Liepājas muzeja filiālē K. Ukstiņa ielā 7/9 šobrīd apskatāms Latvijā vienīgais militārais motocikls NSU 601 OSL ar blakusvāģi. Ar savas privātkolekcijas eksponātu dalījies restaurators Ivars Ķupis. “Latviešu meistari, kuri pēc kara šos motociklus remontēja, burtiem NSU piešķīra jaunu nozīmi nāvīgi sūdīgi uzbūvēts,” smejas spēkrata īpašnieks.

Mocis tiešām būvēts īpatnēji, arī tehnoloģiskie risinājumi ir savdabīgi, piemēram, pedāļi apmainīti vietām – bremze kreisajā, bet ātrumpārslēgs labajā pusē. Tas gan esot izskaidrojams, jo transportlīdzekli konstruējis anglis.

Radīts, lai izgrieztu pogas

Šis ir 1938. gadā Vācijā ražots smagais motocikls ar blakusvāģi, kas tika izmantots vācu armijā. Tomēr īpaši populārs gan tas nebija – ražošanā saglabājās vien līdz 1941. gadam, un arī saražoto skaits ir diezgan mazs – ja civilās versijas saražoja ap 5000 eksemplāru, tad militāros – tikai ap tūkstoti.

I. Ķupis zina stāstīt, ka vēsturiski tas tapis kā sporta motocikls. 30. gadu sākumā kompānija “NSU” uzaicināja inženieri Valteru Mūru no Anglijas un lūdza uzprojektēt vāciešiem tādu motociklu, lai NSU varētu konkurēt ar tā laika flagmaņiem – BMW un “Cindap”.

Transportlīdzekļa izcelsme parādās arī modeļa nosaukuma burtos OSL – pirmais burts tīri tehniski norāda, ka ir augšējā izvietojuma vārsts, bet S un L apzīmē Sport Luxus.

“Tam bija 24 zirgspēki, un tas tiešām izgrieza pogas BMW un “Cindap” lielākajiem motocikliem, kuriem bija 22 zirgspēki.

Šim motociklam bez blakusvāģa maksimālais ātrums bija 139 kilometri stundā. Pienāca karš, sporta motociklu iesauca armijā, 1939. gadā šī versija tika nedaudz modificēta un tā nosaukumu papildināja ar diviem burtiem WH – “Wehrmacht”. Tātad – armijas vajadzībām. Tika pastiprināts rāmis, bākai parādījās liels korķis, lai degvielu var ieliet uzreiz no kannas un nav jāizmanto piltuve. Izpūtējus pārveidoja tā, lai sānos var pielikt karavīru somas, kas bija ļoti būtiskas, tāpat kā kājniekiem mugursomas. Un vēl – tika pievienots blakusvāģis.”

Šī modeļa ražošanas laiks patiešām bijis īss, visdrīzāk, tā iemesla dēļ, ka konstrukcija nebija izdevusies īpaši veiksmīga. Vēlāk NSU visu kara laiku turpināja armijai ražot mazākas kubatūras motociklus.

Piecgades projekts

Savu dienesta mūžu I. Ķupim piederošais transportlīdzeklis beidzis šeit – pēc Kurzemes katla kaujām palicis Liepājas teritorijā. Ivars ir motocikla trešais īpašnieks pēc vācu armijas.

Kad pirmais īpašnieks padomju laikā mēģinājis šo braucamrīku piereģistrēt, viņam aizrādījuši, ka uz rāmja un motora numura redzamie vācu ērgļi esot jālikvidē.

Vācu armijā bijis pieņemts visu, kas novirzīts militārām vajadzībām, marķēt ar speciālu simbolu, kas apzīmē, ka izietas vajadzīgās pārbaudes. Mazs ērglītis ar svastiku un cipariem – militārās pieņemšanas simbols.

Pie otrā īpašnieka spēkrats nonāca ap 1983. gadu. “Es to motociklu zinu no tā laika, jo ar šo īpašnieku kopā mācījāmies skolā. 80. gadu beigās viņš motociklu bija izārdījis ar domu restaurēt, tomēr tas nenotika. Pēc kāda laika es to pārpirku.

Pirmajā gadā centos apzināties, kas man ir un kā vēl trūkst, un pēc diviem gadiem viņš jau man sāka rūkt,” stāsta kolekcionārs.

Solo versija tika pabeigta, un iestājās ilgāka pauze, jo bija jāmeklē īstais blakusvāģis. Sākumā izdevās dabūt civilos blakusvāģus, bet I. Ķupis nepadevās un meklēto atrada Ventspilī. Kopā restaurācija aizņēma piecus gadus.

