Kovids izjauc plānus

Uzņēmumam rudenī apritēs četri gadi. Ir vairāki iemesli, kādēļ to dibinājuši, viens no tiem – gribējies kaut ko radīt pašiem, nevis tikai strādāt citiem. “Pašiem domāt, veidot, ražot idejas un tās realizēt,” skaidro Liena.

Pirmais lielais un izlolotais projekts – multimediāls koncertšovs “Gadalaiki” ar Antonio Vivaldi un Pētera Vaska mūziku – bija ieplānots 2020. gada martā. “Bet mēs visi zinām, kas notika, – atnāca kovids, un, šķiet, nedēļu vai divas pirms koncerta izsludināja lokdaunu.

Un koncertam nebija lemts notikt. Bija mazliet panika, nesaprašana, ko darīt,”

atceras Liena. Jo projekts bija liels un apjomīgs.

Ar māksliniekiem vienojušies, ka koncertu pārceļ, un tas savu atskaņojumu piedzīvoja pērn jūlijā, lai gan vairs emocionāli nebijis tā, kā būtu iecerētajā datumā.

Pārlaist kovida pandēmiju mazajam uzņēmumam neesot bijis viegli. “Kaut kā kūlāmies,” atskatoties vērtē Liena.

“2020. gada vasarā, kad grožus palaida mazliet vaļīgāk, Liepājas pilsētai bija projektu konkurss, kurā mēs startējām. Un tajā vasarā mēs pirmo reizi rīkojām koncertu ciklu “Skan visa Liepāja!”. Nelielas mūziķu grupiņas, veidotas no Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķiem, spēlēja pa 15–20 minūtēm dažādos pilsētas punktos. Un cilvēki šos koncertus varēja baudīt bez maksas. Vakarā noslēgumā aicinājām uz muzikālu pikniku skvērā pretī koncertzālei “Lielais dzintars”.”

Koncertu cikls “Skan visa Liepāja!” priecējis divus gadus.

“Pasākums neizmaksā tic, cik tev iedod pilsēta.

Un, ja neiekasējam ieejas biļetes, tad nonākam lielā mīnusā,” skaidro Kārlis, līdz ar to viņi pagaidām neplāno to atjaunot.

Paralēli pandēmijas laikā darbojušies sporta projektos, mazliet remontējuši mūzikas instrumentus, snieguši sabiedrisko attiecību pakalpojumus. Bet pērn pavasarī, jūtot, ka kovids atkāpjas, sapratuši, ka gribas noorganizēt kaut ko lielu un skaļu. Jo visa sabiedrība ir noilgojusies pēc kaut kā grandioza un pamatīga.

“Bet tam Liepāja mums bija par mazu. Mums kā uzņēmējiem, protams, gribas nopelnīt. Lai uztaisītu kaut ko lielu, tas maksā dārgi, un, lai to atpelnītu un vēl nopelnītu, tad ir jāiet ārpus Liepājas,” Liena skaidro, kādēļ savai iecerei – tautas sadziedāšanās svētkiem – izvēlējušies stadionu “Daugava” Rīgā.

Un risks attaisnojās, koncerts izdevās, un dažas nedēļas pēc tā jau tika kalti plāni nākamajam – otrajam Latvijas mūzikas lielajam koncertam, kas notiks 2. septembrī. Pie tā ir strādāts gadu.

“Gribējām apjomu vēl lielāku, cerēsim, ka nekritīsim zemu no augstā kāpiena,”

kad līdz koncertam Mežaparkā palicis visai nedaudz, ar smaidu teic Liena.

“Koncerts nav vairs veltīts vienam konkrētam komponistam, bet mēs apvienosim daudzus un dažādus lielos Latvijas komponistus, lielās latviešu dziesmas. Mākslinieku loks arī ir plašs, kaut ko atradīs sev gan bērns, gan pusaudzis, gan vidējā paaudze, gan seniori.”

Ieslīgt rutīnā ir viegli

Kādēļ tik samērā mazam un jaunam uzņēmumam uzticas, un kā tam izdodas piesaistīt māksliniekus saviem projektiem?

“Man personīgi ļoti daudz ir iedevis darbs Liepājas Simfoniskajā orķestrī, kur strādāju jau ilgus gadus. Bet, uzrunājot māksliniekus saviem pasākumiem, mēs, protams, nekad neizmantojam orķestra vārdu.

Es pati esmu darbojusies dažādos projektos kā producente, projekta vadītāja, asistente, līdz ar to mani zina kā cilvēku. Un tad, kad zvanu, māksliniekam jau ir mazāk svarīgi, ko pārstāvu. Viņi pazīst mani, viņi zina, ko es varu, ko kopā varam. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņi ir gatavi ar mums strādāt,” domā Liena.

Bet lielkoncerta saistībā māksliniekus ieintriģējusi pati ideja un pasākums. “Bija daudzi, kurus pirmajā vai otrajā gadā paši pat vēl nebijām ielikuši sarakstā un vēl neuzrunājām, bet viņi mūs uzmeklēja, izsakot vēlmi piedalīties.”

