Pirms vairākām dienām notika aizsaulē aizgājušā rakstnieka Egona Līva “Darbu” ceturtā un pēdējā sējuma atvēršanas sarīkojums Liepājā. Šo kopoto rakstu tapšanai bija divējāda nozīme, un vienāda vērtība ir gan Līva darbu izdošanai, gan jaunam procesam, ko tas ievadīja. Uzņemoties visas Latvijas mēroga kultūrvēsturisku misiju, Liepāja parādīja priekšzīmi citiem, un tas ievadīja jaunu tradīciju – ar savu pilsētu saistīto literāro mantojumu arvien sistemātiskāk izdot pašu spēkiem.

Kad pirms trim gadiem, tuvojoties Egona Līva 80.gadskārtas atcerei, Liepājā ieradās Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Jurkāns un rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs, viņu galvenais mērķis bija pieticīgāks – rosināt Līva jubilejas sarīkojumu svarīgāko akcentu rīkot pilsētā, kurā viņš bija kļuvis par rakstnieku un kuru par savu uzskatīja arī pēc pārcelšanās uz Rīgu. Dzīvojot Liepājā, Egons reizi mēnesī mēdza aizbraukt uz Rīgu. Kā viņš pats teica – lai uzlādētos. Dzīvojot Rīgā, viņš tādā pat nolūkā brauca uz Liepāju.

Tātad Jurkāns un Hānbergs ieradās pie Liepājas vadītājiem runāt par atceres sarīkojumu, tiesa, pavisam neatmetot cerību, ka izdosies gūt arī kādu atbalstu Līva kopoto rakstu izdošanai. Tādas cerības gaisā virmoja jau kopš tā laika, kad Līva atraitne Edīte Gūtmane bija iecerējusi tādējādi atstāt pieminekli rakstniekam, taču viss atdūrās pret banālo barjeru – līdzekļu trūkumu. Grāmatu izdevēji ar to nevarēja gūt peļņu, bet Līva kādreizējā darbavietā – zvejnieku saimniecībā “Kursa” – bija citi saimnieki, kuriem tāda rakstnieka vārds neko neizteica.

Nevaru apgalvot, ka lielais diplomāts Ēriks Hānbergs ar nodomu izprovocēja Liepājas domes priekšsēdētāju Uldi Sesku un Liepājas ostas pārvaldnieku Aivaru Boju, ieminoties, ka atbalstu varētu gūt arī kādā citā ostas pilsētā. Taču ar to viņš bija aizskāris jūtīgu stīgu – Liepājas patriotismu. Izdzirduši pieminam citu ostu un saprotot, ka ar to domāta kaimiņpilsēta kilometrus simts uz ziemeļiem gar jūras krastu, abas Liepājas amatpersonas salēcās kā pēc nātres dzēliena. Lai nu ko, bet to liepājnieku pašlepnums nevarēja pieļaut.

Nenosaukšu summas, kādas atvēlēja Liepājas dome, SEZ akciju sabiedrība “Liepājas osta LM”, SEZ pārvalde, SIA “Kurzemes Vārds”, SIA “MIG Holdings”, akciju sabiedrība “Mēs Liepājai”, uzņēmējs Tālivaldis Vēsmiņš un cik izdevās saņemt no valsts budžeta ar liepājnieka, Saeimas deputāta Jāņa Lagzdiņa iniciatīvu. Galvenais, ka Liepāja kļuva par paraugu, kā saglabāt tāda cilvēka piemiņu, kurš savulaik stāstos, romānos, kinofilmās bija licis skanēt šīs pilsētas un novada vārdam.

Fotogrāfija atmiņai. Liepājnieki pie pilsētas robežas tikko sagaidījuši rakstniecības un grāmatniecības pārstāvjus no Rīgas, kuri ieradušies uz Egona Līva “Darbu” pēdējā sējuma atvēršanas svētkiem.

Es domāju tā

Egona Līva “Darbu” ceturtā un pēdējā sējuma atvēršanas svētkos Karostas kultūras centrā satikās gan grāmatu izdošanas iniciatori, izdevēji un atbalstītāji, gan rakstnieka tuvinieki un draugi. Lūdzām vairākiem izteikt viedokli, ko viņiem nozīmē šo darbu tapšana.

Rita Meinerte, izdevniecības “Pils” vadītāja:
–Tā bija lieliska izjūta, kad mūs, izdevējus, savā vidū uzņēma Egona Līva radu un draugu loks. Tad arī sapratu, cik klusa, toties stipra draudzība vieno šo loku. Un tā ir ļoti laba izjūta, kad tagad redzu kopā stāvam visus šos četrus sējumus. Pa visiem  esam padarījuši krietnu darbu. Sākumā gan bija neliela nedrošība, jo līdz tam tik liels uzsvars uz vienas pilsētas atbalstu nebija likts. Zināju, ka liepājnieki ar solījumiem nemētājas un savu vārdu tur, un tomēr – kas viss nevar gadīties. Kad iznāca trešais sējums, mums izdevniecībā bija skaidrs, ka iznāks arī ceturtais.

