– Vai tev kādreiz pašai ir nācies būt aktrisei un kāpt uz skatuves dēļiem?

– Kad mācījos Vaiņodes internātskolā, sāku darboties teātra pulciņā, kur spēlējām dažādas izrādes, tanī skaitā arī vienu leļļu izrādi. Lelles bija pirktas veikalā, kādas nu padomju laikos varēja dabūt. Noņēma galvas un pie tām piestiprināja attiecīgo tērpu, kurā iebāzt roku. Tā arī lelles vadījām.

Kad sāku mācīties Liepājas Mūzikas vidusskolā, iestājos Liepājas Tautas teātra studijā, kuru vadīja Haralds Ulmanis un Ieva Mūrniece. Pēc diviem gadiem, studiju beidzot, spēlēju vairākās izrādēs Liepājas Tautas teātrī.

Patiesībā jau viss sākās pirms skolas, jo es kā aktīvs bērns kopā ar māsu, brāli un citiem mūsu sētas bērniem iestudējām savas izrādes, kuras pēc tam rādījām vecākiem un kaimiņiem.

– Stājies arī aktieros?

– Kad beidzu Mūzikas vidusskolu, Konservatorijā mēģināju stāties aktieros, bet, protams, netiku. Savu talantu šajā jomā noteikti biju krietni pārvērtējusi. Togad konkurss bija ļoti liels – seši uz vienu vietu. Nu dzīve kūleni apmetusi un esmu teātrī, tikai citā lomā.

– Kādu instrumentu apguvi Mūzikas vidusskolā?

– Mācījos kordiriģēšanu pie leģendārā skolotāja Valda Vikmaņa. Izcila skola, fantastiski pedagogi un radoši brīva atmosfēra pat to laiku padomijas rāmjos! Mana pirmā darba vieta bija mana skola, Vaiņodes internātskola. Bērniem mācīju klavierspēli un biju arī klases audzinātāja.

– Tava mamma bija māksliniece, keramiķe.

– Viņa manā skolā mācīja zīmēšanu, vadīja keramikas pulciņu, kurā piedalījos. Mamma cerēja, ka turpināšu viņas iesākto un mācīšos Mākslas skolā.

Keramika man labi padevās, piedalījos pat Latvijas mēroga olimpiādēs. Reiz manus un citu Latvijas bērnu darbiņus no keramikas aizsūtīja uz kaut kādu vissavienības sasniegumu izstādi Maskavā, un manējais pat saņēma zelta medaļu.

Tomēr sapratu, ka māls nav tas, ar ko gribu visu mūžu strādāt. Droši vien tādēļ, ka skolā man bija brīnišķīgas mūzikas skolotājas. Baiba Leite vadīja vokālo ansambli, kurā dziedāju. Viņa ar mums ļoti cītīgi strādāja. Miranda Ulberte mācīja spēlēt klavieres.

Mūzika man tik ļoti patika, ka tomēr izvēlējos Liepājas Mūzikas vidusskolu. Mamma respektēja izvēli. Vecāki mani nekad ne uz ko nav spieduši, tikai atbalstījuši un palīdzējuši. Lai gan… arī cietuši.

– Kāpēc?

– Ģimenē dzīvojām kopā ar manu omīti, kura bija pārliecināta katoliete. Vismaz reizi mēnesī mēs braucām uz katoļu baznīcu Aizputē, jo tā bija omītes dzimtā puse. Mammai kā skolotājai nācās uzklausīt pārmetumus, kāpēc viņas bērns apmeklē baznīcu. Sak, nav iemācīta pareizā ideoloģija…

– Kā tu juties, dodoties uz dievkalpojumiem?

– Manā bērnībā daļa katoļu dievkalpojumu vēl notika latīņu valodā un daudz no teiktā nesapratām, bet bija brīnišķīgs mācītājs Pēteris Aglonietis, kurš ļoti labi sapratās un vienmēr aprunājās ar bērniem. Viņš uz rakstāmmašīnas bija nodrukājis lūgšanu grāmatiņas tieši bērniem. Šī grāmatiņa man joprojām saglabāta.

Mazajā baznīcā bija ļoti skaists Dievmātes altārītis, un, kad ar omīti iegājām baznīcā, vienmēr viņai lūdzu, lai sēžam tam tuvāk, lai varu uz to skatīties. Ticība joprojām ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa un daudz palīdzējusi.

– Vai vadītājas amatā tev kādreiz nākas izmantot aktrises iemaņas?

– Ieva Mūrniece Liepājas Tautas teātra studijā bija runas pedagoģe un iemācīja runas pamatus – kurā vietā ievilkt elpu, kā analizēt tekstu, kā nodot klausītājiem vēstījumu. Haralds Ulmanis vadīja etīdes, mācīja, kā pārvaldīt ķermeni, sadarboties ar partneri. Zināšanas palikušas.

