Lai nebrauc prom

Alsunga izceļas ar to, ka pagastā darbojas 22 dažādas biedrības, 13 no tām ir sabiedriski aktīvas. Visas sastopas Amatu mājā, un sarunās top idejas kopīgām lietām.

Viedajā ciemā ir pārstāvji no visām biedrībām, tā ir laba platforma turpmākajai darbībai, attīstībai. Pēdējos gados lielākais akcents – radīt iespēju un dot atbalstu, lai varētu attīstīt uzņēmējdarbību. Mērķis – lai cilvēki nebrauktu projām, bet dzīvotu un pelnītu Alsungā.

“Suitiem ir senas tradīcijas sadarboties un aizstāvēt savas lietas,” saka D. Kalniņa. “Kad Eiropā pavīdēja ideja, ka viedajos ciemos ir mazo vietu nākotne, Latvijas lauku konsultāciju centrs izsludināja konkursu par pilotciemu, kurš būtu gatavs sadarboties bez īpaša finansiāla atbalsta. Pieteicāmies, un mūs izvēlējās par viedo ciemu.”

Ieceri īstenot sākuši 2018. gadā. Viedā ciema pamatideja – pagasta iedzīvotāji kopīgi darbojas, spriež par norisēm, iespējām, kas viņu kopienai nepieciešamas.

“Visiem, kuri iesaistījušies, ir vīzija, ka mēs šeit gribam dzīvot labi, gribam, lai arī mūsu bērniem te būtu labi, lai Alsunga būtu vieta, ne tikai punkts kartē,” skaidro D. Kalniņa.

Viens no zināmākajiem kolektīviem Latvijā un pasaulē ir etnogrāfiskais ansamblis “Suitu sievas”. Paši suiti viņas dēvē par “cieto valūtu”.

Arī daļa no ansambļa dalībniecēm darbojas viedā ciema biedrībā. “Cilvēki sanāk kopā tādēļ, ka grib kaut ko darīt, nevis gaidīt, kad kāds cits to izdarīs. Taču nepietiek ar pateiktu ideju, svarīgākais ir, kurš to var īstenot,” saka I. Bredovska. “Viedajā ciemā, balstoties uz to, kas mums ir, gribam dabūt to, kā mums pietrūkst.”

Mācoties top suitu tirgus

“Mēs esam suiti, un tas mūs atšķir no visiem citiem ciemiem. Kultūra ir laba lieta, bet cilvēki dzīvo tur, kur viņiem ir darbs. Tāpēc vairāk fokusējamies uz idejām par dažādām apmācībām, lai, šeit dzīvojot, varētu nopelnīt,” saka D. Kalniņa.

Pirmais biedrības īstenotais veikums ir suitu tirgus. Sākumā piedalījušies tikai vietējie mājražotāji, bet ziņa par tirgu izplatījusies ātri, un pašlaik sadarbība ir ar teju 200 partneriem, svētdienas tirgū regulāri ierodas ap 30–60 tirgotāju.

Tirgus ir kļuvis par kultūrtelpas daļu un ik svētdienu tiek gaidīts. “Pirmajā vasarā liels pārbaudījums bija salikt visus gribētājus mazajā tirgus placī. Šķiet, izdevās, jo tirgus notiek jau trešo gadu un ir pierādījis, ka ir dzīvotspējīgs un vajadzīgs,” saka I. Bredovska.

Tirgū radušās arī inovācijas. “Pirmajā gadā visas svētdienas bija karstas, tuvu plus 30 grādiem, bet kas gan tas būtu par tirgu, ja suitenes tajā nebūtu savos tērpos?

Suitiem ir teiciens: “Kas tā par aitu, kas savu vilnu nevar panest?” Bet ziniet, plus 30 grādos visa tā uzkabe šķiet vēl smagāka.

Uzdevums bija vietējiem amatniekiem kaut ko izdomāt. Viņi radīja vasaras tērpu – kleitu, garu un košu. Pēc pēdējām ziņām, tādas tapušas 60,” turpina D. Kalniņa.

Kovida laikā izveidota aplikācija sadarbības veicināšanai. Kad pandēmijas dēļ tika aizvērtas robežas, daudzi brauca apskatīt Latviju, izņēmums nebija arī Alsunga. “Radās vajadzība tirgotājiem ātri sazināties savā starpā. Piemēram, pēc Mežvidu labirinta apskates ceļotāji jautā, kur nopirkt sklandraušus. Var jau ņemt sarakstu un visiem pēc kārtas zvanīt, bet var aplikācijā ierakstīt un apskatīties, kurš tirgotājs atzīmē, ka viņam tie vēl ir. Veiksmīgi sagadījās, ka IT jomas speciālists Kristaps Vītoliņš ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz Alsungu. Visi, kuri pārceļas, parasti vispirms dodas uz tējnīcu “Sapņotava”, kur ātri sapazīstas ar vietējiem, un Kristaps teica, ka grib iesaistīties vietējās kopienas dzīvē,” saka D. Kalniņa.

Jaunākā atvase – alsundznieks

Izrādās, K. Vītoliņš nav gluži ienācējs, viņam šajā pusē dzīvo radi no mātes puses, un bērnībā pats šeit vasaras pavadījis.