Gaida Jablovska, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja darbiniece:
– Mūsu muzejā glabājas vairāk nekā pusmiljona vēstures liecību par rakstniekiem, māksliniekiem, dzejniekiem, aktieriem, mūziķiem. Izdevniecība “Pils” ir viena no mūsu struktūrvienībām, un tā līdz lasītājiem aizvada vērtīgāko, ko glabā muzeja krātuves. Arī to, kas nekad nav bijis publicēts. Egona Līva “Darbi” ir turpinājums Gunāra Priedes dienasgrāmatām, godalgotajai grāmatai par Emīlu Dārziņu, Velgas Kriles lugām. Man ir liels prieks, ka šo darbu novērtē pozitīvi. Un vēl man ir liels prieks, ka šodien iepazinos ar Liepājas literātu vadītāju Sandru Vensko, un mēs jau norunājām, ka septembrī Dzejas dienās Raiņa mājā viesosies Liepājas literāti.

Edīte Gūtmane, Egona Līva atraitne:
– Man ir pilna sirds pateicības. Vispirms tiem, bez kuru finansiālā atbalsta šīs grāmatas nebūtu tapušas. Katra sējuma ievadu rakstījis kāds no Egona tuvākajiem draugiem. Un katrs uzsvēris to, kas viņam šķitis nozīmīgāks Egona dzīvē un daiļradē. Ēriks Hānbergs raksta par ģimenes izjūtu, kas Egonam piemita, un par to, ko Egonam nozīmēja, ka zvejnieki viņu pieņēma par savējo. Andžils Remess – kā Egons pārdzīvoja noraidošo attieksmi un kā ar visām tām draugu dullībām tika tam pāri. Ēriks Kūlis uzķēris romantisko stīgu Egona raksturā, bet Olafs Gūtmanis raksta par to, ka Egons ieguva autoritāti ar savu godīgumu un tiešumu. Pārlasot visu to kopā, Egonu redzu tādu, kāds viņš arī bija.

Egons Pauzers, Egona Līva jaunības draugs:
– Jūtos ļoti gandarīts, ka varu piedalīties tik liela darba nobeiguma atzīmēšanā. Ka Egonam atstāta tik lieliska piemiņa. Mums ar Egonu bija vienāds liktenis. Karojām frontes vienā pusē un iepazināmies tūlīt pēc kara Igaunijā. Daudzu desmitu gadu garumā bieži tikāmies, runājām par literatūru, apmainījāmies grāmatām. Kad man ar paziņu palīdzību izdevās pa klusam dabūt kādu pirmskara laikā izdotu interesantu grāmatu, devu to lasīt Egonam. Kad Egons tādu dabūja – deva lasīt man. Manā bibliotēkā ir visas Līva grāmatas ar viņa veltījumiem. Tagad goda vietā varēšu nolikt visu viņa uzrakstītā apkopojumu.

Ēriks Hānbergs, rakstnieks un publicists:
– Visi šie četri sējumi, viss šis Edītes Gūtmanes un literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona sarūpējums saistīts ar Egona Līva astoņdesmitās gadskārtas atceri. Tik plaša atcere vairāku gadu garumā reti kad gadās. Un reti top tik sirsnīgā sabiedrībā. Jāsaka paldies Liepājai, kura pirmā Latvijā parādīja unikālu iniciatīvu – atbalstīt, izdot savu rakstnieku Egona Līva un Olafa Gūtmaņa kopotos rakstus. Tas ir impulss arī citiem novadiem, jo parasti mēdz atrast naudiņu citam kam, bet kultūras projektiem ne vienmēr. Un saprotu, ka šis atbalsts turpināsies. Egons bija savācis daudz materiālu par vecajiem jūrasbraucējiem, arī liepājniekiem, viņš publicistikā bija cēlis godā latviešu jūrniecības slavenās tradīcijas, un to visu nedrīkst atstāt aizmirstībā. 

Uldis Sesks, Liepājas domes priekšsēdētājs:
– Liepājas pašvaldība jau vairāku gadu garumā ir atbalstījusi un rosinājusi arī pilsētas uzņēmumus atbalstīt vairāku nozīmīgu un vērtīgu grāmatu izdošanu. Ar pašvaldības atbalstu un līdzdalību jau tapuši Artura Pērkona fotoalbums “Liepājas sajūtas”, Egona Līva rakstu sējumi, Ērika Hānberga un Ulda Brieža “Vāgūzis”, Roana Varķa “Vēju pilsēta”, Lūcijas Ķuzānes “Malle”, Olafa Gūtmaņa rakstu sējumi, Liepājas literātu darbu apkopojums “Ar sakņu sajūtu vējā”, Irinas Tīres “Liepāja grafikās” un citas grāmatas. Šīs grāmatas ir liepājnieku radītas, sarakstītas un veltītas dzimtajai pilsētai. Liepājas pašvaldība, atbalstot šo kultūras nozari, īsteno vienu no pilsētas attīstības plāna kultūras sadaļas uzdevumiem – vietējās sabiedrības un sabiedrības locekļu grupu iesaistīšanu kultūras mantojuma saglabāšanā. Šogad ar pašvaldības atbalstu top atkal jaunu un interesantu grāmatu projekti un apliecina to, ka kultūra mūsu pilsētā attīstās daudzveidīgi, ka pilsēta spēj pārsteigt ne tikai ar sasniegumiem mūzikā, bet arī ar radošu, enerģisku un spilgtu veikumu citās kultūras nozarēs, piemēram, bagātinot latviešu literatūras devumu.

Andžils Remess,
“Kurzemes Vārds”