Mūra pils tuksnesī atdzīvojas. Liepājas stacijā pirmizrādi piedzīvo dramaturģes Sandijas Santas un amatierteātra “Projekts” uzvedums
Otrdienas vakarā Liepājas stacijas, kura 19. gadsimta izskaņā uzcelta smilšainā un klajā laukā aptuveni puskilometru no pilsētas un iesaukta par mūra pili tuksnesī, durvis uz nepilnām divām stundām bija slēgtas. Tas nenotika ekstremālu laikapstākļu vai kādas trauksmes dēļ, bet gan mākslas nolūkiem par godu. Pirmizrādi tur piedzīvoja dramaturģes Sandijas Santas un amatierteātra “Projekts” uzvedums ar simbolisku nosaukumu – “Mūra pils tuksnesī”.
Roberts Džeriņš
"Kurzemes Vārds"
Laikmetīgās izrādes sižeta centrā ir apkopēja Ņina, kura, dzīves un savu gaidu mazliet pievarēta, stacijā aizvada pēdējo darba dienu. Viņā iezogas nemiers, pārdomas, skumjas. Ceļgali ļogās nedrošībā par gaidāmo, bet, kamēr stacijas ikdiena netraucēti turpinās, laika vecis stingri iedrošina Ņinu pārstāt gaidīt un sākt dzīvot.
Izrāde tapa aptuveni gadu, un to krietni sarežģīja pandēmijas apstākļi, stāstīja režisore S. Santa. “Laiks ar cilvēkiem spēlējas. Reizēm rit strauji, reizēm lēni, un mēs esam tam pakļauti. Citreiz paši esam spējīgi ietekmēt laiku, piepildīt savas ilgas, pārstāt gaidīt, kad notiks kaut kas, bet saprast, ka mēs paši izvēlamies dzīvi, ko dzīvojam, pieņemam lēmumus. Par to ir šis stāsts. Par to, ka jāpārstāj gaidīt un jādzīvo šeit un tagad,” viņa raksturoja vēstījumu. “Sadzīviska groteska par gaidām. Aktieri ir stacijas darbinieki, un arī viņiem ir katram savas dzīves gaidas,” piebilda režisore un dramaturģe.
Arī skatītāji iejutās stacijas apmeklētāju lomā, kuriem tika dots uzdevums – gaidīt labāku laiku, burtiski.
“Patika izvēlētā vide, tā piedeva izrādei papildu odziņu. Šie sadzīviskie sižeti parauj skatītāju, jo emocijas un domas, situācijas ir pazīstamas. Var saaugt kopā ar izrādi un identificēties,” sacīja uz staciju atnākusī Kristīne Gundarina. “Pamanīt ikdienišķajā neierasto, saprast dzīves vērtību katrā mirklī,” viņa raksturoja redzēto.
Galvenās lomas atveidotāja Inese Indriksone, kura pēc izrādes saņēma lērumu apsveikumu par izcilo tēlojumu, arī uzsvēra gaidu konceptu.
“Visam apakšā ir gaidas. Stacija arī ir tāda vieta, kur nākam gaidīt. Ņinas vīrs ir miris, bērni ir prom, un visi nu baksta – sāc dzīvot, beidz gaidīt. Beigās arī saņemos un, negaidot atvadas, šampaniešus, dodos prom un neatgriežos,” sacīja aktrise.
“Teksts ir tā kā norakstīts no dzīves, šī vide ir ļoti atbilstoša, organiska. Tas, ka nebija skatuves, nepavisam netraucēja,” piebilda I. Indriksone. Interesanti, ka arī mēģinājumi notika mūra pils uzgaidāmajā telpā, turklāt to nav bijis iespējams slēgt apmeklētājiem.
“Cilvēki staigāja garām, skatījās, brīnījās, bet tas netraucēja. Drīzāk piedeva tam visam dzīvīgumu, iedvesmoja,” atklāja Ņinas lomas atveidotāja.
