liepajniekiem.lv
Valkāts visā pasaulē
Pastalas ar rozīšu purngaliņu ir diezgan tipiskas un tradicionālas tieši Kurzemei, pirms ķerties pie to veidošanas stāstīja G. Zommere, bet tas nenozīmējot, ka bijušas tikai Liepājā vai tās tuvējā apkārtnē.
Arī Ventspilī ir tādas “rozītes”. “Es pat teiktu, ka ir kaut kādas līdzības arī ar Vidzemi, jo Alūksnes muzejā ir sens eksemplārs ar līdzīgu purngaliņu, savilkšanas princips ir tomēr mazliet savādāks.”
G. Zommere uzsvēra, ka pastalas nav tikai Latvijas teritorijai raksturīgi apavi. Tās darinājuši un valkājuši visā pasaulē.
“Pastalas ir senākais viena ādas gabala apavs, un pašas senākās līdz šim atrastas Armēnijā, Areni alā, kur ala ir kalpojusi par aitu kūtiņu.
Un šajā kultūrslānī apavi arī atrasti un datēti ar 5500 gadu vecumu. Ādas materiālu izmantoja, jo skaidrs, ka dzīvnieks saimniecībā bija, viņu nokāva, ādu izstrādāja, izģērēja vai pat no jēlādas izgatavoja apavus, un pārējo, ko varēja, apēda, kaulus pārstrādāja dažādos sadzīves priekšmetos.
Pat, piemēram, izmantoja jēra vai cūkas pūsli – jēlu izmazgāja, piepūta, tajā iebēra zirņus vai ko citu, izžāvēja, un pēcāk, piesienot tam klāt kociņu, tas bija bērnam grabulītis. Vai arī lielāku pūsli piepūta, izžāvēja, apšuva jau ar izģērētas ādas apvalciņu, un tā bija bumba. No dzīvnieka, kad viņu nokāva, izmantoja pilnīgi visu.”
Meistarklasē pastalas darināja no liellopa ādas. “Šoreiz krāsa ir mazliet neierastāka, bet tas nenozīmē, ka tādas nevar būt,” par līdzpaņemto rulli, ko uz galda izritināja, sacīja meistare.
“Šī ir govs āda, dabīgi miecēta. Ko tas nozīmē? Izstrādes process no jēlādas līdz gatavam materiālam ir daudz ilgāks, jo tiek pielietoti dabīgie līdzekļi un materiāli, lai no ādas dabūtu ārā visas olbaltumvielas un taukus, lai materiāls kļūtu par tādu, kā mēs to tagad te redzam.
Jo tiek izgatavotas arī tā saucamās hromādas, kas notiek ķīmiski, ātri sarecinot olbaltumus, taukus. Ādu ātri izstrādā, tās ir gatavas un līdz ar to – lētākas. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc viena āda maksā vairāk, otra mazāk.”
G. Zommere sacīja, ka Latvijā ar ādas materiāla iegādi ir lielas problēmas, jo mums nav nekādu ādu ražotņu. Ir Lietuvā, bet tur neizgatavo dabīgas mieces ādas.
Līdz ar to meistarklasē izmantotā atceļojusi no Itālijas, kur joprojām noturētas tradīcijas.
Pēc nelielā ievada un stāsta par pastalām meistare katram interesentam piegrieza ādas gabalu, no kura tas turpinājumā veidoja sev pastalas. Līdz beigām tika visi, un noslēgumā prieks un lepnums par paveikto bija liels.
Nemainīga līdz mūsdienām
“Man visvairāk patīk, ka cilvēki aiziet priecīgi, mirdzošām acīm,” portālam liepajniekiem.lv atzina G. Zommere, kura ne pirmo reizi vadīja pastalu darināšanas meistarklasi.
“Ieguvuši gan informāciju, gan ieskatu prasmēs, un dažkārt tiek lauzti vai mainās priekšstati par to, kā lietas top. Atnāk ar viedokli, ka tas taču ir ļoti vienkārši, kāpēc tam veikalā būtu jāmaksā tik daudz, paši varam to izdarīt, bet aiziet prom jau ar citām domām.