Tāpat kā nebaidīšanās no cilvēkiem, publikas. Šī pieredze tagad palīdz izprast teātra ļaužu domāšanu, emocijas, sajūtas.

Kad vadīju Liepājas Kultūras pārvaldi, ļoti labi redzēju un sapratu, ka kultūras cilvēki ir savādāki nekā citi, piemēram, uzņēmēji. Un tas tikai labi. Aktieri vispār ir īpaši.

– Paskaidro, kāpēc!

– Zinu cilvēkus, kas spēlējuši amatieru teātros un tad, kad citā amatā sāk strādāt profesionālā teātrī, nemaz vairs nealkst kāpt uz skatuves. Jo saprot, ka aktieris, režisors – tā ir ļoti nopietna profesija. Spēlēt amatierteātrī – tas nozīmē interesanti un vērtīgi pavadīt savu brīvo laiku, bet tas nav darbs.

Aktiera profesija patiesībā ir ļoti sarežģīta un smaga kā fiziski, tā emocionāli. Labi zinu, kā strādā leļļu teātra aktieri. Šķiet, kas tad tur – nospēlēt ruksīti vai rūķīti. Taču katrai tēla darbībai jābūt savam pamatojumam.

Manuprāt, būt par leļļu teātra aktieri ir pat grūtāk nekā dramatiskajā teātrī. Te aktieris darbojas ne tikai ar savu ķermeni un balsi, bet viņam jāpanāk, lai lelle visu izdara. Tu – leļļu aktieris – neesi tu.

Pavērojot, kas notiek nevis zāles pusē, bet aiz tā saucamā širmja, kur strādā mūsu aktieri, kā viņi vada lelles, – tas ir apbrīnojami. Dažubrīd vienu lelli vada divi, pat trīs aktieri. Jāzina, kurā brīdī kuram jāpārņem roka vai kāja, kad jāmaina balsis utt. Aktieris ir īpašs cilvēks. Ja nebūtu tās emocionalitātes, atvērtības un vēl citu īpašību, viņi nevarētu būt aktieri.

Reizēm, pie sevis smaidot, savu darbu vislabākajā nozīmē salīdzinu ar bērnudārza grupiņas vadītājas darbu, jo jāspēj saprast un pieņemt, ka katrs cilvēks ir personība un atšķirīgs. Kāds bēdu brīdī jāsamīļo, jāmierina. Citam uznākuši niķi, un jāspēj viņu savākt vai jāsaka stingrs vārds tā, lai saprot.

Šeit direktora amatā noteikti nevar strādāt cilvēks, kurš nemīl kultūru, kultūras ļaudis, aktierus. Tādam te nav ko darīt.

– Kāds bija tavs ceļš līdz Leļļu teātra direktores krēslam?

– Tad jāatkāpjas krietni atpakaļ. Kad biju mājās ar nesen dzimušo jaunāko dēlu, Sarmīte Pelcmane piedāvāja, lai es kaut ko uzrakstu avīzei, kurā viņa tolaik strādāja. Kāpēc ne?

Kad dēlam palika pusgads un veidojās avīze “Rīta Ekspresis”, mani uzaicināja strādāt šajā avīzē. Tēmas, par kurām rakstīju, bija biznesa vide un dažādas organizācijas. Ar lielu interesi sāku iepazīt šīs agrāk pilnīgi svešās nozares. Tik plašu spektru var iegūt, tikai strādājot žurnālistikā.

Pēc tam rakstīju avīzei “Kurzemes Ekspresis” un iepazinu ļoti daudz Kurzemē dzīvojošus ļaudis. Kad trūka darbinieku avīzes reklāmas nodaļā, pastrādāju arī tur. Atkal pilnīgi jauna pieredze un sadarbība ar klientiem.

Iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur sāku apgūt mārketinga psiholoģiju, bet vēlāk – personāla vadības psiholoģiju. Vairākus gadus biju arī rallija “Kurzeme” mārketinga direktore, kas bija nenovērtējama pieredze pilnīgi jaunā vidē. Tad saņēmu uzaicinājumu strādāt par Liepājas domes priekšsēdētāja palīdzi sabiedrisko attiecību jautājumos. Ne biju studējusi šo jomu, ne, godīgi sakot, daudz ko tur sapratu, bet žurnālistikā un mārketingā zināma pieredze bija iegūta.

Daudz pati ar interesi lasīju profesionālo literatūru gan par psiholoģiju, gan sabiedriskajam attiecībām un mārketingu.

