Gleznu tapšanu viņš salīdzina ar dzinēja iedarbināšanu, kā ainās no vecām filmām.

“Vissvarīgākajā, vissaspīlētākajā brīdī dzinējs bezcerīgi nedarbojas. Tu startē, startē, startē, vēlams, ar apaļo otu, bet der arī plakanā, līdz pašā pēdējā brīdī motors sāk rūkt un tevi pārņem prieka sajūta.

Dzirkstele ir piešķīlusies. Glezna darbojas.”

“Visas ir diezgan jaunas,” mākslinieks saka par izstādē aplūkojamām gleznām. Strādāts ir patiešām daudz, bet J. Janulis nav veltījis pārāk daudz uzmanības izstāžu darbībai.

Tas ir īpaši, ka Liepājā var skatīt tik apjomīgu mākslinieka izstādi.

Lielākā daļa darbu tapusi pēdējo gadu laikā ceļojumā cauri Dienvidamerikai, pielāgojoties vietējām īpatnībām un tur pieejamiem gleznošanas materiāliem.

Zemeslodes otrā pusē kopumā aizvadīti astoņi gadi. “Bet tas nav tā, ka secīgi no vietas. Esmu tur dzīvojis trīs gadus, atbraucis atpakaļ, sapelnījis naudu un atkal braucis turp,” viņš pastāsta. Un vēl nav gana. Ja radīšoties iespēja, došoties turp atkal.

Izstāde “Piešķilt gleznu” nav tikai par Dienvidameriku, norāda mākslinieks. “Daļa darbu ir tapuši mājās, daļa ir no turienes atvesti, bet mājās pielaboti,” viņš pastāsta.

Kādēļ cilvēki ir bez sejām? “Man nebija interesanti to darīt,” J. Janulis smaidot atbild. “Man svarīgāka šķita drīzāk pati glezna. Tās krāsas, saliktie laukumi. Panākt, lai šī plakne izskatās pēc gleznas.

Cilvēks ir tikai objekts, uz ko paskatīties.”

Šāda pieeja skatītājam dod vietu fantāzijai.

“Lai arī gleznās var jaust visai minimālistisku izteiksmi, gleznas netop a la prima – viena piegājiena tehnikā, bet ir daudzslāņainas,” darbus skaidro D. Adamaite.

“Jānim gleznojot ir savs virsuzdevums, iekšējais mērķis, uz kuru viņš apzināti, ar izteiktu mērķtiecību virzās, līdz glezna “piešķiļas”.”

Galerijas vadītāja atceras: “Mākslas akadēmijā gleznojām kādu laiku vienā telpā, Jānis varēja vienu bildi gleznot, pārgleznot, atkal visu noslaucīt, sākt no jauna neskaitāmas reizes. Joprojām Jānis var turpināt gleznot pirms desmit gadiem iesāktu bildi, ja uzskata, ka uzdevums nav atrisināts, piemēram, panākt telpu ar plakanu gleznojumu vai kā pārvērst fonu par gleznu, negleznot, izejot no zīmējuma, glezna kā plakans, mirdzošs ekrāns utt.”

D. Adamaite novērojusi, ka

mākslinieks glezniecībā meklē savu patiesību, pēta, apšauba, izaicina pieņemtās patiesības.

J. Janulis ir dzimis Cēsīs, studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā pie Kristapa Zariņa un Jura Jurjāna. Kopš 2005. gada piedalās dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs.

Galerijā “Romas dārzs” aplūkojamā “Piešķilt gleznu” ir mākslinieka darbu otrā personālizstāde, un tā aplūkojama līdz nākamā gada 18. februārim.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.