Filma ir stāsts par jauna cilvēka pieaugšanu, vēlmi darboties kino pasaulē un to, kā viņš attopas, esam ierauts 1991. gada barikāžu notikumos.

Savīt personīgo ar vēsturisko

“Janvāris” ir otrā filma, kuru režisors Viesturs Kairišs veidojis sadarbībā ar filmu studiju “Mistrus Media” (pirmā bija “Melānijas hronika”, kura pie skatītājiem nonāca 2016. gadā).

Filmas māksliniece Ieva Jurjāne pastāstīja, ka pēc “Melānijas hronikas” producente Inese Boka-Grūbe sarunājusies ar operatora Jura Podnieka (kurš barikādes iemūžinājis un “Janvārī” attēlots) mazmeitu Alisi Podnieci, kura ieteikusies, ka beidzot pienācis brīdis latviešiem veidot filmu par barikāžu laiku.

Ar šo ideju I. Boka-Grūbe vērsusies pie V. Kairiša. “Es atceros, ka pēc tam, kad Viesturam tika uzdots šis jautājums, viņš man teica, ka vēl nezinot, ko teikt, jo neesot pasūtījuma filmu režisors un nevar uztaisīt vienkārši patriotisku filmu par barikādēm. Viņš teica, ka viņam vajag savu iemeslu,” sacīja I. Jurjāne.

Režisors aptvēris personīgu iemeslu, kas kalpojis par dzinuli scenārija rakstīšanai. “Viņš pats noformulēja, ka

dienas, kad 1991. gada janvārī pārdzima mūsu valsts, viņš asociējis kā savu piedzimšanu – kā cilvēks, kas pamodās no padomju jaunieša miega un ieraudzīja, ka viņam ir arī cita perspektīva:

nodarboties ar to, ko viņš bija sācis kaislīgi iemīlēt, un tas ir kino,” pastāstīja filmas māksliniece.

Līdz ar to filma veidota kā daļēji autobiogrāfisks stāsts par pašu V. Kairišu – par to, kā nobriest un iespējas sevi pierādīt meklē jauns cilvēks, kurš vēlas kļūt par kinematogrāfistu.

Cilvēka lielākais ienaidnieks vienmēr bijis laiks, un tā arī filmas galvenais varonis Jazis (kuru atveido jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots) tiek ierauts latviešiem vēsturiski nozīmīgajos barikāžu notikumos.

Šo epizožu attēlojumā izmantots tā laika dokumentālais materiāls – Jura Podnieka, Zigurda Vidiņa un citu operatoru filmētie kadri.

“Attīstot filmas ideju, mēs savā starpā runājām, kā šos cilvēkiem zināmos notikumus inscenēsim. Tā kā ir zināmi daudzi hrestomātiskie, dokumentētie kadri, sapratām, ka filmas formātā rādīsim arī īsto tā laika realitāti. Tas uzreiz mūs nolika jautājuma priekšā: kā tad mēs šīs realitātes – mākslas filmas un dokumentēto – savienosim. Mūsuprāt,

to patiesumu un enerģiju, kas ir tā laika kadros, nav iespējams atkārtot, bet negribējām to komentēt un fragmentāri rādīt tā, kā to dara ziņu kanālā. Sapratām, ka tam ir jābūt vienā plūstošā miesā,”

izklāstīja filmas māksliniece.

Šī iemesla dēļ ticis uzrunāts pasaulē atzītais poļu kinooperators Voiteks Starons, kurš jau iepriekš strādājis Latvijā kopā ar režisori Lailu Pakalniņu pie filmas “Ausma”.

Zinot, ka filma aizvedīs līdz kinooperatoru Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes nāvei, V. Starons pret patiesību izturējies atbildīgi un visu vizuālo dramaturģiju vedis šo notikumu virzienā, atzīmēja I. Jurjāne.

Filma jau izpelnījusies starptautisku atzinību. Pasaules pirmizrādē Traibekas filmu festivālā tā ieguvusi balvu kā labākā ārzemju filma, saņēmusi balvas arī Varšavas filmu festivālā un Romas starptautiskajā kino festivālā, iekļauta Baltijas filmu dienās Oslo un vairākos citos kino festivālos.

Restaurēt un izdzīvot vēlreiz

Lai inscenētu barikāžu ainas, filmas māksliniece iepazinusies ar vēsturisko videomateriālu, fotogrāfijām, runājusi ar barikāžu dalībniekiem Tālavu Jundzi un Ģirtu Valdi Kristovski, kuri tai laikā bija Augstākās Padomes Aizsardzības štāba vadībā.

“Atlasot kadrus, man bija viens pret vienu jārestaurē šī situācija Vecrīgā un pie Saeimas ēkas – betona bloki pie Jēkaba katedrāles un slavenie akmens bluķi ceļā uz Doma laukumu, visi metāla eži un mašīnas, lauksaimniecības tehnika, ugunsdzēsēju mašīna.

Man bija saruna ar militārās stratēģijas organizatoriem – Tālavu Jundzi un Ģirtu Valdi Kristovski – par to, kāds bija pamatojums, kā un kurā dienā mainījās barikādes. Pēc šīs informācijas es tur uz vietas restaurēju situāciju,” norādīja I. Jurjāne, uzsverot, ka Vecrīgas notikumu attēlošana bijusi dārgākā filmēšanas epizode.

Tāpat esot bijis jāprot uzburt tā laika dzīves apstākļus.

“90. gadu sākuma dzīvokļi nekur iekapsulētā veidā nav atrodami. Epizodes, kas saistītas ar filmas galveno varoni Jazi, viņa privāto dzīvi pilsētā un laukos – tas viss bija jārada no jauna.”

