‘I wandered lonely as a cloud
That floats on high o’er vales and hills’
(William Wordswoth)

Dzejnieks ir perifēra būtne. Tikai tāds cilvēks, kas ir gatavs nostāties ābeles paēnā, kamēr citi sēž sienāžu pļavā, saule spīd zenītā, var rast ceļu, kā tapt par dzejnieku. Dzejniekam publiskā seja ir kā tāla zvaigzne. Tādu tēlu var sasniegt un radīt, slāni pa slānim ejot cauri metamorfozēm no pirmā poēzijas vārda, no pirmā novērojuma, no pirmās refleksijas, līdz pirmajam dzejolim, pirmajai dzejas kopai, pirmajam publiskajam lasījumam un publikācijai.

Es sevi nekad neesmu pratis nekā nodēvēt, kategorizēt. Aptvēru, ka varētu būt dzejnieks, kad citi mani tā sāka saukt. Taču savu ceļu atminos skaidri. Pirmo pagātnes pārdzīvojumu pieraksti, kairi sapņi, intensīvi murgi, nespēja izlemt, kas ir labāks. Nespēja saprast, vai asaras un rūgtums ir spēka un poēzijas avots, vai tas ir prieks un smiekli. Apjukuma fāzes starp pilnmēnešiem, tad negulētas naktis rakstot, klikšķinot ‘delete’ taustiņu un ‘backspace’ (esmu datorrakstītāju paaudzē; rokraksts dzejai neklausa; un jāsaka, ka dažkārt tas liek justies kā pianistam). Lai kādi bijuši pirmie uzplaiksnījumi manā dzejnieka ceļā līdz šim brīdim, viss ir noticis klusībā. Protams, acis cēlušās uz debesīm ir reizi pa reizei, taču tikai, lai lūkotos mākoņu viļņos, lai raudzītu zvaigznes un, tikai pavisam neviļus, lai, kad divi gadi rakstot jau bija pagājuši, ļautos domai par publikāciju.

Es neņemos sevi stādīt kā labu piemēru analītiskai ķidāšanai, taču dažas sīpolmizas nolobīt varu atļauties. Vai saukšu tās savas sienas drupačas par čaumalām. Esmu redzējis jaunus dzejniekus gan Latvijā, gan nu jau Skotijā, un visiem mums ir kas kopīgs – pieticība, un spēja nogaidīt īsto brīdi. To mēs mācāmies, esot perifērijā. Esot atšķirīgi, pat vairāk un, jā, kvalitatīvāk, kā gotu mīlnieku pārītis vai emo banda. Mēs visi sākamies no vēja vēsmas, lapu mutuļa, saules eksplozijas un jūras dunoņas; elementu jūklis, taču kluss, neuzmanīgajam neredzams, mītisks. Mums piemīt kautrība, piesardzība, taču jau diezgan agri nobriest pašpaļāvība. Un, sevišķi latviešu jaunajie dzejnieki, mēs ļaujam sevī iesakņoties mīlestībai pret dabu, tās vareno maigumu un trauslo spēku. Ik vārsmā mūsu uzdevums likt to sajust. Kultūru kā dabu, dabu kā kultūru, laika un telpā.

Ka top pirmās rindas? Klusi sērojot, jautri dungojot, sprauslājot ar kādu tuvu draugu, dziļā vientulībā, agonijā, bet vienmēr neatlaidīgi raustot aiz svārkiem senās mūzas. Mums, jaunajiem, ir sevišķa tieksme izaicināt dievības, garus, varoņus un dēmonus. Tie ir katrā mūsu gredzenā, šallē, mētelī, katrā burtā, matu cirtā, kā astrāli mūsu turpinājumi tie seko katram solim, palikdami pagātnē, pastaigādamies tagadnē, aizskriedami nākotnē. Un, tāpat kā šie senatnes liecinieki, iedvesmotāji un ļaunākie baisuļi, arī mēs sekojam to paraugam, kļūdami mītiski, graciozi, neatminami, dažubrīd gluži caurspīdīgi. Ar katru gadu padodamies svešajiem spēkiem aizvien vairāk un vairāk; un, jā, es pat pieļauju, ka Kosmoss un tā klēpja spēks dara savu daļu transformēšanas darba. Ar šo visu es vēlos sacīt, ka no vienkārši rakstīta pirmā vārda, smieklu šalts vai liegās asaras mēs, augot kā dzejnieki, to zinādami vai ne, arvien un arvien pieņemam šo apveidu, kas mūs attālina no mūsu būtņu pirmsākuma. Mēs esam nemitīga metamorfoze virzībā no perifērijas uz centru.

Tā, lūk, nonāku pie secinājuma, ka dieva atvase vai varoņa protežē, vai kāds cits ietekmīgs arhaisks dižciltīgais, protagonists, jau būdams laimes luteklis, būdams centrā, ceļu līdz dzejai neatradīs. Vismaz līdz brīdim, kamēr nepiedzims no jauna. Caur pārdzīvojumu. Līdz nepazudīs perifērijā.

Katrs burts, katra zilbe un vārds ir dāvana. Daža labāka, daža sliktāka (dāvinātam zirgam zobos neskatās). Iedami savu ceļu, mēs apgūstam dzejnieka varenāko prasmi, ja tāda jau nav likteņa (ar to es domāju dabu, pagātnes pārdzīvojumus un kultūru, kurā augam) dota, – paškritiku. Spēju šķirot, dalīt, atkal radīt to pašu vai jau esošo pārveidot, reizināt. Tas ir kā loģika un racionālisms. Pilnīga spēja izprast problēmas sakni, augu pārstādīt un auklēt no jauna. Ravēt, ravēt, ravēt. No paškritikas mēs soļojam līdz citu kritizēšanai, tad – pie objektīvas kritikas, līdz sasniedzam fāzi, kad jāizzina vēsture.

