Viņa ir pieredzējusi pasākumu un mākslas izstāžu organizatore, bet šobrīd priecājas, ka beidzot būs sava vietiņa, kur pastāvīgi varēs atrādīt savus eksperimentālos darbus.

– Cik sen jau šeit darbojaties?

– Sākām šeit ievākties kaut kad ap janvāri. Es pati sāku vairāk darboties šovasar. Pa vasaru jau paspējām pāris pasākumus noorganizēt, bet, tā kā viss vēl nav gatavs, tie bija vairāk mums pašiem – draugu lokā.

Galvenais darbs pagaidām ir pašas ēkas iekārtošana un remontēšana, kur lielāks nopelns ir kolēģiem. Es vairāk strādāju tieši ar saturu un tā veidošanu.

– Plānojāt pasākumus?

– Jā. Bet mans īstais gandarījums ir par to, ka nu man beidzot ir vieta, kur varu brīvi darboties. Nezinu, vai Liepājā ir mākslinieku darbnīcas, bet man ir diezgan specifiskas vajadzības, jo šī ir mediju mākslas joma, kur vairāk ir eksperimentēšana ar tehnoloģijām. Un tādām lietām ir vajadzīgi pastāvīgi uz vietas esoši instrumenti. Ar tiem bieži vien ir izdevīgāk dalīties arī ar citiem māksliniekiem, jo tas ir dārgs prieks.

Tad nu es beidzot pamazām sāku veidot savu vietiņu. Sākumā gribēju trešajā stāvā, bet līdz tā labiekārtošanai vēl paies ilgs laiks. Tāpēc pirmajā stāvā būs galvenā darbnīca, kur mēs varēsim strādāt.

Jo māksliniekam vajag, lai ir vieta, kur viņš var darboties uzreiz, kamēr vēl ir iedvesma.

Šī būs vieta, kur varam gan strādāt, gan arī realizēt savas idejas un mākslas darbus uzreiz izstādīt.

– Kāpēc tāds nosaukums – ”Fosfors”?

– Vēsture ir diezgan sena nosaukumam. Bet tā noteikti ir vārdu spēle, jo mums taču Liepājā ir “Lielais dzintars”. Nosaukums radās kā pretstats tam. Ņēmām arī vērā, ka mūsu krastos var atrast dzintarus, bet var arī atrast fosforu, kurš ir tāds mistisks.

Tāpat kā dzintars, arī fosfors ir unikāla Liepājas lieta. Un tagad būs tā, ka vienā kanāla pusē ir koncertzāle ”Lielais dzintars”, bet otrā – mūsu alternatīvais kultūras centrs ”Fosfors”.

– Kad šo vietu atvērsiet?

– Vēl grūti teikt. Mēs vēl kārtojam visus dokumentus, un tas nemaz nav tik ātrs process. Gribam arī te visu uztaisīt nedaudz pievilcīgāku.

– Savā radošajā darbībā jau kopš 2015. gada pētāt fotoakustisko efektu. Kas tas īsti ir?

– Tā ir nozīmīga daļa no manas radošās darbības. Daudziem, iespējams, liekas, ka tā ”foto” daļa saistās ar fotogrāfiju, bet īstenībā tas nāk no vārda ”fotons”, kas nozīmē ”gaisma”.

Fotoakustiskais efekts ir tad, kad tu gaismu pārvērt par skaņu.

Man tas liekas interesanti, jo patiesībā tas ir kaut kas ārkārtīgi vienkāršs.

Izklausās sarežģītāk, nekā tas ir!

– Kāpēc ieinteresēja tieši šis jautājums?

– Šis efekts tika atklāts jau sen – man patīk šis stāsts! Viens no telefonu izgudrotājiem izveidoja arī ”gaismas telefonu”, kas bija pirmā bezvadu komunikācijas ierīce. Viņš izmantoja sauli, lai pārnestu skaņu no vienas vietas uz otru, bet sauli neviens nevar kontrolēt, līdz ar to tas bija nepraktisks izgudrojums.

Tajā laikā pat vēl nebija elektriskā gaisma, tāpēc visi uz ierīci skatījās ļoti skeptiski. Bet man kā māksliniecei ideja strādāt ar sauli, lai ražotu skaņu, likās ļoti interesanta.

