liepajniekiem.lv
Atstāt pasauli labāku
Kristīne izmantoja atrašanos uz Dailes teātra skatuves un tiešraidē, lai paustu viedokli par sabiedrību, kas šķiež enerģiju rupjiem komentāriem, bet nerīkojas, lai apturētu veco mežu izciršanu.
“Man šķita, ka tā ir privilēģija – ne tikai uzrunāt savus kolēģus, bet ļoti plašu sabiedrību,” viņa atzīst.
Pēdējo gadu notikumi Latvijā un pasaulē bijuši satricinoši, un šāds brīdis esot piemērots, lai kā cilvēks, kā māksliniece pateiktu to, kas sāp.
“Nekas jau tai brīdī nemainās.
Tomēr, kad pasakām vārdos to, kas šķiet nepareizi, ko gribētu mainīt un uzlabot, tas piešķir citu jēgu un vērtību prieka momentiem,”
pauž māksliniece.
Uzrunas saturu iespaidojis darbs režisores Kristas Burānes iestudējumā “Visi putni skaisti dzied”, arī kopā ar Viesturu Kairišu “Hamletā” un Reini Suhanovu “Pinokio”.
“Viņi nav tikai mākslas radītāji, bet konkrēta vēstījuma nesēji. Esmu pārliecināta, ka viņi manā vietā uz skatuves ļoti līdzīgi izmantotu šo laiku.
Gan dzīvē, gan savos mākslas darbos es cenšos runāt,”
uzsver horeogrāfe.
K. Brīniņa apzināti un mērķtiecīgi strādā ar šodienas realitāti, nebaidās par to atklāti runāt, pauž K. Burāne.
“Vienlaikus viņa to dara mākslinieciski ietilpīgi un spēcīgi. Strādāt kopā ar viņu ir ļoti droša sajūta. Disciplinēta, domājoša, atbalstoša māksliniece, kura dod kolēģiem lielu brīvību,” raksturo režisore.
“Mēs abas esam cilvēki, kas runā godīgi, mēģina neslēpties un netēlot. Iespējams, tāpēc mums ir patīkami kopā strādāt.”
Viņasprāt, mūsu laikam būtu vajadzīgs vairāk tādu cilvēku kā Kristīne, jo pasaulē jau tā ir daudz puspatiesību un melu, bet viņa pasaka to, par ko daudzi varbūt nav aizdomājušies, turklāt runā emocionāli, ļaujot cilvēkiem ar dvēseli izjust dabu, pienākumu, savu uzdevumu, dzīvojot šeit un tagad, atstāt pasauli labāku.
Iekšējais kompass
Nākamnedēļ Liepājas teātrī būs pirmizrāde “Gaišās naktis”, šo dokumentālo darbu K. Brīniņa veido kopā ar Henriku Eliasu Zēgneru, pievēršoties tēmai, par kuru daļa cilvēku varētu sašust – un tagad par noziedzniekiem taisīs izrādes?
Jā, sabiedrība izvēlas labāk viņus neredzēt, cilvēkiem jau ir gatavas atbildes, ka tie ir noziedznieki, kuri izcieš pelnītu sodu, norāda Kristīne.
“Visi ieslodzītie ir bijuši bērni, viņi nav dzīvojuši noslēgtā telpā.
Mēs neesam apmierināti, ka pastāv noziedzība, bet neesam mēģinājuši laikus reaģēt, lai mazais bērns dzīves ritējumā nenonāktu tajā punktā, kur viņš jau izdarījis noziegumu. Un nākamais jautājums – kāpēc viņš nonācis līdz šim kritiskajam brīdim?” vaicā māksliniece.
Kā 19 gadus vecs talantīgs, enerģijas pārpilns puisis nejauši kļūst par slepkavu? Sarunās ar Liepājas cietuma ieslodzītajiem viņa nonākusi pie secinājuma, ka neviens nav pasargāts. Kaut vai saslīdi uz ceļa, un tur ir gājējs…
Kristīne ir emocionāli un intelektuāli spēcīga skatuves māksliniece un režisore, kuras darbs iet pāri žanru robežām, viņu raksturo H. E. Zēgners.
“Īpaši viņas pieejā dokumentāliem materiāliem ir ļoti liela jauda. Latvijā nemaz nav tik daudz mākslinieku, kas strādā dokumentalitātes žanrā.