Dzejas vēsture. Metrs, forma, tēma, arhetipi; Hellēņu poēzija, Romiešu poēzija, Austrumu dzejas klasika, Viduslaiki – ķeltu poēzija, Šekspīrs… modernisms un postmodernisms. Sasniedzot šo posmu, mēs ieejam stabilā dreifā, vienmērīgā izaugsmē, kad jāsāk paranormālā skaidrošana. To es vēlos saukt par briedumu. Tālāk jau zināt turpinājumu – atgriešanās bērna prātā.

Nē. Dzejnieks nekad neatgriezīsies sākuma stadijā. Viņš transformēsies līdzsvarotā būtnē starp pārdzīvojumu un jūras šalkoņu, starp bērnības dienu smilšu kastē un traumu, starp Sātanu un Dievu (sātanu un dievu, tā labprātāk pierakstītu). Nonākšana galapunktā, jebkādā, un apstāšanās bez mērķa būtu stagnācija. Šis līdzsvara stāvoklis atļauj traukties gaismas ātrumā starp domu strēlēm ( un te atminos Ingas Ābeles sacīto kādā intervijā – domas ir kā gaisa strāvas, kā dūmu pavedieni, kas cigarešu dūmu mākonī met kūleņus gaisā). Mums domas ir jāķer, jājūt, jāizprot un jākritizē.

Latvija ir perifērija, es pat teiktu, ēnas zona, kur dzejnieki gūst neredzētu spēku. No vienas puses skumji, jo tas nozīmē, ka daudzi bez izvēles nonāk uz šī raibā ceļa – dzejnieka takas, taču, no otras puses raugoties, neviens nepratīs izzināt pasauli, arī Latviju, tik labi, kā dzejnieks. Latvijā mūs novērtē, ja ne daudz, tad pietiekoši daudz lasītāju un interesentu. Dzeja ir daļa popkultūras, mākslas, dzīvesveida daudziem jo daudziem. Un nevēlos izcelt negatīvo.

Līdz ar dzejas atzīšanu, nav zudusi kvalitātes izpratne un objektīvisms (vismaz lielos vilcienos, lai gan ir reizes, kad pozitīvā izpratne zūd; taču es pats esmu izcils pesimists. Atkal – neizcelšu negatīvo). Publikācijas ir baudāmas, turklāt tā tam ir jāpaliek – jāsaglabā saprātīga kritika un filtrs. Lai katram jaunajam dzejniekam būtu, ko uzlūkot ar baudu, apbrīnu un domu – jā, es tā vēlos, un būt tieši šeit. Jāsaka, ka biju iecerējis šo rakstiņu sēru krāsā, jo, kā reiz, mani sasniegušas ziņas par kādu fundamenta akmeni, kas saplaisājis (pareizāk – nežēlīgi sadragāts ar buldozeri). Neizceļu negatīvo. Katrā publikācija ir daļa jaunā dzejnieka nenovērtējamo novērojumu un refleksiju, kas top, esot perifērijas dūmakainajā klusumā. To iztraucē tikai kāds skaļāks mūzikas skanējums, iedzeršana ar līdzīgi domājošajiem un pilnīgi izsīkuma brīži, arī izmisums. Piebildīšu, ka negatīvu priekšstatu, protams, rada pārmērīga alkohola lietošana, bet šādos brīžos es jautāju sev – vai tā nav bijis arī man, ka vēlos izbēgt no šīs čukstošās dimensijas, pacelties dulnuma augstumos un sajust pilnīgu bezatbildību, lidojumu bez jebkādas masas.

Būt jaunam dzejniekam ir atbildība. Vispirms pret sevi, tad dzeju, tad citiem dzejniekiem. Kādēļ dzeja otrā vietā (kā daudzi nodomās). Tādēļ, ka mēs, jaunie, esam savi lielākie kritiķi – jo bezrūpīgāki būsim pret sevis rakstīto, tātad savu dzeju, jo ļaunāk drebēs un ārdīsies mūsu pasaules. Līdz ar to, dzeja kā astrāla matērija, kā dziesma, kā drukāts vārds ir roku rokā ar visu mūsu būtni. Necienām sevi – necienām dzeju. Varat droši sacīt, ka dzeja mums ir pirmajā vietā.

Katra publikācija ir kā varens pierādījums tam, ka esam sevi uztvēruši nopietni, ka esam cienījuši poēzijas spēku un daili. Ka esam pieņēmuši sevi, kādi esam. Ka protam justies droši, klusi elpojot, neklaigājot, sapņojot, pierakstot, pierakstot, pierakstot, vērojot, perifērijā dzīvojot.

Tā kā vairākas reizes pieminēju, ka nevēlos izcelt negatīvo, teikšu tikai to, ka Latvijā vēl ir censoņi, kas gatavi publicēt jaunos dzejniekus. Tikai pacietību, lielu pacietību un sapratni vajag, jo to dara tie ļaudis, kuriem rūp, bet viņu nav daudz, tātad – rokas pārpārēm pilnas.

Tagad svarīgākais ir neizmist, klusi nogaidīt. Un, jaunie, mums jāvēro pasaule tāda, kāda ir tās patiesā seja, lai cik kroplīga tā tagad nebūtu. Mūsu skatapunkts ir netraumējams, neatkarīgs, tā ir mūsu katra personīga dimensija, kurā mītam. Mūsu tumšā perifērija.

ARTŪRS LŪSIS