– Redzēju, ka vasarā Liepājas muzeja izstādē rādījāt arī fotoakustiska sintezatora prototipu. Pati izgatavojāt?

– Šo konkrēto prototipu es neveidoju viena. Viena pati es izgatavoju tikai prototipa prototipu. Un tad, lai šo instrumentu varētu labāk izprast, es sadarbojos ar kolēģi, kurš māk ļoti labi strādāt ar digitālajām tehnoloģijām un prototipēšanu, jo es gribēju tādu gandrīz ”zinātniskas kvalitātes” instrumentu, lai es varētu veikt vēl citus eksperimentus.

Šo prototipu es jau varu spēlēt kā reālu instrumentu, lai no gaismas radītu eksperimentālu mūziku. Ļoti priecājos par šo rīku, jo uz tā bāzes es varu turpināt izpētes procesu.

Tur parādās vēl arī citi elementi – ne tikai fotoakustiskais efekts, bet arī stroboskopiskais efekts.

– Kas tas ir?

– Tas ir, kad rodas ilūzija par palēninātu kustību. To var novērot zootropos un visādās mehānisko animāciju ierīcēs, kur kaut kas ļoti ātri kustas, bet, kad tu skaties pa to caurumiņu, var redzēt perfektu animāciju. Jo tas caurumiņš mūsu uztveri sadala, un mēs to bildi redzam kadros.

Tāpat arī, kad kaut kas ļoti ātri griežas, mēs to priekšmetu kādā brīdī vairs neredzam, jo mūsu redze evolūcijas gaitā ir pielāgojusies statiskajiem objektiem. Un kopā ar šo efektu var veidot ne tikai skaņas, bet arī vizualizācijas.

Tas kļūst par tādu kā uztveres eksperimentu, ar kuru var pārbaudīt, kā mūsu uztvere darbojas. Liekas tādas vienkāršas lietas, bet tur var pētīt tik dažādus fenomenus.

– Kā sapratāt, ka šāda tehnoloģiju māksla ir jūsu aicinājums?

– To saprast bija grūts ceļš. Pēc vidusskolas es uzreiz diezgan strauji nonācu šajā tehnoloģiju mākslas vidē. Un jauns cilvēks, pēc tam kad viņš sāk kaut ko darīt, vēl ilgi domā par to, vai tas tiešām ir vajadzīgs, vai tas ir pietiekami interesanti.

Jau no pašas bērnības mani ļoti fascinēja daba, fizika, kā vispār strādā pasaule – visādas tādas lietas.

Un es, kā jau bērns, gribēju kļūt par izgudrotāju, bet tādas profesijas jau īsti nav.

Mana mamma man ar šo atklājumu diezgan ātri sagrāva šo ambīciju. Jo tās lietas jau tik vienkārši neizgudro. Ir ilgs pētīšanas process, un tad varbūt līdz kaut kam nonāk.

Dzīvojot Ventspilī un mazpilsētās, man tā saskare ar mākslu bija ļoti maza. Līdz ar to mana izpratne bija, ka māksla ir zīmēšana, gleznošana, muzicēšana.

Vienmēr domāju, ka es tak neesmu nekāda māksliniece un nekad arī tāda nebūšu, jo nemāku neko no tā darīt. Tad es nemaz nezināju, ka visas tās lietas, kas mani fascinēja, arī kaut kādā veidā var būt māksla.

To sapratu, tikai pateicoties studijām un satiekot dažādus cilvēkus, kas arī nodarbojas ar līdzīgām lietām.

– Jūs esat no Ventspils. Kāpēc izvēlējāties studēt tieši Liepājā?

– Man šeit piedāvāja budžeta vietu. Toreiz likās forša pilsēta, un domāju, kāpēc gan ne?

– Bet palikāt šeit arī pēc studiju beigšanas!

– Nemaz necentos šeit palikt. Bija brīži, kad vairāk darbojos Rīgā un Ventspilī. Cerēju, ka varbūt sanāks aizbraukt uz kādām citām valstīm, bet tas neizdevās.

Bet tagad beidzot veidojas šis kultūras centrs un Liepāja būs arī Eiropas kultūras galvaspilsēta – šeit būs ko darīt.

Turklāt pašlaik arī vēl iegūstu doktora grādu Liepājas Universitātē.

