liepajniekiem.lv
Liepājā piedzimst brīvība
Liepāja un Rēzija Kalniņa. Kas tajā slēpjas? Šādu pirmo jautājumu uzdeva vakara vadītāja Maija Kalniņa. Un trešais cilvēks uz skatuves ar tādu pašu uzvārdu bija filmas mūziku atskaņojošās kapelas vadītājs Normunds Kalniņš.
“Slēpjas mana bērnība, manas sajūtas,” atbildēja Rēzija.
“Šodien biju pie Agriņas un papa.”
Patlaban režisore iestudē Jāņa Lūsēna mūziklu “Sfinksa”, un tēvs Imants Kalniņš viņai pateicis, ar ko šis mūzikls šodien esot aktuāls.
“Ar to, ka mēs dzīvojam sistēmā, kura ar mums rīkojas un izrīkojas. Liepāja, manuprāt, ir pilsēta, kurā piedzimst vējš un piedzimst neatkarība.
Viena no vienīgajām pilsētām, kur mēs vēl joprojām esam brīvi,” pauda R. Kalniņa.
Rēzijas dienas, naktis, viņu visu pašlaik aizpildot stāsts par Finku. Nevis par Finku kā personu, bet kā par cilvēku, kurš atrodas korridā, kur viņu mēģina nogalināt. Mūzika no stāsta par Finku esot tā, kas skan R. Kalniņas galvā, diemžēl arī naktīs.
Viņai esot sava miera mūzika, ko uzliekot YouTube. Un tad ir viņas vīra, diriģenta Aināra Rubiķa mūzika, kas skan mājas kabinetā.
“Mūzika ir manu suņu rejas, mūzika ir putniņi, mūzika ir sniega snigšana, mūzika ir daba, mūzika ir skatīties zvaigznēs.
Nevajag skanēt mūzikai, vajag ļaut sev dzirdēt dabu,” pauda aktrise.
J. Streiča drāma “Rūdolfa mantojums” uz ekrāniem iznāca 2010. gadā.
R. Kalniņas atveidotā Emīlija savā dzīvē no kalpones kļūst par sievu un ir blakus zemniekam Rūdolfam Rūdupam, kurš ar savu lepnumu un pašapziņu nevēlas būt pazemīgs un pieticīgs, bet stājas pretī baronam, pierādot, ka pats var būt savas dzīves noteicējs.
Filmēšana ilgusi trīs gadus, stāsta aktrise. “Jānis Streičs ir ģeniāls režisors,” viņa atzīst.
R. Kalniņa atklāj, kā tapusi kāda aina. Todien aktrise Venta Vecumniece uzņemšanas laukumā nebija paredzēta, un režisors uzvilcis viņas kostīmu, aplicis lakatiņu un sēdējis Rūdupa karietē kopā ar operatoru.
Rēzijai blakus bijis Rūdolfa lomas atveidotājs Romualds Ancāns, un abi partneri neesot varējuši saņemties, neprātīgi smējušies. “Streičs bija dusmīgs par to, ka mēs vienkārši smējāmies, jo viņš tur tēloja Ventu Vecumnieci,” atminas aktrise.
Iztaisnojiet muguras!
Citā ainā, kur kariete piebrauc pie baznīcas, R. Kalniņa smējusies kopā ar Artūru Skrastiņu un V. Vecumnieci.
“Mums ir jālec ārā no karietes, bet Ventiņa saka – es tūlīt apčurāšos! Un atkal ir stop.
Jānis rādīja aktieriem priekšā tik talantīgi, ka es teicu, ka nevaru to izdarīt tā, kā tu. Pati būdama režisore, es saprotu, ka režisors izdzīvo katru tēlu, un Streičs bija gan Emīlija, gan citi varoņi. Un kas ir svarīgi, skatoties “Rūdolfa mantojumu”, viņš kā galdnieks pats ar savām rokām to māju uztaisīja,” pastāstīja aktrise.
Emīlija filmā piedzīvo ļoti lielu pārmaiņu amplitūdu. Ja aktrisei būtu tagad ar savu varoni jāsatiekas, kura no Emīlijām visvairāk ir Rēzija? Tā esot Emīlija no pēdējā kadra filmā pie loga, kur viņa sarunājas ar A. Skrastiņa Kārli.
“Pirms pāris mēnešiem šovā “Pasaki to skaļi” Streičs teica, ka tas ir bijis ģeniāls kadrs. Tas bija ģeniāli tāpēc, ka es spēlēju savu mammu,” atklāja aktrise.
Daudzi sakot, ka Rēzija ir līdzīga savai māmiņai, aktrisei Halgai Dancbergai, taču viņa atzīmēja, ka esot līdzīga arī savam tētim.
