Ierauga žēlīgā paskatā

Nesen visi astoņi restaurētie lutriņnieku reģistri kļuva pieejami ikvienam interesentam. Paredzams, ka pēc tiem visbiežāk jautās cilvēki, kam mantojuma un īpašuma lietu nokārtošanai jāatrod ziņas par saviem senčiem Lutriņu pagastā.

Draudzes grāmatas datētas ar 19. gadsimta pēdējiem gadiem. Krājuma glabātāja klātbūtnē drīkst izšķirstīt saderināto, laulāto, dzimušo un mirušo sarakstus, kā arī izpētīt ziņas Lutriņu pagasta valdes ienākumu un izdevumu grāmatā par 1934. un 1935. gadu un ieskatīties nodokļu maksātāju sarakstā.

Kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāju rokās ik pa laikam nonāk unikālas lietas. Lutriņu draudzes un pagasta dokumentu iegūšana pielīdzināma adatas atrašanai siena kaudzē. Tik liela veiksme pētniekiem bieži neuzsmaida. Bija tā: muzeja vēsturniece Ilze Lāce meklēja jaunas ziņas par saldenieku, dzejnieku Māri Čaklo, kā arī precizēja detaļas par zināmo.

Digitālie resursi bijuši izsmelti, tāpēc viņa devās ekspedīcijā – klauvēja pie durvīm, kuras varētu atvērt kāds, kam par M. Čaklā dzīvi Saldus pusē būtu kas sakāms. Kādās mājās sanācis aizrunāties, un saimniece attapusies, ka neapkurinātos bēniņos ilgus gadus put ar roku rakstītas grāmatas. Piedāvājusi I. Lācei, lai aiznes uz muzeju. Viņa, aptvērusi ieguvuma vēsturisko vērtību, visu pieņēmusi, lai gan paskats bijis žēlīgs un gandrīz bezcerīgs – dokumenti bijuši mitruma un pelējuma sēnes saēsti, izplēstiem robiem.

Noliek karcerī

Dokumentus no tālākiem bojājumiem pasargājusi ādas, pergamenta, dokumentu un grāmatu restauratore Ārija Ubarste no Jūrmalas. Saldenieki ar viņu iepazinās, kad meistare no laikazoba postījumiem izglāba eksotisku Jaņa Rozentāla sievas Ellijas Forseles kartona un sarkankoka vēdekli.

“Unikālo priekšmetu vēlējāmies izlikt jaunajā ekspozīcijā par Rozentālu, taču pēc restaurācijas tas aizvien bija trausls. Negribējām riskēt ar tik vērtīgu skaistumu,”

JRSVMM direktore Agrita Ozoliņa pastāsta, kādēļ aksesuāru ar Tālajiem Austrumiem raksturīgu zīmējumu tomēr nenolika vitrīnā. Ar nesen restaurētajiem dokumentiem ir citādi – arī tie ir no papīra, taču ne tik trausli, turklāt, pateicoties meistarei, droši šķirstāmi.

“Priecājamies par sadarbību ar Āriju Ubarsti, jo Latvijā papīra restaurētāju nav daudz, tāpēc laikus jāiestājas rindā un jābūt pacietīgiem. Mēs nedrīkstējām vilcināties, jo grāmatu vākos dzīvoja pelējuma sēne,” A. Ozoliņa atklāj draudus visam krājumam.

I. Lāces atradumu uzreiz nolika citā telpā, ko Saldus muzejā dēvē par karantīnas telpu, bet citos – par karceri. Koka un tekstila priekšmeti saldeniekus satrauc daudz retāk, jo tajos mītošos krājuma kaitniekus, kodes un ķirmjus, iznīcina, mantas pamatīgi izsaldējot saldētavā.

JRSVMM krājuma glabātāja Kristīne Dobrovoļska atļauj pārlapot restaurētos dokumentus. Lai aptveru Ārijas Ubarstes veikumu, man parāda fotogrāfijas, kurās redzams dokumentu stāvoklis pirms aizvešanas uz meistares darbnīcu.