– Nesen uzsākāt doktorantūru?

– Nē, jau pirms kāda laika. Nu jau īstenībā vajadzētu lēnām pabeigt! Bet tas ir tāds nedaudz mokošs process. Dažreiz liekas, kāpēc es vispār to daru. Bet tajā pašā laikā es zinu, ka bez šīm studijām es nebūtu izveidojusi to savu sintezatora prototipu. Un, visticamāk, es arī nebūtu tik nopietni pieķērusies tām savām interesēm.

Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc paliku Liepājā, jo doktorantūru jau nemaz tik ātri un viegli nevar pabeigt.

– Vai pieaug interese par mākslas un tehnoloģiju mijiedarbību?

– Es cenšos nedomāt par to, kas interesē citus. Ir grūti ieinteresēt cilvēkus dažādās mākslas lietās, jo īpaši, ja tas viņus uzreiz nepiesaista vai viņš nesaņem kaut kādu tūlītējo efektu.

Tehnoloģiju māksla, manuprāt, ir palikusi sabiedrībai interesantāka, jo tagad tā ir vieglāk pieejama.

Tagad ir mākslīgais intelekts un virtuālās realitātes… Bet, manuprāt, tas virziens, kur tehnoloģiju un mākslas mijiedarbība vairāk attīsta tieši kritisko domāšanu, neattīstās pietiekami strauji. Man pat šķiet, ka jautājums paliek mazāk aktuāls.

Visas šīs tehnoloģijas ir kļuvušas par mūsu ikdienu, un mēs uz tām vairs nelūkojamies kritiski.

Nav arī diskusija, vai tas ir labi, kā mēs ar tām tehnoloģijām dzīvojam un vai mēs šīs ierīces izmantojam visām lietām, kur tās potenciāli var būt noderīgas, vai arī mēs tās izmantojam tikai izklaidei.

Manuprāt, mākslas uzdevums būtu veicināt šo diskusiju, ne tikai piedāvāt interesantas pieredzes tehnoloģiju pasaulē.

– Pasniedzat lekcijas arī Liepājas Universitātē. Vai ar studentiem runājat par šo kritisko pieeju tehnoloģiju mākslai?

– Jā! Es noteikti vairāk runāju par pašu mediju teoriju un par to, kas tad ir tā kritiskā pieeja. Stāstu arī, kā mediji vispār ir ietekmējuši mūsu kultūru dažādos laika posmos – no brīža, kad iemācījāmies strādāt ar elektrību, un līdz pat mūsdienām.

Noteikti pievēršamies arī jautājumam, kādas mums laika gaitā ir izveidojušās attiecības ar tehnoloģijām.

– Jau vairākus gadus iesaistāties arī festivāla ”Skaņu dienas” organizēšanā. Ar ko šis pasākums ir tik īpašs?

– Tas ir pirmais tik vērienīgais pasākums, ko, vēl jauna būdama, organizēju. Tā laika pasniedzēji man ”pameta” ideju.

Teica, ka viņiem ir kolēģis no Kanādas, kurš uz Liepāju gribētu atvest arī savus studentus – jaunos māksliniekus. Un tad arī izdomājām, ka varētu rīkot festivālu, kurš kaut kādā ziņā būtu viņiem par godu.

Bet arī vēl pirms tam ”Skaņu dienas” tika rīkotas kā eksāmens studentiem, jo tad bija tradīcija, ka visi eksāmenu mākslas darbi tiek prezentēti publiski. Bet, pateicoties Kanādas studentiem, sapratām, ka gribam to izveidot kā vairāk starptautisku pasākumu. Tad tas viss arī kļuva nopietnāks.

Protams, kovida dēļ bija nelieli pārtraukumi, bet mēs cenšamies to tradīciju turpināt. Šogad arī rīkojām festivālu tādā diezgan lielā kapacitātē – uzaicinājām vairākus ārzemju māksliniekus un sastādījām diezgan garu programmu.

Tā ir iespēja satikties gan jaunajiem māksliniekiem, gan profesionāļiem, gan citiem interesentiem un vienu nedēļu kopā strādāt un mācīties vienam no otra, un, iespējams, radīt jaunas idejas – tāpēc šie pasākumi ir tik svarīgi. Jo

mākslā ir ļoti nozīmīga viedokļu, informācijas un pieredzes apmaiņa,

lai tā kļūtu vēl interesantāka gan pašiem māksliniekiem, gan skatītājiem.

