Nesen Lidijas dziesmu pūrs pierakstīts ar notīm, tautas kopējā mantojumā saglabājot liriskus, jestrus un arī nerātnus piemērus no Saldus puses.

Sandra Snipke: “Lidija mūsu folkloras kopā ir kopš pirmsākumiem. Arvien zinājusi visvisādas nedzirdētas un nepopulāras dziesmas, teicienus, anekdotes, pastāstus, pasakas un sakāmvārdus.

Kolektīvā bijām runājuši, ka viņas saglabātajam tautas mantojumam būtu jāpievēršas nopietni un jāsāk pierakstīt.

Bet pasākums pēc pasākuma, tāpēc nepamanījām, kā paskrien laiks.

Nesen lietai pieķērāmies pavisam nopietni. Lidijai savas dziesmu klades nebija, tāpēc to izveidojām kopā. Viņa sarakstīja vārdus, es – notis.

Lidijas dziedājumu vispirms ieskaņoju telefonā, pēc tam to pārrakstīju nošu rakstā. Dažas melodijas nodziedāja Lidijas māsa.”

Lidija Melvere: “Māsiņa par mani jaunāka, ar skaistāku balsi, dziedājusi ansambļos. Viņai bija jāpalīdz atcerēties dažas melodijas, bet pārējās man pašai atausa atmiņā –

atlika vien iesākt rakstīt vienu, kad atcerējos citu, simtu gadu aizmirstu.

Visas dzirdēju bērnībā, spēlējoties viesistabā zem galda. Mūsu māja bija jauna, tāpēc uzbūvēta ar lielāku istabu un gaišākiem logiem nekā vecajām mājām.

Vīri reizēm sapulcējās pie mums uzspēlēt kārtis, tad dziedāja ka sienas trīcēja. Šajā ziņā tagad pavisam knapi – korim pa visu Saldu nevar desmit vīru sameklēt!

Manā bērnībā apkaime drebēja, kad satikās Airītes vīri (dzīvoju tagadējā Zirņu pagastā starp Oskara Kalpaka piemiņas vietu un Airītes staciju, gandrīz pašā Cieceres upes krastā).

Vīriem nebija laika katru nedēļu pie kaimiņiem sēdēt, taču šad un tad viņi atļāvās vienīgo izklaidi – kopīgu izdziedāšanos.

Tolaik televizora nebija, radio – vien retajam. Dažiem bija patafons, no “Bellaccord” platēm samācījās ziņģes un rāva vaļā. Piekrišana bija arī tautasdziesmām.

Neatceros, ka pie mums būtu jautrojušās apkaimes sievas, viņu runas un darīšanas laikam bija citur, toties Ziemassvētkos, Jaungadā, appļāvībās, apkūlībās, talkās dancoja visi ka ķeskas izput!”

– Kad noklausīto sākāt pati dziedāt?

Lidija: “Es uz dziedāšanu diez ko nebiju. Zirņu četrklasīgajā skolā bija obligāti jādzied korī. Vecais skolotājs Rēdlihs iemācīja tikai vienu gammu, tāpēc skaņdarbus mācījāmies pēc dzirdes. Pumpura pamatskolā cieņā bija tautasdziesmas.

Starp citu, tajā laikā, uzreiz pēc kara, pirmajās klasēs bija pārauguši bērni, jo kara gados mācības nenotika.

Daudzi pēc 4. klases aizgāja strādāt, jo tiem laikiem skaitījās pieauguši.

Tos, kuriem bija septiņu klašu izglītība, uzskatīja par gudriem. Man ļoti gribējās vidējo izglītību, bet dzīvojām dziļā nabadzībā (mamma par darbu kolhozā saņēma pāris graudu maišeļu gadā un nedaudz naudas petrolejai).

Mamma pamācīja: jāizvēlas skola, kura nav tālu no mājām un kur maksā stipendiju. Vienīgais variants bija Saldus zoovettehnikums. Mācījos par feldšeri, lai gan zināju, ka profesijā nestrādāšu – nepatika operācijas… Jokoju, ka apprecēšos un lopi nebūs jāārstē.”

– Vai sanāca?

Lidija: “Pēc pāris gadiem – jā! Viņš bija dzelzceļnieks, tādēļ pēc kāzām pārkvalificējos specifiskiem dzelzceļa darbiem. Nostrādāju ilgus gadus, neilgi pirms pensijas pārgāju uz Saldus mēbeļu kombinātu.

Manā laikā kolektīvos pašdarbība bija populāra. Es smīdināju cilvēkus – amatierteātrī ar patiku spēlēju raksturlomas. Jau tehnikuma gados nospēlēju tādu mamzeli, ka ķīmijas skolotājs no smiekliem iegāzās sievas klēpī un smējās līdz zilam ģīmim.

