– Vai parkā spēlēt ir citādāk nekā koncertzālē?

– Savā ziņā tas ir unikāli, jo visu laiku ir kādi blakus troksnīši – ieķērcas vārna, es viņu respektēju, saspēlēju vai pagaidu, cik ilgi tā turpinās. Tad moči aizrūc garām. Vējš uzpūš, ar rokām to jūtu.

Pārsvarā es improvizēju, tikai mazliet pieturoties pie standarta. Improvizācijas procesā nevar pateikt skaņdarba izpildījuma ilgumu, jo tu esi tādā stāvoklī, kad nav ne laika, ne telpas.

Pulkstenī neskatoties, ar visiem vārnas ķērcieniem un citām skaņām koncertu pabeidzu precīzi laikā, kas man bija atvēlēts.

Vēl viens mans improvizācijas novērojums – pat ja ļoti sāp galva vai ir citas veselības problēmas, tas viss pāriet, tiklīdz piesēdies pie klavierēm un sāc improvizēt. Pēc pusstundas vai stundas pēkšņi attopies, ka nekādu sāpju vairs nav bijis.

Iespējams, tāpēc, ka šajā laikā nav pienākusi negatīvā informācija. Tāds terapeitisks efekts gan pašam, gan tiem, kas klausās mūziku.

– Vai džeza improvizācija ir jūsu ampluā pie klavierēm?

– Klasiku arī var improvizēt, un daudzi to dara. Tāpat daudziem ir tehniski perfekta spēle, tik apbrīnojami kristāldzidra. Bet viņi jūtas tā kā bēdīgi, ka nemāk improvizēt. Gan viens, gan otrs ir vienlīdz labi, ja tas notiek nepiespiesti, jo mūzikā var izpausties dažādos veidos.

Ja man noliek notis priekšā, es uzreiz sāku justies slikti.

Jau no bērnības man tāda kā nošu disleksija. Nu jau vairāk nekā 25 gadus spēlēju, protams, nolasīt materiālu varu, ritmu noplaukšķināt. Bet ir ļoti grūti kā ar skeneri noskenēt.

Otra liela problēma man ir nospēlēt skaņdarbu tieši tā, kā otrs izdomājis. Lai to izdarītu, man pašam sevi visu laiku jāmēģina piemānīt. Taču man negribas mānīties, esmu pieradis domāt un radīt pats.

– Vai nošu nelasīšana nebija būtisks traucēklis pašam un apgrūtinājums skolotājiem mūzikas skolā?

– Kuldīgas mūzikas skolā klavieres spēlēt man mācīja brīnišķīga skolotāja – Daiga Šmēdiņa. Paldies viņai par neiedomājamo pacietību!

Negāja man viegli. Gadus septiņus jau biju nomocījies. Redzu notis, sāku spēlēt, bet galvā komponējas kaut kas cits. Sajūta apmēram tāda, kā lasot tekstu, burti mainās vietām.

Klasiskā pianismā tas ir ļoti apgrūtinoši gan pedagogam, gan topošajam mūziķim, kas cenšas labi iemācīties. Baigi cīnījos, vairākas reizes noklausījos un pēc skaņas pa mazam gabaliņam no atmiņas lipināju kopā. Vienmēr vajadzēja, lai kāds vispirms nospēlē.

Pusgadu pirms mūzika skolas beigām skolotāja aizveda mani uz džeza koncertu Liepājā. Pianists spēlēja dažādus džeza standartus, kaut ko improvizēja. Kad beigās izsauca uz bis, viņš sāka spēlēt no “The Beatles” repertuāra. Neatceros, tieši kuru skaņdarbu, bet melodiju uzreiz atpazinu, vienlaikus izpildījums pilnīgi atšķīrās no oriģināla.

Tajā mirklī nāca atklāsme, tāds spuldzītes iedegšanās moments, kas īsti man vajadzīgs.

Daiga Šmēdiņa bija novērojusi manas vājības un tiekšanos improvizēt, iespējams, tā nebija nejaušība, ka aizveda uz to džeza koncertu. Pēc tam es sāku daudz vairāk trenēties, savos 13 gados tā vēl nekad nebiju spēlējis, augu dienu pie klavierēm sēdēju.

Beigās Kuldīgas mūzikas skolu labi pabeidzu un varēju iestāties Ventspils mūzikas vidusskolā, kur tajā gadā atvēra Džeza un populārās mūzikas nodaļu.

– Vai tas koncerts pusaudža gados bija klikšķis, kas pavēra tālāko ceļu,  lai kļūtu par džeza pianistu un arī šī stila mūzikas skolotāju?