No lūžņiem par bagātību

“Lai to sakārtotu, lielu lomu spēlēja ārzemju tirgus, e-bay izsoles, kurās var mēģināt atrast daļas – no Vācijas, piemēram. Tāpat ļoti palīdz Polijā un Čehijā esošie uzņēmumi, kas tieši restauratoru vajadzībām izgatavo jaunas detaļas, jo ne viss saglabājas. Piemēram, izpūtēji sarūsē un izdeg. Šim modelim gandrīz visas gumijas detaļas ir jaunas, atstājot vecās, transportlīdzeklis nav braucams. Arī izpūtēji no Čehijas sūtīti jauni.

Neoriģinālo daļu man ir maz. Zinu, ka rietumos pieļauj saukt procesu par restaurāciju, ja priekšmetā saglabāti aptuveni 30% oriģinālo detaļu. Manā gadījumā ir vismaz 80%.”

Šis ir vienīgais militārais motocikla modelis, kas Latvijā saglabājies, vēl esot trīs solo varianti, bet to restaurācija neesot pabeigta. Filmā “Baiga vasara” arī redzams spožs NSU 600 civilais solo variants, ar kuru brauc Artūrs Skrastiņš, tā gan Latvijā vairs neesot.

I. Ķupim piederošā motocikla vērtība varētu būt aptuveni 20 000 eiro, 1939. gadā tas Latvijā maksāja aptuveni 2000 latu, turklāt Liepājā bijis pat savs pārdošanas pārstāvis.

“Šie cipari ir nosacīti. Cilvēkiem tādā veidā bieži rodas maldīgs priekšstats par lietām, ko viņi atrod sev garāžā. Viņi domā, ka viņu detaļai ir liela vērtība arī atsevišķi, bet tā nav. Vērtība rodas tikai tad, kad viss komplekts ir salasīts kopā, līdz tam tā ir tikai lūžņu kaudze. Arī restaurējot nākas daudz ieguldīt – jauna izpūtēja komplekts maksā 500 eiro, bet motora virzulis no Vācijas – 300 eiro.”

Muzejā apskatāma arī caurumaina aizmugures spārna daļa, kas izrakta no zemes tepat pie Grobiņas, kur vāciešiem kara laikā mežā bija ļoti lielas mehāniskās darbnīcas.

“Protams, tā daļa nekur nav derīga, bet tas ir lielisks paraugs, lai varētu spriest, kā ir jābūt. Pēc šīs detaļas vadoties, es uztaisīju savējo. Arī šobrīd motociklā redzamas trīs četras detaļas, kas izraktas no zemes, bet vēl lietojamas. Piemēram, aizmugurējais rezerves ritenis, kas novietots uz blakusvāģa – pati riepa ir izrakta. 70 gadus ar tādu pašu motocikla riteni tā gulējusi Grobiņas zemē. Ritenis gan bija sliktā stāvoklī, to nevarēja glābt, bet riepa un kamera ir veselas. Rezerves ritenis atrasts Tadaiķos, kur kāds latvietis praktiskais to bija izmantojis ratiem. Tad nu es saliku šos abus kopā.”

Sertifikāts, apdrošināšana un ceļš

Motocikls ir braukšanas kārtībā, tam ir nokārtoti visi vēsturiskā spēkrata sertifikāti, to apliecinājis arī Motormuzejs. Spēkrats pat esot piedalījies kādā filmā par karu un arī Dzintras Gekas filmā “Meklējot Tisē”.

Saimnieks stāsta, ka braukšana esot diezgan ērta, neskatoties uz to, ka tam nav nekādas amortizācijas, toties ir mīksts beņķis un lieli riteņi. Arī vadītāja smaguma centrs novietots samērā zemu.

“Ir diezgan labi, bet mūsdienās ar tādiem pa ielu gan nevajadzētu braukāt. Satiksmē iekļauties ir grūti, tam nav ne pagrieziena rādītāju, ne stopsignāla, bet, pēc mūsu likumdošanas, satiksmē piedalīties man neaizliedz.

Ja transportlīdzeklim ir vēsturiskais statuss un tas ir ražots līdz 1945. gada 31. decembrim, nav jāveic pat tehniskā apskate. Nepieciešama tikai OCTA apdrošināšana. Jāsaka tā – braukt pa Liepājas ielām nav īsti patīkami, tad es labāk izbraucu pa pļavu.”

Reizēm nākoties saskarties ar jautājumu, vai pie blakusvāģa plānots arī ložmetējs, bet tas esot kino industrijas radīts mīts. I. Ķupis domā, ka tāds aprīkojums bijis mazāk nekā 30% motociklu, jo kara laikā transportlīdzekli izmantoja arī sanitāri un sakarnieki, kā arī ievainoto transportēšanai, jo redzēti tādi motocikli, kuriem klāt pielikti statīvi, uz kuriem iespējams piestiprināt nestuves.

“Šis motocikls nebija tikai iznīcinātājs,” piebilst kolekcionārs.

13Skatīt galeriju