Manuprāt, viņa pašlaik ir ļoti spēcīgā radošā brīdī, daudzi no viņas varētu iedvesmoties,”
viņš atzīmē.
“Gaišajām naktīm” K. Brīniņa ir gan režisore, gan dramaturģijas autore, un viņš sevi dēvē par Kristīnes palīgu un atbalstu.
“Viņai ir ļoti labs iekšējais kompass, radars, kā strādāt ar tik jūtīgu materiālu. Labestīgais nolūks rāda viņai precīzu ceļu. Ne vienmēr mums par visu domas sakrīt, tomēr tad, ja gadās strupceļš, spējam apspriest patīkamā intonācijā, ko tagad darīt, un kopīgi meklēt risinājumu,” pauž dzejnieks.
Kristīne vēlas, lai skatītāju rindās būtu jaunieši un rastu pārliecību, ka viņi nav vieni. Ja viņi ir tuvu kritiskajam punktam, iespējams, pieredzes stāsts viņus laikus aptur.
“Gaišās naktis” varētu ceļot uz krīzes centriem, bērnunamiem. Ar monoizrādi “Vai esam tikušies agrāk?” K. Brīniņa viesojusies bērnunamā un sapratusi, ka gan darbinieki, gan bērni ir pārguruši un emocionāli cits citu ēd nost.
“Izrāde māca sevi saprast, un varēja redzēt, cik ļoti tā viņus atvēra, iedvesa apziņu, ka viņi ir svarīgi, ka viņiem grib kaut ko personisku izstāstīt un uzdot jautājumus. Vai atceries brīdi, kad tu nezināji, ko iesākt, un ļoti gribēji raudāt? Viņi visi – nē! Caur šo “nē” izšāvās tik daudz konteksta.
Atmiņas ir ļoti svarīgas, jo tās palīdz saprast, ko mēs ļoti gribam,”
viņa uzsver. Bērni pēc tam ļoti gribēja spēlēties ar Kristīnes līdzinieci lelli.
Svētlaime atgriezties mežā
Dzīve Cīravā, meža vidū, māksliniecei palīdzot atrast līdzsvaru. Šādas izvēles pamatā bijusi vīra Pētera Brīniņa misijas apziņa atdzīvināt Cīravas dzirnavas un saglābt kultūrvēsturisko mantojumu, piepildot ar radošu saturu.
“Es bezbailīgi uzreiz piekritu pārcelties, jo kopš agras bērnības zināju, ka gribu dzīvot dabā.
Mežs ir klusums, tā ir brīvība un telpa savām domām.
Nav nepārtraukts informācijas uzplūdums, kas ietekmē un aizņem prātu. Mežs attīra ēteru galvā,” saka Kristīne.
Kad piedzima meitiņa, būšanas pašai ar savām domām kļuvis par daudz. Pietrūcis cilvēku, un tā radusies pastaigu izrāde “Upe” ar reālu cilvēku stāstiem.
“Tad, kad atradu balansu starp mājām un savu darbu, vispār vairs nebija jautājumu. Katru reizi ir tāda svētlaime atgriezties mežā,” teic K. Brīniņa.
No profesijas smagajām lietām viņu izraujot ģimene. “Ir tik labi, ka man jāiet uz bērnudārzu pēc Martas, un mēs ejam uz jūru vai spēlējamies. Viņa neko nezina, necenšas atbalstoši reaģēt, bet ievelk ikdienā, kur nav laika domāt.
Tieku samīļota, bērns vairākkārt atkārto, ka mani mīl. Vīrs ir ļoti atbalstošs,”
viņa atzīmē.
Visa atslēga ir runāšana – arī šo atziņu Kristīnei apstiprinājušas tikšanās ieslodzījuma vietā. Ja nometam aizspriedumus, varam otram ļoti daudz dot.
Vizītkarte
Kristīne Brīniņa
- Dzimusi 1987. gada 30. jūlijā Limbažos, bet bērnības vieta ir Loja.
- Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu mākslā, laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē.
- Studējusi pedagoģiju, jauno mediju mākslu, iestājusies LiepU Rakstniecības studiju maģistrantūrā.
- Brīvmāksliniece, kurai grūti piesaistīties vienai vietai.
- Saņēma Latvijas teātru balvu kategorijā “Gada horeogrāfs/e” M. Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē “Hamlets”, bija nominēta arī par darbu Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Pinokio”.
- Vīrs Pēteris, četrus gadus veca meita Marta.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
