Iet pretējā virzienā

Pagājušajā rudenī Inese Legzdiņa, jautāta par sezonas plāniem, pačukstēja par Saldus Tautas teātra “neiespējamo misiju” – viņi Zoom platformā vēlas uzbūvēt virtuālu skatuvi un uz tās gaidīt pandēmijas beigas. Režisore atceras: “Tolaik nezinājām, cik ilgi neļaus pulcēties. Ja mēs nebūtu meklējuši jaunas darba formas, kas paliktu no kolektīva? Un kādā līmenī būtu aktieru meistarība? Uzskatīju, ka nevaram atļauties raudāt pēc bijušiem laikiem, ir jāpiemērojas tagadnei, kā vien varam.”

Latvijas Amatierteātru asociācijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra semināros bieži runāja par lugu lasījumiem platformā Zoom. I. Legzdiņa dažus bija noskatījusies, taču uzmanība pazuda jau pēc diviem trijiem, jo neizjuta itin nekādu emocionālu vibrāciju, vērojot, kā ekrānā mijas teksta lasītāju video.

“Pēkšņi man radās vīzija, ko interesantu iesākt ar garlaicīgajiem Zoom lodziņiem. Nojautu, ka būs jāiet pretējā virzienā un jāapgūst sveša vide,” režisore turpina. “Par ideju izstāstīju aktierim Edmundam Pabērzim (e-mācīšanās speciālists telekomunikāciju uzņēmumā – I. V.). Edmunds iedegās, – un sākās mūsu meklējumi dramaturģes Artas Dzīles darbam “Vējš smaržo pēc āboliem”.

Edmunds šajā izrādē ir aktieris, virtuālās skatuves scenogrāfs un tehniķis. Dramaturģe nejūsmo par lugu lasījumiem virtuālajā vidē, taču I. Legzdiņai savu darbu uzticēja.

Pārgrupē konferenču vidi

Patiesu paļāvību režisorei izrādīja visi deviņi iestudējuma aktieri. Galu galā I. Legzdiņas vadībā kolektīvs piedzīvojis vairākas zvaigžņu stundas Latvijas amatierteātru iestudējumu skatē “Gada izrāde”.

2010. gadā Violu Legzdiņu atzina par labāko atrisi Kurzemē, 2011. gadā Dainu Sipenieci – par labāko Latvijā. “Gada izrādes” žūrija viņas un Lidas Čeveres aktiermeistarību cildināja dziesmu spēlē “Tobago!”, bet 2017. gadā Ancei Pabērzai skates finālā pasniedza diplomu par spilgtu tēlojumu Jāņa Baloža lugā “Elejas nindzjas”.

Iestudējums ieguva vairākas balvas un atzinības rakstus, ieskaitot uzvaru starptautiskajā festivālā “Mazā Interrampa” Rokišķos, Lietuvā. Režisore saldeniekus visu laiku noturējusi Latvijā labāko desmit divpadsmit amatierteātru pulkā.

Vispirms kolektīvā vienojās, ka darba uzdevumos neietilpst īstas skatuves noslogošana ar filmēšanas aprīkojumu, lai translētu tiešraidi vai izrādes ierakstu. Viņi mērķēja uz lauku, no kura atturas pat režijas un aktiermeistarības avangardisti (vismaz internetā saldenieki neatrada nevienu vērā ņemamu paraugu, no kura mācīties). Proti, kolektīvs plānoja iestudēt ekrānskatus un tos kombinēt pa pāriem tā, lai veidojas vienots māksliniecisks video vidē, kas radīta attālinātām konferencēm un semināriem.

Saldus Tautas teātrī rēķinājās, ka ierakstu kadrus būs “jānopulē” montāžas programmā un jāpapildina ar mūziku. Kolektīvs ir gandarīts, ka saviem spēkiem tika galā ar visiem uzdevumiem.

Iezīmē saskares punktus

Sezonas vidū režisorei jautāju, vai izdodas? Viņa priecīgi čukstēja: “Kaut kas varētu sanākt…” Iestudējuma galvenās lomas Meitenes tēlotāja Ance Pabērza pēc pirmā mēģinājuma bija nobijusies, ka eksperimenti uz virtuālās skatuves izpostīs izcilu dramaturģijas darbu.

“Varējām arī sabojāt labu lugu, tad vairs negribētos to iestudēt atkārtoti – īstajai skatuvei,” atzīst A. Pabērza.

Otras galvenās lomas Vēja atveidotājs Gints Gaušelis turpina, ka pirmajā mēģinājumā viss šķitis pilnīgi šķērsām, tēlošanas noteikumi – ačgārni. Uz īstas skatuves izrāde balstās aktieru mijiedarbībā. Virtuālajā vidē aktieri visu laiku paliek vieni aizkulisēs, bet uz skatuves projicē viņu video.

“Jūties nu kā Vējš, atstāts viens savās mājās kameras priekšā!…” satraukuma lielāko iemeslu atklāj G. Gaušelis.

Iestudējumam ir ļoti tehniskas aizkulises. Vispirms katra aktiera mājās iekārtoja filmēšanas placi. Edmunds Pabērzis izgatavoja zaļus fona ekrānus, lai video pievienoti foni neradītu vizuālus defektus. Gints Gaušelis pat nokrāsoja zaļu istabas sienu, pie kuras filmējās.