Man patīk šī skološana, ierādīšana, atklājot, ka katrs amats nav tik vienkārši apgūstams, paskatoties jūtūbā vai video rullītī.”
Pastalas G. Zommeres ieskatā ir vienkāršākais ādas apavs, ko pamēģināt uztaisīt. “Jo nav jāšuj, tas ir tiešām viena ādas gabala apavs, piegriežot divas vienādas trapecveida formas, četras garās siksnas, katrai pastalai divas. Ir arī gadījumi, kad izmantota viena, ļoti gara, vai arī tie ir striķi vai virvītes ādas siksniņu vietā un četras mazākas aukliņas – ar vienu savelk purngaliņu, ar otru – papēdi.”
Un pastalu var izmantot bez liestes, kas ir koka pēdiņa, cilvēka pēdas atveidojums.
Pastalas ir viena no senākajām cilvēku apavu formām, kas saglabājusies nemainīga līdz mūsdienām. “Ļoti daudzas lietas no etnogrāfijas vai vēstures viedokļa ir sabojātas, bijušas visādas stilizācijas, interpretācijas, bet pastalas ir laikiem cauri gājušas bez kādām modifikācijām. Tas ir tik forši! Jo citām lietām nav noturēta tā tradīcija,” priecājas G. Zommere.
“Man šoreiz likās interesanti pamēģināt tieši pastalas ar rozīšu purngalu,” viņa saka. “Jo pierasts ir pie tradicionālā purngaliņa, tā saucamā klasiskā, un ko parasti izvēlas dejotāji. Viņi saka, ka savilktais mezgliņš, kas veido rozīti, dejojot iekšpusē spiežot un neesot ērts. Bet staigāšanai noteikti der, arī sendienās tikušas ikdienā nēsātas.”
G. Zommere ar vēsturisko apavu atdarinājumu izgatavošanu nodarbojas kopš 2012. gada, par pamatinformāciju izmantojot atbilstoši laika periodam pieejamo gleznu, gravīru un zīmējumu reprodukcijas, Latvijas un ārvalstu muzeju krājumos glabāto arheoloģisko materiālu, specializētās literatūras izdevumus.
Ar mākslinieces vēsturisko apavu atdarinājumiem, piemēram, staigā gidi Cēsu pils muzejā, Alūksnes muzejā ir 16. gadsimta jātnieku zābaku atdarinājums, Traķu pils muzejā Lietuvā – 13.–18. gs. franču kavalērista zābaki.
“Pastalām es pievērsos salīdzinoši nesen,” viņa saka. “Jo tās ir vienkāršas. Man patīk izaicinājumi. Katru pasūtījumu, projektu tā uztveru. Es neizgatavoju viena modeļa apavus visos izmēros un vienā daudzumā. Man tas būtu par garlaicīgu.
Turklāt tādā veidā es netrenētu savus profesionālos “muskuļus”.
Pētīšana, eksperimentēšana ir 90 procenti no visa procesa, līdz apavs ir pavisam gatavs un atdodu to cilvēkam.”
Uzziņai
Latvijā pirmie atradumi pastalām, apaviem, kas izgatavoti no viena ādas gabala bez šuvēm ar izvērtu siksnu vai auklu augšmalā, saglabājušies no 12. gadsimta.
Gadsimtiem ilgi laukos ar kurpju valkāšanu neaizrāvās. Tās vilka kājās vien tad, kad devās uz baznīcu vai pilsētu. Pastalas un vīzes, arī koka tupeles bija latviešu laucinieku ikdienas apavi 20. gadsimta 20. un pat vēl 30. gados, un šos vienkāršos ādas apavus pastalu meistari parasti dažādos veidos gatavoja mājas apstākļos.
Avots: Liepājas muzeja Kurzemes tautas tērpu informācijas centrs
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
