Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Bija skatāma ziemas noskaņās veidotā Liepājas muzeja krājuma mākslas darbu kolekcijas izstāde “Ziemas impresijas”.
Patlaban eksponētas muzeja dibinātāja un ilggadējā direktora Jāņa Sudmaļa (1887–1984) gleznas. Turpinājumā gaidāmi vēl muzejam zīmīgi notikumi.
Māksla – viens no pilastriem
Muzeja mazajā izstāžu zālē ir eksponētas 45 J. Sudmaļa gleznas. Idilliskas lauku ainavas, ikdienas ritējums lauku sētās un pilsētas ielās, arī pilsētas industriālais pulss Liepājas ostā un ražotnēs.
“Izstādē Jāni Sudmali iepazīstam kā gleznotāju,”
svinīgajā atklāšanā sacīja muzeja direktore Dace Kārkla, izsakot pateicību Sudmaļu ģimenei, kas pirms dažiem gadiem muzejam pasniedza dāvinājumu – daļu no J. Sudmaļa gleznoto darbu kolekcijas.
“Kaut kas ir glabājies muzejā jau iepriekš, bet tas, kas ir skatāms izstādē, līdz šim plašāk nav bijis izlikts apskatei. Līdz ar to šī ir iespēja ieraudzīt viņa mazāk zināmos darbus. Izstāde lieliski atklāj Jāņa Sudmaļa veikumu, parāda kādā žanrā un kādai glezniecības manierei viņš bija pievērsies,” norādīja D. Kārkla.
Mākslinieks gleznojis reālisma un impresionisma, vēlāk galvenokārt stingra reālisma tradīcijās ieturētas ainavas, klusās dabas un portretus.
J. Sudmaļa dzīve balstījās uz trim pilastriem, bez mākslas bija arī vēsture un pedagoģija.
Runājot par vēsturi, muzeja pagrabstāvā veidotā ekspozīcija par Dienvidkurzemes etnogrāfiju bijusi iespējama, tieši pateicoties J. Sudmalim, uzsvēra D. Kārkla.
“Viņš ir savācis vienu no lielākajām un daudzpusīgākajām etnogrāfijas kolekcijām valstī. Ir izglābtas ļoti daudzas Dienvidkurzemes etnogrāfijas liecības.
Tādēļ mēs šodien varam rādīt Dienvidkurzemes tautastērpus, stāstīt par Dienvidkurzemes iedzīvotāju sadzīvi 19., 20. gadsimtā,”
priecājās D. Kārkla.
Un iekārtotā ekspozīcija “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs” ir sava veida piemineklis pirmajam muzeja direktoram, viņa vākums kalpojis par ekspozīcijas pamatu.
Muzeja rīcībā ir arī ievērojama J. Sudmaļa uzņemto fotogrāfiju kolekcija.
Skaistais vienkāršās lietās
J. Sudmalis bijis klāt ne tikai pie Liepājas muzeja dibināšanas 1924. gadā, bet arī Liepājas mākslas skolas, sākotnēji – Liepājas mākslas amatniecības skolas, veidošanas.
Izstādes svinīgajā atklāšanā gleznotājs, pedagogs Aldis Kļaviņš par personīgi iepazīto J. Sudmali stāstīja: “Tiešām ļoti inteliģents cilvēks. Savās attiecībās ar cilvēkiem vienmēr delikāts. Patīkams sarunās.”
Arī A. Kļaviņš ievērojis, ka J. Sudmaļa interešu loks bija plašs. “Nevaru spriest par viņa kā pedagoga devumu, bet kopumā Liepājas mākslas dzīvē tanī laikā, kad dibinājās Liepājas daiļamatniecības vidusskola, viņam bija liela nozīme.
Viņam bija ne tikai etnogrāfijas vācēja īpašības, tāpat viņam bija svarīgi, ka cilvēki nodarbojas ar mākslu.
No audzēkņiem sagaidīja profesionalitāti, nevainojamu izpildi.” A. Kļaviņa ieskatā, J. Sudmalis darījis visu, lai Liepājā plauktu māksla.
Svinīgajā brīdī klātesošs bija arī J. Sudmaļa mazdēls, “Kurzemes Vārda” žurnālists Andris Sudmalis. Aicināts dalīties savās atmiņās par vectēvu, viņš ar nožēlu atzina, ka to ir maz, jo pats bijis vien sešus gadus vecs, kad vectēvs devies mūžībā.
“Mirkļi, mazās epizodes ir nedaudzas, bet uzskatu, ka ļoti spilgtas,”
viņš vērtēja.
Piemēram, kā vectēvs paņēmis viņu, mazu ķiparu, sev līdzi gājienā uz pilsētu, vectēva atteikšanās no palīdzības ikdienas darbos pat mūža nogalē, jau simts gadu vecumam tuvojoties. Arī ikdienas rituāli, sākot no auzu pārslu putras brokastīs, kā arī vectēva koka tupeļu klaudzēšana, kāpjot uz mājas otro stāvu.