Izrādes tehniķis no krēsliem, kastēm un citām mantām uzbūvēja platformu, uz kuras novietot portatīvo datoru un kameru. Savukārt aktieri savu istabu marķēja pēc režisores norādēm – ar skapja malu, puspavērtām durvīm, lapiņām un citām atzīmēm aktieri vadīja savu skatienu, soļa garumu un pārējās kustības.

“Nekad pēdējā brīdī nemainu mizanscēnas, taču šoreiz tā bija jādara. Uzstādījām ainu, taču tad, kad uzlikām fonus, sanāca diezgan daudz mainīt.

Piemēram, aktieris vairs neskatījās uz aizmuguri, bet uz priekšu. Viņam bija akli jāuzticas man un precīzi jāizpilda visi norādījumi, nekādas improvizēšanas!

Aktieri perfekti ievēroja visu, ko teicu, tāpēc kaut kas vispār sanāca. Bija diezgan piņķerīgi,” režisore raksturo darba gaitu.

Nekompensē radošo mutuli

“Labprāt vēlreiz piedalītos šādā iestudējumā, taču ļoti gaidu, kad tikšu uz īstas skatuves – luga “Vējš smaržo pēc āboliem” ir garadarbs! Tā balstīta uz ikviena cilvēka dzīvi, stāsta par laimi, mīlestību, skumjām. Šķiet, autorei izdevies desmit lappusēs aprakstīt visu manu dzīvi,” atzīst G. Gaušelis.

Viņa skatuves partnere Ance turpina, ka luga jānoskatās katram, kurš kaut reizi dzīvē piedzīvojis laimi un skumjas vienā laikā. “Un jāredz tāpēc, lai atgādinātu sev neieslīgt vienā dzīves notikumā un turpināt dzīvot! izrādes domu noapaļo I. Legzdiņa.

Lai gan izrāde tapa ar jaunatklājēju aizrautību, skubinošu zinātkāri un sakāpinātu degsmi, saldenieki tik un tā ilgojas pēc ierastās darba vides. Videozvanu lietotne palīdzējusi šajā sezonā nepalaist vējā iepriekšējo gadu darbu un noturēt “Vakaru ar pīlādžu tēju”, “Sniega karalieni” un citas pabeigtas izrādes, kā arī iesākt jaunas, taču Zoom nepārspēj tradicionālos izteiksmes līdzekļus.

“Zoom ir darba instruments, tas ļauj kopīgi lasīt un analizēt jaunos darbus, lai tad, kad drīkstēsim būt uz skatuves, mēs būtu tikuši līdz nākamajam darba etapam,” režisore paskaidro.

A. Pabērzai pietrūkst radošas mutuļošanas, kas bija katrā klātienes mēģinājumā: “Ieskatījos cilvēkiem acīs, parunājāmies un… Šajā sezonā mēģinājumi bija racionāli un tehniski. Tie saplūda ar manu ikdienu, jo dzirdēju, ko mājās dara bērni un kaķis, kurš skraida, kurš – ēd… Aizvien biju mamma, kurai par visu jāsatraucas. Klātienes mēģinājumos esmu pilnībā prom no mājas dzīves.” Gints piebilst, ka klātienes mēģinājumos atgūstas pats no sevis.

Top jau nākamais iestudējums

Galveno lomu tēlotāji priecājas, ka modernās tehnoloģijas neļāva kolektīvam panīkt. Gluži pretēji, kopš kolektīvs strādā ar platformu Zoom, katrā mēģinājumā var piedalīties arī divas augstskolu pirmkursnieces. Ja nebūtu pandēmijas, viņas dzīvotu lielpilsētā. Apbrīnojami, ka šajā sezonā Saldus Tautas teātris ieguva divus jaunus aktierus! A. Pabērza sirsnīgi iesmejas, atceroties, kā uz ielas pirmo reizi sasveicinājās ar kādu svešinieku. Viņš, Ances “izrādes vīrs”, bija redzēts tikai Zoom mēģinājumos.

Režisore sola, ka lugai “Vējš smaržo pēc āboliem” būs divi iestudējumi. Virtuālā izrāde skatāma Youtube, Facebook un Saldus novada pašvaldības mājaslapā. Pirmizrāde uz īstas skatuves būšot kaut kad. Abiem diametrāli pretējiem iestudējumiem ir divi kopsaucēji – šalles un aktieri. Uz virtuālās skatuves aktieriem nav lielu iespēju kustēties, savukārt īstā būs jāpiepilda ar ekspresīvām kustībām, pantonīmas elementiem u.tml.

Tikmēr Saldus Tautas teātrim top nākamā izrāde Zoom vidē – sadarbībā ar Dānijas latviešu amatierteātri “Pūpols” un diviem latviešiem no Lielbritānijas iestudē Leldes Stumbres lugu “Pāris-nepāris”. “Ja “Gada izrādē” ļaus, pieteiksim arī mūsu Zoom darbu. Manuprāt, pierādījām, ka tiešsaistes vidē var strādāt samērā kvalitatīvi un baudāmi. Varbūt kādam radīsies ideja, ko darīt citādāk, un dzims jauna teātra forma,” režisore savam eksperimentam saskata turpinājumu.