– Lielākoties esmu džeza pianists, bet diezgan daudz sadarbojos ar populārās mūzikas izpildītājiem. Darbojoties kā pavadošajam mūziķim, pavērušās lielas iespējas. Bet joprojām – līdz brīdim, kad man noliek priekšā notis un vajag precīzi nospēlēt. Tas manī rada nežēlīgu diskomfortu.

Man ļoti patīk klasiskā mūzika, labprāt klausos un baudu citu izpildījumā.

– Kas šodien ir populārā mūzika?

– Pēc definīcijas joprojām tā mūzika, ko visvairāk klausās. Ja kādreiz tas bija viens stils, piemēram, vienubrīd svings, vēl agrāk tikai klasiskā mūzika, tad šodien daudz kas mainījies, kaut kas izzudis vai no jauna uznācis, saplūdis kopā.

Populārā mūzika var būt dažāda, mūsdienu tendence ir pārlieku nesarežģīt, lai būtu vieglāk uztverama un plašāk izskan.

Diemžēl sabiedrībā bieži vien ir nepamatoti stereotipi.

Cilvēki, izdzirdot kāda vārdu, bez ieklausīšanās mēģina piesiet kaut ko savā skatījumā iedomātu. Aptuveni tā: tas jau to dziedās vai spēlēs, man tas nepatiks. Bet tā jau nav.

Kad mācījos pamatskolā, popmūziku klausīties nebija stilīgi. Visi klausījās smago metālu un ko tādu. Man arī patika: “Nirvana”, “Korn”, “Limp Bizkit” un citas grupas.

Tas, kas patīk 14 gados, tajā mirklī šķiet pasaulē labākais. Ar laiku gaume tiek izkopta un mainās. Tomēr, klausoties to, kas paticis pusaudža vecumā, atgriezies kādreizējās sajūtās. Tā ir tā sakne.

Vēlāk, sākot džezu apgūt, arī likās, ka tā ir vienīgā normālā mūzika.

– Esat vecākais no trim bērniem lauksaimniecības nozarē ievērojamu uzņēmēju ģimenē, bet izvēlējāties profesionālo ceļu mūzikā.

– Lauku darbos tiku iesaistīts jau no mazotnes. Nevaru teikt, ka man nepatika. Tie darbiņi bija jau ar tādu gandrīz profesionālu ievirzi, piemēram, bija jāstaigā pa lauku, izlasot selekcijai nederīgās graudu vārpas.

Biju iecelts par traktormehāniķa palīgu. Salabot jau nu pats neko nemācētu, bet kaut ko pieskrūvēt vai eļļu saliet man ļāva.

Šie darbi man daudz deva, tomēr iekšējā balss sauca pie mūzikas.

Manam ego vajadzēja plašumu, ko mūzika dod, tāpēc citas izvēles nemaz nebija.

Ģimene to atbalstīja gan morāli, gan finansiāli, un joprojām it visam seko līdzi.

– Mūziku studējāt augstskolā ārzemēs. Kāpēc izvēlējāties Nīderlandi?

– Pirms manis jau daži man pazīstami un labi mūziķi bija mācījušies. Otrs nozīmīgs apsvērums – Nīderlandē saplūst un mijiedarbojas dažādas kultūras. Tas dod iespēju apgūt citu pieredzi. Dažādām kultūrām ir ļoti atšķirīga mūzika, ir vērtīgi, ja vari kaut ko no tā paņemt.

Vēl svarīgi bija, ka Nīderlandē ir sakārtota sistēma. Varēju pats sevi uzturēt, mācīties un paralēli strādāt. Brīva laika nebija, bet viss bija tā sakārtots, ka nevajadzēja stresot. Vai nu es biju skolā, vai pie klavierēm, vai arī pelnīju naudu, strādājot par apkopēju, traukus mazgājot.

Tādā veidā ieguvu patstāvību dzīvē, vecākiem par mani nevajadzēja rūpēties, sūtīt lielu naudu izglītībai.

Nīderlandē studenti var saņemt aizdevumu līdz augstskolas beigšanai. Ja studijas sekmīgi pabeigtas, saņemts diploms un algotā darbā nostrādāts noteiktais stundu skaits, aizdevums ir atmaksāts no nodokļiem.

– Tomēr atgriezāties Latvijā.

– Pēdējā kursā trauki vairs nebija jāmazgā, biju dabūjis darbu teātrī, komponēju mūziku izrādēm. Viss bija sakārtots, dzīvoju mūzikā, labā mūzikā. Bet kaut kā sāka pietrūkt.

Māksliniekiem reizēm var uznāk tādi lauzieni.