– Kas vēl jūs iedvesmo?

– Man ir svarīgi, lai apkārt ir radoša vide, jo ko tad es viena pati iesāktu. Mākslu radot vienam izolācijā, daudz kas var iztrūkt.

Man sociālais aspekts ir ļoti svarīgs, jo tas manī raisa jaunas idejas. Tāpēc arī turpinu strādāt gan universitātē, gan rīkot dažādus pasākumus.

– Nešķiet, ka dažkārt uzņematies par daudz?

– Šī semestra sākums likās ļoti grūts, kad sapratu, cik daudz visa kā ir! Par laimi, strādājot izglītības jomā, vismaz bija brīva vasara.

Visu laiku censties izveidot vai parādīt ko jaunu un interesantu ir ļoti nogurdinoši. Tāpēc arī mana šī brīža misija ir ”Fosforā” nodrošināt iespēju regulāri radoši darboties. Tad es arī varētu vairāk fokusēties uz savām lietām.

– Vadāt lego konstruēšanas un tehnoloģiju prototipēšanas nodarbības arī Liepājas Bērnu un jaunatnes centrā.

– Jā, šis darbs ar bērniem man ir interesants izaicinājums. Cenšos viņiem pavērt skatienu uz tehnoloģijām kā uz kaut ko, kas nav tikai digitāls ekrāns. Gribu, lai viņi apgūst, kā ar šīm tehnoloģijām var vēl darboties.

Prototipēšanas pulciņā mēs radošā veidā darbojamies ar tehnoloģijām un eksperimentējam. Un lego pulciņš man pašai ir saistošs, jo tā ir mana bērnības interese. Un tagad, kad ieraugu, kādi ir tie jaunie komplekti, es saprotu, ka ar tiem var tik daudz ko izdarīt.

Lego ir labs mācību materiāls, jo bērniem nav jāiemācās viss no nulles – kā skrūvēt, līmēt. Viņi to pamatlietu var uzbūvēt no klučiem, un tad ir iespējams papildināt ar vēl dažādām lietām.

Gribu veicināt jauniešu nebaidīšanos darīt un radīt lietas pašiem.

Jo mūsdienās kā patērētāju sabiedrība esam pieraduši no visa saņemt kādu produktu. Bet es gribu, lai problēmām risinājumus mēs domātu paši, nevis iegādātos jau gatavus.

Tāda veida patstāvība ir noderīga, jo mēs nezinām, kāda pasaule būs pēc 20 gadiem. Nezinām, vai varēsim vēl paļauties uz to, ka visam būs gatavas atbildes.

– Bērni nāk uz šādiem pulciņiem?

– Šogad ir pieteikušies daudzi, bet apmeklējums ir atkarīgs no tā, vai šīs lietas viņus pašus ieinteresē.

– Vai ir vēl citi projekti un idejas, ar kurām strādājat pašlaik?

– Jā! Vasaru pavadīju, daudz darbojoties un attīstot jaunas idejas. Tāpēc ir plāni, bet negribu pagaidām vēl visu atklāt! Kad viss būs gatavs, varēsiet nākt skatīties.

Varu pačukstēt, ka šobrīd mani ieinteresēja analogās ierīces. Jo vecie televizori vairs nav aktuāli un bez korektiem dekoderiem tur neko nevar redzēt, bet varbūt mēs varētu kaut ko tur pārraidīt.

Jau vasarā paeksperimentēju, kā es no gataviem materiāliem varu uztaisīt analogās TV stacijas raidītāju. Plānoju šo projektu attīstīt tālāk.

Vizītkarte

Paula Vītola

• Pabeigusi Ventspils Valsts 1. ģimnāziju.
• Liepājas Universitātē ieguvusi bakalaura un maģistra humanitāro zinātņu grādus mākslā, studē doktorantūrā.
• Strādā Liepājas Universitātē un biedrībā ”ASTE” (Art, Science, Technology, Education).
• Pēc iespējas vairāk laika cenšas pavadīt dabā vai ar ģimeni un draugiem.
• Labprāt apmeklē arī citu mākslinieku rīkotos pasākumus un izstādes, lai iepazītos ar viņu idejām.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.