Dziedāšanai pievērsos 80. gadu beigās – kad, intereses dzīta, aizgāju uz Druvas kultūras nama jauno folkloras kopu. Tad arī aizdomājos: ja jaunie manas dziesmas nedzirdēs, viņi nekad tās nezinās, pēc manis no zemes taču neizkasīs!”

– Jums par godu rīkošot ziņģu festivālu.

Lidija: “Par daudz lepni!”

Sandra: “Tu būtu pelnījusi dziesmu svētkus! Neviens mūsu kolektīvā nezina tik daudz dziesmu, cik tu! Lai kuru mēs izvēlētos mācīties, tu tai jau zini vārdus.

Tu uzturi mūsu garu možu, jo vienmēr pa ķērienam kāda anekdote, sulīgs izteiciens.

Esi liela joku plēsēja, optimiste, un mēs, pārējie, smaidām reizē ar tevi! Tavs repertuārs zemturiešiem ļoti patīk, jo ir lustīgs un paceļ tonusu. Ziemas vidū kas tāds ir ļoti, ļoti vajadzīgs. Ar tavām ziņģēm gūstam uzrāvienu psiholoģiski grūtā gadalaikā.”

Lidija: “Tas gan – tagad ārā laiks pavisam riebīgs. Cilvēkiem trūkst  jautrības, jo kopumā aizmirsuši jokoties.

Piedzimu 1935. gadā, kopš bērnības esmu bijusi skarbos apstākļos. Taču tie norūdīja, laikam tāpēc raksturs izveidojās optimisma pilns. Citādāk jau nevarēja.”

– Sadzirdēju, ka arī ziņģu festivālā gaidāmi pigori.

Sandra: “Tie ir Lidijas garā, tāpēc bez jokiem neiztiksim. Pasākumu rīkosim savās mājās, Druvas kultūras namā, 25. maijā.

Lidijas dziesmas esmu sagrupējusi pa tematiem: jaunība, satīra, svinēšana un nerātnās ziņģes.”

– Vai pašas nesarksiet?

Sandra: “Festivālam izvēlēsimies mērenākas, jo esam sieviešu kolektīvs. Ja vīru būtu vairāk, atļautos arī kaut ko no “stiprā” gala… “Manu mīļo sieviņ” repertuārā tomēr ielikām, bet redzēsim, vai atstāsim…

No otras puses, ja reiz tā izskanējusi Dziesmu svētku sadziedāšanās naktī, kāpēc lai nenodziedātu arī Druvā?

Vēlamies festivāla programmai izvēlētās dziesmas nodrukāt bukletā – būtu jauks suvenīrs katram dalībniekam.

Rēķinām, ka varētu ierasties 14 kolektīvu. Pieteikusies Latvijas Universitātes deju folkloras kopa “Dandari”, ciemiņus gaidīsim no visa Saldus novada, Ēdoles, Kazdangas, Ugāles un citām vietām. Būs jautri, vai ne, Lidij?”

Lidija: “Jā gan!”

No Lidijas Melveres jautro ziņģu burtnīcas

Kā tas var rīmēties?

Galds, ubags, sievasmāte – kā tas var rīmēties?
Galdam četras kājas, ubagam nav mājas,
bet sievasmāte rājas – lūk, tā tas rīmējas!
Skolēns, skolotājs un vārna – kā tas var rīmēties?
Kad skolēns izdar’ stiķi, tad skolotājs cērt pliķi,
bet vārna sēž uz riķi – lūk, tā tas rīmējas!
Maize, dīķis, čūskas – kā tas var rīmēties?
Kad maizi sagriež sķēlēs un dīķī mājo dēles,
Bet čūskām šķeltas mēles – lūk, tā tas rīmējas!
Karavīrs, marts un bērniņš – kā tas var rīmēties?
Jo karavīrs uzsauc “urrā!”, un martā runči ņurrā,
bet bērniņš gultā čurrā – lūk, tā tas rīmējas!
Mežs, aitas, dzērājs – kā tas var rīmēties?
Jo mežā kliedza dzilna, un aitām bieza vilna,
bet dzērājs atkal pilnā – lūk, tā tas rīmējas!
Skroders, ezers, ozols – kā tas var rīmēties?
Skroders sašuj vīles, un ezerā peld pīles,
Bet ozolā aug zīles – lūk, tā tas rīmējas!
Plīts, krauklis un elle – kā tas var rīmēties?
Plītī krājas pelni, visi kraukļi melni,
ellē mājo velni – lūk, tā tas rīmējas!

Noklausīta “Krausbergu” mājās tagadējā Saldus novada Zirņu pagastā.