– Daudziem tas bija ļoti liels pārsteigums, kad gados jauna sabiedrisko attiecību palīdze tika izvirzīta un apstiprināta Kultūras pārvaldes vadītājas amatā.

– Mani uzrunāja un šim amatam pierunāja Silva Golde, toreizējā domes priekšsēdētāja vietniece izglītības, kultūras un sporta jautājumos. Kāpēc? Pati domāju, tas tādēļ, ka man piemita un piemīt spēja cienīt izdarīto, paturētno tā vērtīgo, atmest nevajadzīgo un iet uz izvirzīto mērķi.

Man nekad nav bijis bail no cilvēkiem, lai viņš ir politiķis vai liels uzņēmējs.

Zinu, ka daudzi no politiķiem, deputātiem reāli baidās aiziet, piemēram, uz tirgu un parunāt tur ar vienkāršajiem cilvēkiem, bet tikai tur var dabūt sapratni par reālo dzīvi.

Jā, man tas bija šoks, saņemt uzaicinājumu vadīt no jauna izveidoto pašvaldības Kultūras pārvaldi. Silvas Goldes mērķis bija kultūru Liepājā pacelt daudz augstākā līmenī, lai tā būtu joma, ar kuru rēķinās. Pieļauju, ka tie deputāti, kas balsoja par manu iecelšanu amatā, notiekošo neņēma īpaši nopietni, bet atļāva mēģināt.

– Cik tev toreiz bija gadu?

– Trīsdesmit pieci. Atceros pirmo sanāksmi, uz kuru bija uzaicināti visi pašvaldības kultūras iestāžu un kapitālsabiedrību vadītāji, lai iepazīstinātu ar mani. Visi šie pieredzējušie ļaudis bija šokā, jo, loģiski, bija gaidījuši kādu jau sevi pierādījušu zvaigzni.

Vienīgā, kas mani tajā reizē atbalstīja, bija mana bijusī Mūzikas vidusskolas skolotāja Vija Feldmane, toreiz Liepājas Simfoniskā orķestra direktore.

Palikuši prātā viņas vārdi, ka protu cilvēkus uzklausīt un celt, nevis viņus sagraut.

Ja vēl par Silvu Goldi, viņa man bija ļoti laba skolotāja, atbalsts un kultūras dzīves lobijs. Viņai Liepājas kultūras dzīve interesēja tiešām no visas sirds, un viņa to prata aizstāvēt, pacelt līdzvērtīgā nozīmē visām ekonomiskajām, komunālajām, sporta un vēl citām jomām.

– Kultūras pārvaldi vadīji astoņos gadus. Kāpēc kļuvi par bezdarbnieci?

– Tā bija vienošanās dažādo uzskatu par konstruktīvu sadarbību dēļ. Man joprojām šķiet bērnišķīgi kā valsts, tā pašvaldību līmenī, ja svarīgāki ir politiskie uzskati, simpatizēšana konkrētai partijai, nevis tas, cik profesionāli darbinieks strādā vai vada savu nozari.

Uzskatu, ka tas ir nepareizi pēc būtības. Tātad, sanāk, svarīgākas ir partiju personāliju intereses, nevis tas, uz kurieni mēs kopā vedam valsti, novadu, nozari. Bet es esmu pateicīga par šo vērtīgo pieredzi, arī par tiem cilvēkiem, kuri, neskatoties ne uz ko, ar mani turpināja sveicināties, sarunāties, kā arī par tiem, kuri teica – mēs jau arī tā domājam, tikai skaļi nesakām, jo baidāmies zaudēt darbu. Es no tā nekad neesmu baidījusies un nebaidos joprojām.

– Kā vērtē to, ka Saeimas vēlēšanās piedalījās 19 dažādas partijas?

– Vairums jaunizcepto partiju izskatījās pēc vāja projektu teātra iestudējuma, kur biedri iejutās lomās, cīnījās par honorāriem, nevis par savu ideju, kā dēļ būtu gatavi strādāt valsts labā.

– Tu un Liepājas Leļļu teātris. Kādas ir atziņas no šodienas skatu punkta?

– Noņemu cepuri Riharda Beltes priekšā par to, ka šis teātris vispār tika izveidots. Jūtos pagodināta, ka varu sākto turpināt un ir izdevies teātri atgriezt atpakaļ Latvijā redzamā līmenī. Priecājos par šeit jūtamo radošo enerģiju un to, ka pie mums brauc izcili režisori, ka dodamies uz festivāliem.

Man kā direktorei pats, pats galvenais ir redzēt, ar kādām spīdošām, priecīgām acīm no zāles pēc izrādes iznāk bērni!

Ko viņi saka, pārrunā.