Filmēšanu apgrūtinājusi kovida pandēmija, kad bija aizliegta pulcēšanās – neiespējama kļuvusi sākotnējā iecere uz masu skatiem aicināt brīvprātīgos. Sarežģīta bijusi arī pieeja vēsturiskajām liecībām, jo visi muzeji, tai skaitā arī 1991. gada barikāžu muzejs, bijuši slēgti.

Filmas uzņemšanas laikā vēl nebija sācies Krievijas iebrukums Ukrainā, taču I. Jurjāne atzīmēja, ka uz filmēšanas procesu savādāk likusi raudzīties jau zināmā krievu agresija Krimā.

“Tagad, kad filma iet savu ceļu ārzemju festivālos, kur tā brīnumainā kārtā tiek atzīta un novērtēta, ļoti var just, ka ārzemniekiem ir svarīgi ieraudzīt no iekšpuses šos mūsu notikumus un atgādināt, ko tas nozīmē – dzīvot blakus Padomju Savienībai.”

I. Jurjāne pauda, ka redzējums par filmu dažādām paaudzēm, iespējams, būs atšķirīgs. “Tiem, kas paši bija barikādēs vai brauca turp ar saviem traktoriem, ir savas atmiņas un izjūtas.

Katram ir savas barikādes, bet es ceru, ka tie, kam šodien ir 19–20 gadu, spēs vairāk vai mazāk identificēt sevi ar tā laika jauno cilvēku.

Svarīgākais, lai pēc filmas viņiem būtu interese pajautāt saviem vecākiem par barikāžu laiku. Vecāki savukārt varbūt nojautīs, cik sarežģīti bija būt jaunam cilvēkam tad un cik sarežģīti tas ir šodien, kad jāsaprot, ko jaunais cilvēks grib darīt, kādi ir viņa talanti – cik nožēlojami viņš vienā brīdī var justies, bet citkārt atkal redzēt perspektīvu un individuālo ceļu.”

Mīlestība, aizkustinājums, spēks

Aktrise Baiba Broka, kura filmā spēlē galvenā varoņa Jaža māti, pastāstīja, ka viņa ar režisoru pazīstama jau sen, viņu ceļi bieži vien gājuši līdzās.

Filmā ir epizode, kurā Jazis stājas Kultūras akadēmijā – tajā atspoguļota paša V. Kairiša stāšanās augstskolā. “Izrādās, es arī esmu tur bijusi un Viesturs mani atceras. To epizodi, kura viņam likās ļoti pazemojoša un uz visu dzīvi atstājusi traumu [epizodē Jazim nākas attēlot vali – aut. piezīme], es esot redzējusi, bet to neatceros!

Viesturs saka, ka tas esot paradokss – viens piedzīvo mūža traumu, kamēr otrs pat neatceras tādus citam svarīgus notikumus,”

stāstīja B. Broka un ieteicās, ka šis varbūt arī esot viens no iemesliem, kāpēc viņa izvēlēta dalībai filmā.

Aktrise atklāja, ka 1991. gada barikāžu laikā viņa esot bijusi iemīlējusies, tāpēc dramatiskie notikumi viņai kā jaunai meitenei netīši palikuši otrajā plānā. “Tā kā es tajā brīdī biju iemīlējusies, man – tāpat kā filmas galvenajam varonim – apkārtējie notikumi, lai cik svarīgi tie bija mūsu valstij un mums katram pašam, vienalga palika tikai fonā.”

B. Broka atzina, ka Jaža mammas prototips lielā mērā esot paša V. Kairiša māte, kuru aktrise zinot un esot satikusi. “Bieži, spēlējot lomu, aktierim nākas tēlu radīt pašam no savām asociācijām, bet dažkārt ir kāds reāls cilvēks, kuru tu mēģini iztēloties.

Man vismaz bija cilvēks, par kuru domāt un iztēloties, kā viņa būtu darījusi. Viesturs man arī daudz stāstīja, tā ka man šajā lomā nebija grūti iejusties.

Mātēm vienmēr būs grūti, es kā māte pati to zinu, bet vēl grūtāk ir tad, kad tava dēla pieaugšana notiek tādos ekstremālos un radikālos apstākļos, kādi bija 1991. gadā.”

Aktrise Alise Dzene (Danovska), kura filmā atveido Jaža mīlestību Annu, pastāstīja, ka filmā viņai pati izaicinošākā epizode bijusi tā, kurā Anna kopā ar Jazi puskaili dodas pie aizsalušas jūras. “Tā bija ļoti branga ziema, un vairākās filmēšanas dienās bija pat -20 un -25 grādi. Ja filmā varbūt ir viena epizode, kas nav gara, tad reāli mēs to filmējām visu dienu. Pēc filmēšanas procesa pilnīgi ieguvu alerģiju pret aukstumu.”

Lai sagatavotos aukstumam, aktrise pirms tam praktizējusi ziemas peldes un došanos aukstā dušā.

A. Dzene dzimusi 1993. gadā – barikāžu laiku nav pieredzējusi. Lai saprastu laikmeta garu, režisors viņai un Jaža tēla atveidotājam sūtījis skatīties J. Podnieka filmas.

“Caur šīm filmām es ieguvu laika izjūtu. Kad mēs filmējām Vecrīgā, kur jau bija barikādes un aktieri pa īstam kurināja ugunskuru, dziedāja, es sajutu milzīgu aizkustinājumu. Apkārt ir auksti, bet cilvēki iet kopā, un caur dziesmu piedzimst kaut kas tik spēcīgs! Es sajutu tiešām ļoti spēcīgu kopā būšanas spēku un vienošanos dziesmā,” uz savām izjūtām atskatījās A. Dzene.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.