Tāpat A. Sudmalim zināma leģenda par to, kā vectēvs nosargājis, neļāvis izvest daļu muzeja kolekcijas kara laikā. Par izstāžu zālē apskatāmo, vectēva atstāto mantojumu
A. Sudmalis sacīja:
“Žēl, ka man nav bijusi iespēja daudz vairāk komunicēt ar viņu vispirms jau kā ar savu vectēvu, kā arī izrunāties ar viņu par mākslu un novadpētniecību.
Subjektīvi spriežot par vectēva profesionālo daudzpusību, domāju, ka viņš skaisto saskatīja gan dabā, gan pilsētvidē, gan šķietami vienkāršās lietās, kā cimdi, to raksti. Un to nodevis tālāk. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi.”
Vectēva godināšana muzejā ar viņam veltītas izstādes iekārtošanu Sudmaļu saimei kārtējo reizi deva iemeslu atcerēties par J. Sudmali, pārrunāt viņa atstāto mantojumu, viņa personību, spilgtākās atmiņas, kas dzimtas jaunākajai paaudzei par savu senci allaž atklāj ko jaunu.
Senās liecības nav aizmirstas
Liepājas muzejs ir viens no lielākajiem J. Sudmaļa veikumiem, izstādes atklāšanā atgādināja D. Kārkla. Ar viņa savāktajām kolekcijām joprojām tiek strādāts, tās tiek papildinātas.
Kad muzeju 1924. gada 30. novembrī dibināja, zem viena jumta – bijušās 8. latviešu pamatskolas ēkā Alejas (tagad Čakstes) laukumā – apvienoja četru biedrību krājumus: Kurzemes Muzeja biedrības, Vācu Liepājas senatnes pētīšanas biedrības, Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrības un Skolotāju arodbiedrības.
Laikam ritot, stabilākā no četrām muzejā mītošajām biedrībām bija Kurzemes Muzeja biedrība, par kuras mantzini bija ievēlēts J. Sudmalis, taču arī pārējās biedrības cieši sadarbojās ar muzeju.
J. Sudmalis, mainoties amata nosaukumiem – mantzinis, vadītājs, pārzinis, direktors –, turpināja muzeju vadīt līdz 1958. gadam.
J. Sudmalis Kurzemes Muzeja biedrības krājumus veidoja atbilstoši tās uzdevumiem – Liepājas vēstures un Dienvidkurzemes etnogrāfijas mantojuma vākšana un saglabāšana.
Viņš bija vairāku novitāšu iniciators, neatlaidīgs Dienvidkurzemes apceļotājs, gan fotografējot šajā novadā vēl dzīvo vēsturi, gan iegūstot muzejam tās liecības.
Liepājas muzeja galvenā krājuma glabātāja Antra Brakše “Kurzemes Vārdam” stāsta, ka liecības ar daudzu gadu vēsturi ir gan izliktas apskatei, integrējot ekspozīcijās, gan arī, protams, glabājas apslēptas cilvēku acīm – bagātīgajā krājumā.
“Senās lietas mēs arī atsevišķi nenodalām, katra glabājas attiecīgajā kolekcijā: etnogrāfija, dokumenti, dārgmetāli, keramika, ieroči utt.
Jā, liecības ir saglabājušās dažādas,”
teic A. Brakše.
Viņa redakcijai izrāda mazu daļu no tā visa: saktas, vainagus, kausus, galvassegas… Izrādās, ka ilgstoši priekšmets nemaz nevar atrasties izlikts ekspozīcijā. Jo uz to ietekmi atstāj gaisma, apmeklētāji ar savu klātbūtni.
“Tāpēc mēs, piemēram, pilsētas tiesībām uztaisījām kopiju, oriģinālu ielikām krājumā,” atklāj A. Brakše.
Kas ir lielākie vēstures liecību ienaidnieki? “Audumam – kodes, kokam – ķirmji, papīram – mitrums, metāls savukārt apsūbē vai uzmetas patina,” uzskaita muzeja pārstāve.
Uzziņai
Liepājas muzejs
Viens no lielākajiem novadu muzejiem Latvijā, nozīmīgs nacionālās kultūras mantojuma glabātājs un popularizētājs.
Dibināts 1924. gada 30. novembrī, taču pirmie centieni izveidot Liepājā muzeju saistās ar 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem.
1935. gadā Liepājas pašvaldība muzejam iegādājās Kacenelsonu dzimtas savrupnamu Kūrmājas prospektā 16.
1937. gada 9. maijā pēc paveiktajiem remontdarbiem Liepājas muzeju svinīgi atklāja apmeklētājiem.
1939. gadā muzejs no Kurzemes Muzeja biedrības aprūpes pārgāja pilsētas pašvaldības pārziņā, Jānis Sudmalis kļuva par tā direktoru.
Muzeja ekspozīcijas šodien iepazīstina ar Liepājas un Dienvidkurzemes pagātni, koktēlnieka Miķeļa Pankoka dzīvi un mākslu. Glabā unikālus arheoloģiskos priekšmetus un nozīmīgāko etnogrāfisko priekšmetu kolekciju Kurzemē.
Muzejā atrodas izstāžu zāles, kur regulāri skatāmas jaunas mākslas izstādes.
Pašlaik muzeja krājumā ir vairāk nekā 130 000 muzeja priekšmetu.
Avots: Liepājas muzejs