Kārlis piebilst, ka brīdī, kad sprieduši, kāds varētu būt šis koncerts, kad vēl pat neesot bijusi vīzija, kā tas taps, kā viss notiks, nedomājuši daudz par komerciālo pusi – kas mums par to būs, kā nopelnīsim vairāk vai mazāk.

“Ātri vien izkristalizējās pamatideja, ka mums gribētos uztaisīt ko tādu, kas mums pašiem būtu interesanti un kā īsti Latvijā nav.

Sapratām, ka nav tieši svētki latviešu mūzikai.”

Uz jautājumu, vai tieši tādēļ arī dibināja uzņēmumu un veidoja projektus, lai pašiem dzīve būtu interesantāka, Liena atbild apstiprinoši: “Jā, lai arī esam uzņēmēji un pamatdoma it kā ir pelnīt, bet tā arī ir iespēja pašiem augt un mēģināt kaut ko jaunu. Jo ieslīgt rutīnā ir ļoti viegli, un tad jau tas nevienam nav interesanti un to arī neviens nepērk.”

Kārlis gan atzīmē, ka bagāti līdz ar pievēršanos uzņēmējdarbībai nav kļuvuši. “Mums pagaidām nesanāk pelnīt,” viņš ar smaidu saka, “drīzāk vienkārši mēģinām veidot projektus, kas mums ir interesanti, kur ir kādas personīgas intereses un aizrautība.”

Producēt lielkoncertu – tas ir milzīgs darbs, kuru gandrīz neviens pat nespēj iedomāties, kas īsti ir jāizdara, lai kaut kas tāds taptu. Klausītājs redz vien skaisto galarezultātu uz skatuves, bet aiz tā ir izliets daudz sviedru un asaru.

“Visa pamatā ir laba komanda,”

atklāj Liena, kā tas paveicams.

“Uzņēmumā mēs esam divi, bet katram projektam mēs veidojam komandu, piesaistot mārketinga cilvēkus, tehnisko personālu utt.”

Viņiem neesot nodalītas sfēras, par ko katrs atbild. Tomēr Liena vairāk darbojas ar finansēm, dokumentāciju, bet Kārlis pieslēdzas uz tehniskām un saziņas lietām.

Cīņa par klausītāju

Liena godīgi atzīst, ka kultūra nav pateicīgākais lauks, kurā darboties. Sevišķi jau tagad. “Paskatoties vasaras kultūras piedāvājumu, tas ir pārbagāts,” viņa raksturo.

“Neviens to nevar tik lielā apjomā “apēst”.”

Latvijas mērogā lielu kultūras pasākumu producentu esot samērā maz. “Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka kultūras lauciņā nav nemaz tik viegli pelnīt un nav nemaz tik viegli darboties. Tas ir sarežģīti, laikietilpīgi, arī stresaini un ne vienmēr finansiāli izdevīgi. Pastāv arī risks, ka tevis radītais pasākums publiku neieinteresēs un tu iedzīvosies mīnusos.”

Kad sākuši darbību, organizējuši pirmo lielo koncertu, dabūjuši izjust daudz sprunguļu riteņu spieķos no dažādām pusēm, pat tām, no kurām negaidījuši.

“Bet laikam ar to jārēķinās, ja tu tāds mazs, jauns un zaļš esi izlīdis un gribi savu vietu zem saules.

Patērētāju ir tik, cik ir, un katrs organizators cīnās par savu klausītāju,”

par piedzīvoto mierīgā balsī stāsta Liena. “Nu, labi, ja mēs apstāsimies, ko pēc tam? Darbs no deviņiem līdz pieciem? Un tālāk? Mums ar to ir par maz. Vajag tās asās izjūtas, to adrenalīnu, kas motivē,” viņa stāsta.

“Mēs arī būsim daļa vēstures. Būsim devuši publikai, sabiedrībai kaut kādu to savu labumu. Tas arī laikam ir tas dzinulis. Gribas darīt kaut ko vairāk, nevis būt tikai patērētājiem, bet kaut ko arī radīt.”

Uzņēmums “REKU” ne tikai realizē pašu idejas, bet arī uzņemas īstenot citu projektus. Kā piemērus Liena min Imanta Meķa jubilejas koncertu, grupas “Melo-M” un Dināras Rudānes koncertu. Un bijuši vēl citi.

“Mēs pamatā strādājam Latvijas tirgū. Un šobrīd neplānojam iet uz ārzemju tirgu,” viņa saka. Tādēļ arī uzņēmuma nosaukums izvēlēts īss un vienkāršs, lai cilvēkiem viegli atcerēties. Neesot katram burtam sava nozīme.

Liena un Kārlis ir pāris arī dzīvē, abi strādā Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Liena ir projektu daļas vadītāja, bet Kārlis – klarnešu grupas koncertmeistars.

Būt kopā gan darbā, gan ikdienā – tam esot gan savi plusi, gan mīnusi, kā jau jebkurai lietai un apstāklim dzīvē. Aizejot mājās, nevar aizvērt durvis un atstāt darbu aiz tām, bet plusu tomēr ir vairāk, jo saprotas no pusvārda un var atbalstīt viens otru it visā.