Apbrīnojami – papīrs notīrīts, lielie robi milimetru pēc milimetra aizpildīti ar jaunām papīra šķiedrām, un lapas atguvušas sākotnējo formu. Izjukušais iesējums no jauna sastiprināts. “Muguriņas” aizvien trauslas, tāpēc meistare grāmatas iesaka glabāt tikai guļus. Citu ierobežojumu lietošanā nav.

Izdevumus dala ar valsti

Informācijas ziņā saglabātas vēstures liecības, kuras svarīgas tikai lutriņniekiem un viņu pēctečiem. Plašāk interpretējama Lutriņu valdes grāmatvedība, jo rada priekšstatu arī par citu pagastu naudas plūsmu pirmskara Latvijā. Un tomēr Valsts kultūrkapitāla fonds dokumentu restaurācijai piešķīra 800 eiro (pārējos 522 eiro muzejs samaksāja no sava budžeta).

Valstij viena pagasta iedzīvotāju reģistri rūp tāpēc, ka tie iekļauti Saldus novadā vienīgā akreditētā muzeja pamatkrājumā. Visu, kas ir tajā, uzskata par nacionālo muzeju krājumu jeb visiem Latvijas iedzīvotājiem piederošu kultūrvēsturisku mantojumu. To kopš 2006. gada sargā speciāls likums.

Turas pretī arhīviem

Lutriņu pagasta valdes un draudzes dokumenti Saldus muzeja pamatkrājumā iekļauti droši, jo aiz muguras palikusi asa viedokļu apmaiņa Kultūras ministrijā starp arhīvu un muzeju speciālistiem par to, kuriem tiesības glabāt baznīcas draudžu grāmatas.

Ieraksti, kuri datēti no 1834. līdz 1921. gadam, ir juridiski līdzvērtīgi mūsu laiku dzimtsarakstu iestādes reģistriem, tāpēc uz tiem pretendēja arī arhīvi.

Neskaidrības starp abiem kultūras mantojuma glabātājiem izgaismoja Saldus Svētā Jāņa draudzes mācītāja aptuveni simt gadu seni pieraksti par katru draudzes ģimeni. Biezo grāmatu atrada, kad dievnamu remontēja. Tā uzdāvināta Saldus muzejam, jo draudzes locekļi pēc tās nekad nebija jutuši vajadzību, turklāt tajā bija bagāts ziņu klāsts par daudzām ģimenēm, kuras mūsu laikos nav draudzē.

Arhīvu speciālisti grāmatu pieprasīja nodot viņu atbildībā. “Latvijas muzejiem tika nosūtīta prasība ziņot, cik draudžu grāmatu ir to krājumos. Bija runas, ka visas nāksies atdod arhīviem,” visai vētrainas vārdu apmaiņas iesākumu atceras A. Ozoliņa.

Kultūras ministrijā arhīvu un muzeju jautājumus risina kopīgā nodaļā, bet draudžu grāmatu dēļ izveidojās divas frontes. Abās apzinājās, ka baznīcēnu dzīves galveno notikumu reģistri mūsu laikos visvairāk vajadzīgi dzimtu pētniekiem un mantojuma lietu kārotājiem. Toties katra puse atšķirīgi redzēja, kā otri (ne)nodrošinās dokumentu pieejamību interesentiem.

“Uzskatu, ka draudzes grāmatām jāatrodas iespējami tuvu vietai, kur rakstītas, jo tieši tur cilvēki iesāk meklēt ziņas par saviem senčiem.

Ja Saldus mācītāja pierakstus atdotu arhīviem, tos no pilsētas aizvestu,” paskaidro A. Ozoliņa.

Strīdā aktualizējās jautājums, vai muzeja izdota izziņa, pamatojoties uz tā krājumā glabātu dokumenta oriģinālu, izmantojama juridisku jautājumu risināšanā. Arhīvu speciālisti uzskatīja, ka nē, tomēr noskaidrojās, ka drīkst gan.

Pateicoties diplomātiskiem sarunu vadītājiem, visi kulturvēsturiskā mantojuma glabātāji vienojās, ka ir vienlīdz prasmīgi kultūrvēsturiskā mantojuma glabātāji. Atlicis vienoties, kā sasaistīt muzejos glabātas draudžu grāmatas ar tām, kuras ir Latvijas Valsts vēstures arhīva ziņā un digitālā veidā šķirstāmas vietnē Raduraksti.arhivi.lv.