Filmā J. Streičs uzsvēris latvietību kā varēšanu, taču 2023. gadā joprojām paši sakām, ka esam mazi, ko tad mēs varam, un tad, ja kāds tiešām var, tad kušinām, lai nelec augstāk par savu pakaļu, pauda M. Kalniņa.
Uz viņas jautājumu, ko Rēzijai nozīmē latvietība, aktrise uzdeva visiem klātesošajiem iztaisnot muguras un ievilkt vēderus.
“Kas ir latvietība? Tas ir spēks ar iztaisnotām mugurām. Kad mums ir iztaisnota mugura, mēs varam pateikt “nē”. Kad mēs sēžam šādi (Rēzija sakņūp krēslā un nodur galvu), tad mēs neko nevaram.
Latvietība ir taisnas muguras, zeme un zināšanas.”
Vaicāta par robežām starp lepnību un pašlepnumu, R. Kalniņa atzina, ka jautājums esot par pašlepnumu un pašcieņu.
“Ja man ir pašlepnums, tas nozīmē, ka sevi par kaut ko ceļu augstāk. Ja man ir pašcieņa, tad es zinu, ko nozīmē cienīt citu un sevi. Un tā ir aristokrātija, audzināšana, atšķirt ir ļoti būtiski,” viņa teica.
Tikpat svarīgs dzīvē esot prieks. “Agriņa šodien pateica to, kas mani ļoti aizkustināja. Ka piecelies no rīta un priecājies, ka ir jauna diena, ka nezini, kas un kā būs. Nevis piecelies un – tev ir jādara… Ir jābūt pateicībai par to, ka tiec pamodināts, ka Dievam uz tevi ir plāns.
Pieceļamies un dzīvojam ar pateicību, ka mēs esam.
Neba mēs savu sirdi kustinām, te nav iesprausts vadiņš. Neba es elpoju, kāds mani elpina, kāds mani turpina. Es esmu viņa instruments, balss, rokas, kājas. Katru dienu – pateicība un prieks,” atzina Rēzija.
Tikko pļautas zāles smarža
Maija piedāvāja R. Kalniņai iztēloties, ka viņa iet laukā no konservatorijas, kur apguva profesiju, un iekšā nāk Rēzija, kura vēlas stāties aktieros. Ko viņa teiktu?
“Nedari to!” – atbildēja aktrise, izraisot klausītāju smieklu šaltis. “Es gribēju būt friziere,” viņa atzinās.
“Man bija visādas fantāzijas, kā taisīt no matiem puķi. Mamma teica – nē, Režkiņ, nē, vispirms tev jāpabeidz augstskola un tikai tad tu vari būt kaut kāda friziere.
Un tā ir kontā 197 lomas kā aktrisei, diezgan daudz iestudējumu kā režisorei.”
Kopā ar vīru viņa Rīgā izveidojusi mūzikas un drāmas telpu “OratoriO”. Jaunākais iestudējums “Akmens aizslīd garām” vēsta par sievieti, kura netic.
“Sievieti apciemo citplanētietis, bet, manuprāt, sargeņģelis. Meitenes, tā ir izrāde sievietēm! Jūs varat paņemt līdzi šos te… šoferus,” Rēzija atkal sasmīdināja klausītājus.
“Papiņš saka, ka es esot eksaltēta. Tāda esmu, ko lai daru. Tas ir lielais uzdevums, ka tu kādā brīdī satiec pats sevi. Un izrādē šī sieviete satiek pati sevi. Punkts.”
Tikšanās noslēgumā R. Kalniņa aicināja priekšā savu vīru, iepazīstinot ar viņu kā ar pasaules klases diriģentu, kurš pārsvarā strādā ārpus Latvijas, – tikko bijis Japānā, Francijā.
“Kad viņš atbrauc mājās, iesēžas traktorā un pļauj zāli,”
teica Rēzija, un zāle aplaudēja A. Rubiķim. Viņa arī atklāja, ka veļu mazgā vīrs, jo veļasmašīnai esot ļoti sarežģītas programmas.
A. Rubiķim bieži uzdodot jautājumus par latvietību. Abi ar sievu viņi kādu laiku dzīvoja un strādāja operas un baleta teātrī Krievijā, Novosibirskā, industriālā un ļoti putekļainā pilsētā.
“Uz pavasara pusi gribas logu atvērt. Iztīrot dzīvokli, pēc divām dienām pāri palodzei pārvelkot, roka ir melna. Šādā pavasarī mēs atgriezāmies Latvijā, Rīgā, iznācām, no termināļa, un pirmais, ko abi sajutām un no sirds novērtējām, bija tikko pļautas zāles smarža. Tā ir mana latvietība, par kuru vienmēr stāstu, kā es redzu savu zemi,” atklāja diriģents.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