Lielākajai daļai bērnu Leļļu teātris ir pirmā pieredze, lai iepazītos ar teātri vai kultūru vispār. Tie nav tukši vārdi – tā ir ļoti atbildīga un svarīga misija – radīt bērnos piederību kultūrai. Jo kultūra ir jebkuras nacionālas valsts pamats! Es esmu lepna par mūsu Liepājas Leļļu teātri un to, kas ir sasniegts ar smagu un mērķtiecīgu darbu! Bet ir lietas, kas sāp…

– Nosauksi tās?

– Es pateicos tiem pašvaldības ļaudīm, kuri ir apmeklējuši Leļļu teātri, interesējas, kā mēs te strādājam, uzklausa. Bet ir gan amatpersonas, gan deputāti, kuri vispār nav bijuši Leļļu teātrī, bet par to zinoši spriež un mūsu patiesībā ļoti atbildīgo darbu uzskata par tādu… niekošanos ar lellēm. Nevis saprot, ka mēs jauno paaudzi audzinām, cenšoties viņu sirsniņās atvērt vertikālo, garīgo dimensiju.

Man vissāpīgākais ir darbinieku zemais atalgojums. Visi ir spiesti kaut kur vēl piestrādāt, lai izdzīvotu. Aktieri nevar pilnvērtīgi atdot sevi darbam, jo jādomā, kā savilkt galus, samaksāt rēķinus. Administratīvie un tehniskie darbinieki pilda nevis vienu, bet vairākus darba pienākumus.

Uzskatu, ka profesionālisms politikā vai arī pašvaldības administrācijā ir tas, ka tur strādājošais iedziļinās visos procesos un nelemj tikai pēc principa – man tas personīgi patīk vai nepatīk un neinteresē, tāpēc ir maznozīmīgāks. Tā vienkārši nedrīkstētu būt.

Man vairs nav padsmit gadu, lai es uztrauktos, ko kāds par mani domās, ko spriedīs aiz muguras. Vai atbrīvos no darba, ja ne tā runāšu. Vai, dieniņ! Tas ir tik bērnišķīgi un sīki. Es nekad dzīvē nepazudīšu, jo man ir manas spējas, zināšanas, prasmes un ticība.

– Ko dari, kad aizbrauc mājās?

– Nu jau sešus gadus ar ģimeni dzīvoju Bernātos, un tas bija mūsu sena sapņa piepildījums. Nu jau 33 gadus augam un sapņojam kopā ar manu lielisko vīru Gintu. Kad aizbraucu mājās, pirmās mani sagaida trīs astes: kaķīši Pērle, Bārnabijs un Bricītis, kurš, iespējams, ir Bricīte. Pirmie divi ņemti no patversmēm. Trešo draugi atrada pamestu šķūnī tikai dažas nedēļas vecu.

Siltajos mēnešos esmu dārzā un siltumnīcā pie saviem augiem. Rudenī ražu pārstrādāju un lieku burciņās. Ļoti patīk gatavot un cept tortes. Izdomāju, izmēģinu jaunas receptes.

Bērnībā omīte man daudz mācīja par ārstniecības augiem un pļavās lasījām zāļu tējas. Tagad daudz ko audzēju dārzā, bet pļavas liesajā zemē zied pelašķi, vībotnes, nātres. Tā ir daļa no manas būtības un stihijas, būt par latviešu senču tradīciju turpinātāju, zinātāju.

– Kā tas saskan ar ticību?

– Ticībai viss iepriekš minētais netraucē. Manai ticībai nav nekāda sakara ar reliģiju, esmu kristīta, iesvētīta katoļu baznīcā, laulāta luterāņu baznīcā. Lai kādā vārdā kurš Viņu sauktu, Dievs ir viens. Rituālus un veidus, kā pielūgt šo vienu Dievu, izdomājuši cilvēki.

Manuprāt, visgodīgākā veidā ticība notiek individuālā sarunā ar Augstāko spēku. Runā, jautā, lūdzies, un Viņš atbildēs, vadīs, vajag tikai ļauties. Ticu, ka daudz ko dzīvē Dievs man devis, jo zina, ka spēšu izturēt un mācīšos, gūšu pieredzi. Grūtības tikai stiprina un ved uz labu.

VIZĪTKARTE

Lelde Vīksna

• Liepājas Leļļu teātra valdes locekle.
• Vīrs Gints, dēli Kārlis un Rolands.
• Studējusi filoloģiju LU, mārketinga psiholoģiju RPIVA, absolvējusi Liepājas Universitāti specialitātē “Biznesa un organizāciju vadība”.
• Vaļasprieki: rokdarbi, dārza darbi, ēst gatavošana, muzicēšana.
• Mīļākie svētki – Ziemassvētki.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.