Jau ziņojām, ka 15. martā pulksten 19 viesnīcā “Promenāde” tiks rādīta Jāņa Vingra filma “Pēdējais Lāčplēsis”. Filma groteskā veidā rāda, kāda situācija mūs sagaida, ja zūd valsts atbalsts kultūrai. Nākotnes kultūras telpu tad aizpilda lēta popmūzika, pornofilmas un absolūta degradācija Šņukurvalstībā. Tāpēc piedāvājam interviju ar režisoru J.Vingri.

– Filmā par vienu no centrālās darbības vietām izvēlēts boksa rings. Kādēļ?
– Liela filmas darbība tiešām notiek boksa ringā – filmas pēdējā daļā labie varoņi pieņem Dr. Šņukura izaicinājumu uzvilkt boksa cimdus un mēroties spēkiem fiziskā cīņā. Tas ir negodīgs piedāvājums no Šņukura puses, jo ir skaidrs, ka intelektuāļi nebūs tie – ar boksa iemaņām un fizisku spēku. Bet šī ir vienīgā labo cilvēku iespēja iziet kaut kādā cīņā jeb dumpī pret pastāvošo varu. Saprotams, ka nekādi intelektuāli iebildumi Dr.Šņukuru un viņa režīmu nespēs ietekmēt. Interpretācija, kā tad galu galā ir iespējams pieveikt Dr. Šņukuru un viņam līdzīgos, lai paliek skatītāju ziņā. Arī tas, kas tad mums īsti ir Lāčplēsis?

– Kā Tev šķiet, vai Lāčplēsis reiz uzveiks Melno Bruņinieku vai filmas gadījumā – Dr. Šņukuru?
– Šis ir jautājums, kas mani tiešām nomāc. Informācijas gūzma par degradēto politisko vidi nebeidz beigties un teikšu, kā ir – tas zīmē nākotni ļoti drūmās krāsās.

– Filma ir 23 minūšu gara. Vai tas ir daudz vai maz stāstam, ko gribēji parādīt?
– Sižeta samezglojumiem par īsu. Budžeta iespējām – par garu. Nav noslēpums, ka puse no filmēšanas un visi pēcapstrādes darbi tika veikti par brīvu vai ar lielām atlaidēm. Uzskatu, ka filmā redzamais ir tapis ļoti neveselīgā veidā, kas, protams, ietekmē gan filmas kvalitāti, gan manas attiecības ar filmēšanas grupu. Kaut arī man ar cilvēkiem bija vienošanās par darbu veikšanu bez maksas, tāpat viņu priekšā es jūtos un arī esmu parādnieks. Naudas izteiksmē tas ir neizmērāmi.  Parāds, kā saka, nav brālis. Šādā veidā strādāt es nenovēlu nevienam. No manis tas prasīja lielu saņemšanos – iet un lūgt un atkal lūgt. Būt savā ziņā pat nekaunīgam. Domāju, ka, piemēram, datorgrafikas puišiem biju galīgi pieriebies ar savu regulāro ierašanos un atgādināšanu par sevi un ”Pēdējo Lāčplēsi”. Saprotams, ka cilvēkiem pirmajā vietā būs naudas darbi, tikai tad domas par manu filmu. Neskatoties uz visu to, domāju, ka šī 23 minūšu garā filma ir ļoti piesātināta ar informāciju – gan vēstījumu, gan to, ko skatītāja maņas – acis un ausis – iegūst noskatoties šo filmu. Daudz ir tādu vietu, kur, nospiežot pauzi, skatītājs varētu ieraudzīt dažādas otrā plāna lietas, kas pirmajā brīdī paliek nepamanītas – kas katram mugurā, kādas krāsas karogi plīvo fonā, kādus citātus Dr.Šņukurs izmanto savās runās.

– Kāds bijis ceļš uz filmu? Ilgs, akmeņains, intrigu caurvīts vai gluži otrādi – viegls kā pūka?
– Daļēji uz šo jautājumu atbildēju iepriekš. Varu tikai atgādināt par Nacionālā Kino centra filmai piemērotajiem šķēršļiem – filmas nepielaišanu pie projektu konkursa, kur man būtu iespēja ekspertiem demonstrēt uzfilmētā materiāla samontēto versiju, sīkāk izklāstīt pabeigšanas ieceres, kā arī atbildēt uz viņu jautājumiem, ja tādi būtu. Tāda iespēja, diemžēl, man tika liegta – kino centrs pieņēma šādu lēmumu absolūti neiepazīstoties ar projektu. Tās ir ļoti spēcīgas pazīmes politiskajai cenzūrai. Šajā saistībā 9. martā notika tiesas sēde, kurā tika izskatīta mana prasība pret Nacionālo Kino centru. Pēc lietas izskatīšanas tiesnese pieņēma lēmumu izsaukt uz liecību sniegšanu NKC direktori Ilzi Gailīti–Holmbergu un divus kinocentra toreizējos ekspertus. Nevienam, tai skaitā arī man, nav tapis skaidrs, kā NKC varēja pieņemt lēmumu “norakstīt” filmu un tai iztērētos līdzekļus, neiepazīstoties ar projektu. Nākošā tiesas sēde nolikta uz 27. aprīli – gandrīz divus gadus pēc prasības iesniegšanas un gandrīz trīs gadus, kopš šis projekts tika iesākts. Situāciju īpatnēju padara arī apstāklis, ka filma pa šo laiku ir pabeigta un ir nonākusi uz ekrāniem. 