Koncertdzīve prasa daudz nervu, garīgo atdevi. Jau tik sen spēlēju, tomēr joprojām pirms katra koncerta ir satraukums. Un tajā pašā laikā: ja pēc kāda koncerta, kur simtiem klausītāju priekšā labi nospēlēts, ir divu dienu pārtraukums, es jau sāku uztraukties, jūtos noguris no nekā, gandrīz depresija pārņem.

Tas saistīts ar to baigo spriedzi, kas ir uzstāšanās laikā. No malas varbūt neredz, bet būtībā mākslinieks uz skatuves ir vājš un viegli ievainojams.

– Cik šobrīd aktīva koncertdzīve?

– Kopš pagājušā gada maija bez koncertiem nav bijusi neviena nedēļa. Pandēmijas laiks māksliniekiem bija grūts, daudzi mainīja profesiju. Mani paglāba darbs mūzikas skolā. Tagad sasniegts mērķis, ka koncerti notiek regulāri, īpaši šajā vasarā tie bijuši viens pēc otra.

Ēnas puse tā, ka man vairs vispār nav laika nekam privātam. Mēģinājumi, uzstāšanās, paralēli žonglēju darbu Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Tur pasniedzu vairākus mācību priekšmetus: džeza klavierspēli kā specialitāti, tehniku, koncertmeistara klasi, obligātās klavieres tiem, kas mācās citu instrumentu, tad džeza mūzikas teoriju, literatūru un vēsturi, džeza mūzikas formu un kompozīciju. Vadu arī ansambli, tas ir viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem.

Paldies sieviņai Evijai Vēberei-Mikālai, ka viņa to virpulī dzīvošanu piecieš. Evija arī ir mūziķe, tāpēc vieglāk saprasties, bieži arī uzstājamies kopā.

Sarežģīta ir tāda žonglēšana starp  daudzajiem darbiem, bet nesūdzos, jo nav jau laika būt bēdīgam vai sagurušam.

Vienīgi pagājušajā gadā ap Ziemsvētkiem saņēmos un izdarīju tā, ka iedevu sev brīvdienas uz nedēļu. Mēs dzīvojam laikmetā, kad arvien vairāk un vairāk tiek prasīts. Laiks ir daudz vērtīgāks par naudu.

– Kā izvēlaties mūziķus un dziedātājus veiksmīgai sadarbībai?

– Nostrādā gan apzināti meklējumi, gan nejaušas sakritības. Rekomendācijām un reklāmām ir milzīgs spēks, tomēr visefektīvāk, ja sanāk kopā uzstāties un tu iekšēji izjūti to klikšķi.

Mūziķi ir dažādi, arī labi mākslinieki var būt kaprīzi vai vienkārši nesaderam kopā.

Pagājušā gadā audzēkņi, kas beidza mūzikas vidusskolu un domāja iet studēt tālāk, prasīja, kā mūziķim izdzīvot un nopelnīt pietiekami daudz naudas. Atbildēju: ja cilvēks iedomājas klavieres un viņam uzreiz ienāk prātā Toms Mikāls, tas nozīmē, ka man vienmēr būs darbs.

Bet, lai tā būtu, man jāspēlē labi un profesionāli jeb kvalitatīvi jādara savs darbs. Tā ir tāda recepte, kas nekad nebeidzas. Mums ir daudz pianistu, kas spēlē līdz sirmam vecumam un var to darīt līdz mūža galam.

CV

Toms Mikāls

• 32 gadus jauns komponists, džeza pianists un improvizētājs, pedagogs.
• Dzimis Kuldīgas novadā, ievērojamas padurnieku dzimtas sestajā paaudzē, šobrīd dzīvo Jūrmalā.
• Mācījies Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, klavierspēles pamatus apguvis pie skolotājas Daigas Šmēdiņas E. Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolā, bijis viens no pirmajiem studentiem Ventspils mūzikas vidusskolas Džeza un populārās mūzikas nodaļā.
• Bakalaura grādu ieguvis Prinča Klausa konservatorijā Groningenā (Nīderlandē).
• Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skolas džeza klavierspēles skolotājs, topošajiem mūziķiem pasniedz desmit mācību priekšmetus.
• Toma Mikāla džeza kvinteta (šobrīd kvarteta) dibinātājs. Muzicē Kristīnes Prauliņas grupā “The Soulful Crew”, kā arī citās apvienībās kopā ar pazīstamiem populārās mūzikas izpildītājiem. Piedalījies vairākos starptautiskos un latviešu mūzikas projektos, mūzikas studiju ierakstos kā pianists.
• 2021. gadā izdevis debijas miniatūralbumu “Teikas”.