– Filma “Pēdējais Lāčplēsis” populāra kļuva pirms tika pilnībā pabeigta. Jau tad paklīda runas, ka filma graujot valsts tēlu. Kā un vai tas maz iespējams?
– Šis jautājums laikam ir jāuzdod deputātam Mārim Kučinskim, jo tas ir viņa citāts. Es gan uzskatu, ka šādi Latvijas politiķi un arī citi, kurus ārzemju mēdiji pat ir apzīmējuši ar tādiem spēcīgiem apzīmējumiem kā Latvijas Boratiem, ir tie, kas grauj valsts tēlu.

– Tavs mērķis radot šo filmu?
– Pirmkārt, pierādīt to, ka filma ir ļoti iedarbīgs medijs. Tas arī ir pierādījies. Iedomājieties, nieka 23 minūšu īsfilma, kas vēl nebija pusē uzņemta, kļuva populāra.
Otrkārt, mana pilsoniskā apziņa. Tas, ka es esmu mēģinājis paust savu viedokli un darīt kaut ko lietas labā. Toreiz, kad notika Lietussargu revolūcija, mums bija filmas uzņemšana. Sajutos līdzīgi, kā tie, kas ir izgājuši ielās, tikai mēs – filmēšanas laukumā. Diemžēl, līdz gatavam produktam bija ļoti ērkšķains un garš ceļš. Viens gan ir jāatzīst – filma ir aktuālāka šodien, nekā toreiz. Kopš tā laika uz augšu nav gājis nekas, tikai lejā bezdibenī.

– Vai iespējamais Dr. Šņukura prototips ir izrādījis kādu interesi? Mēģinājis tevi uzpirkt?
– Tiem būtu jābūt prototipiem, ne vienai konkrētai personībai. Dr.Šņukurs runā daudzos atpazīstamos citātos – “Nothing special”, “Esmu gatavs spert soli, tikai nezinu, kurā virzienā” un citos. Nē, neesmu sajutis nekādu interesi. Tikai apmelojošo informāciju masu medijos.

– Kāpēc izvēlējies konkrētos lomu attēlotājus?
– Uzskatu, ka viņi bija un ir piemēroti savu filmas tēlu atveidošanai. Tēlu izstrāde pirmsfilmēšanas periodā ir ļoti svarīga. Tiek zīmētas kostīmu skices, aktieri tiek izmēģināti šādā vai tādā tērpā. Tas pats ar grima mēģinājumiem. Taisījām fotoproves. Tas ir process, kas iesākas sen pirms pašas filmēšanas sākuma.

– Filma jau izrādīta vairākās Latvijas apdzīvotās vietās. Kā tauta uzņem tavu darbu?
– Lauku rajonos filma pagaidām demonstrēta vien divās vietās – Vaidavas un Dikļu kultūras namos. Tāpat Valmieras kinoteātrī un vēl joprojām kino “Rīga”. Par kinoteātru apmeklētājiem es nevaru spriest, bet lauku kultūras namos pēc seansa mums bija arī diskusija jeb jautājumi & atbildes. Ir ļoti interesanti uzzināt domas no paša pirmavota – skatītāja. Tiešā saikne, tā teikt. Visā visumā pozitīvi. Ir bijuši arī viedokļi, ka skatītāji labāk gribētu viegla rakstura filmas jeb izklaidi. Laikam grib aizmirsties no šī grūtā dzīves perioda. Es arī to saprotu, bet pieturos pie viedokļa, ka tagad katrs, kam ir iespēja runāt, publiski vai kā savādāk, tas ir jādara. Šņukuriem ir jājūt spiediens, savādāk grozīt neko nebūs iespējams.

– Vai esi gatavs uzklausīt arī liepājnieku viedokļus pēc tavas filmas noskatīšanās?
– Jā, protams. Tāda arī ir noruna ar pasākuma organizatoru.

Sarunājās Agnese Matisone

Foto no personīgā arhīva