Par pārcelšanos K. Vītoliņš saka: “Pandēmijas laikā abi ar sievu strādājām no mājām, arī bērns turpat blakus, nebija viegli. Nolēmām pārcelties uz laukiem. Gribējām māju, ne dārgāku par 20 tūkstošiem eiro, dārzā jābūt ābelēm, bumbierēm, ogulājiem un arī kūpinātavai.

Apskatītajā īpašumā Alsungā bija viss, ko vēlējāmies. Iedzīvošanās bija vienkārša. Tā kā bērnībā esmu dzīvojis laukos, tad mazgāt muti bļodā vai doties uz tualeti ārā nav nekas jauns.

Vispirms izremontējām vannasistabu, jo ģimenē gaidījām otro atvasīti. Mazulis pasaulē nāca mājdzemdībās, pats to pieņēmu, jo viss notika ļoti ātri, vecmāte no Rīgas nepaspēja atbraukt. Jaunākajam bērnam apliecībā rakstīts: dzimšanas vieta – Alsunga.”

Suitu identitātes kods

Vietējā nav arī I. Bredovska, viņa Alsungā dzīvo astoto gadu. “Suitu identitātes kods katram ir kas cits. Tomēr, raugoties uz visiem kopā, tas ir nodots ar mātes pienu. Suiti ļoti lepojas ar to, ka ir spējuši paaudžu paaudzēs nodot savas vērtības un tradīcijas.”

D. Kalniņai ir svarīgi, ka ir no Alsungas: “Bērnībā to tā neizjūt, bet, piemēram, Atmodas laikā radās apziņa, ka suiti ir īpaši. Vienmēr esmu lepojusies, ka esmu no Alsungas. Pat nedziedot “Suitu sievās”, izjūtu lielu piederību. Man vienmēr ir gribējies, lai to izjustu arī mani bērni, lai arī viņi gribētu šeit dzīvot. Viens veids, kā pelnīt un būt piederīgam šai vietai, ir tehnoloģijas. Kovids parādīja, ka var strādāt attālināti. Protams, ir vajadzīgs posms, kad aizbrauc apskatīties pasauli, bet pēc zināma laika saproti – gribas atgriezties. Jautājums – ko es šeit darīšu? Lūk, atbilde! Vari būt šeit, dzīvot dzimtas mājās, uz darbu, piemēram, Rīgā vari aizbraukt reizi nedēļā vai dažas reizes mēnesī, bet pārējā laikā strādāt attālināti.”

Vēl D. Kalniņa atminas mācību laiku Rīgā un to, ka alsundznieku izruna visiem nav saprotama: “Piemēram, teikumi, izteicieni citiem likās smieklīgi. Sāku apzināties, ka tas ir kaut kas īpašs, radās lepnums un apziņa, ka šis identitātes kods jānotur. Mums ir svarīgi nezaudēt šo unikalitāti.”

I. Bredovska papildina: “Tā ir mūsu ikdienas dzīvā valoda! Dažreiz, kad pārbraucu mājās no darba, vīrs ir teicis:

“Vari izkāpt no tiem suitiem ārā?” Es vairs to nevaru. Lai arī man nav suitu izcelsmes, esmu lepna un visiem nenogurstoši stāstu, cik forši ir dzīvot Alsungā, cik te ir labi cilvēki, cik bagāti ar dažādām vērtībām esam.”

Tas, ka suiti nepieņemot svešos, esot mīts. “Mana mamma nāk no Zirām, te mācījās vidusskolā, apprecējās ar manu tēti. Kamēr bija dzīvi vectēva laikabiedri, mammu dēvēja par Pleču Antona vedeklu. Šodien stāsts nav par suitiem, stāsts ir par tevi, vai ienākot saki: “Jūs mani interesējat, es arī gribu darīt to, ko jūs.” Lepojies, ka tagad esi daļa no suitiem. Tevi pieņems atplestām rokām. Neesmu satikusi nevienu, kuru nevarētu nosaukt par alsundznieku,” teic D. Kalniņa.

Sakta taisno muguru

Vai pāris reižu gadā tiek uzvilktas goda drānās? “Ir suiti, kas tautas tērpu ģērbj teju ikdienā, jo tas ir ērts. Rudenī vari labi izskatīties, nav jātuntuļojas, tajā ir silti, jo darināts no vilnas. Savukārt vasarā ar to var labi siltumu izturēt. Kad vēl uzsprauž suitu saktu, tērpu nav iespējams nest sakumpušam, augums iztaisnojas. Varbūt tieši tāpēc radies mīts, ka suiti ir iedomīgi. Tiesa, tas rada arī pašapziņu. Tautas tērps maksā ap diviem tūkstošiem eiro, tāpēc lielākoties nav ikdienas kārta, tiek vilkts goda reizēs. Izsakot piederību, ikdienas apģērbā izmanto vairākus elementus. Man mīļš ir govskuņģis (plecu lakats – aut.),” atklāj D. Kalniņa.

K. Vītoliņš izstrādājis aplikāciju tūrisma uzņēmēju sadarbībai, interesentiem māca programmēšanu, palīdz iegūt jaunas prasmes. Alsungas pamatskolā viņš vadījis paplašinātās realitātes mācību līdzekļa, Saules sistēmas, izstrādi. Tagad pie skolas to var aplūkot. Vēl viņš izveidojis laikapstākļu novērošanas sensoru staciju, un tā ir apskatāma viedā ciema feisbuka kontā.

K. Vītoliņa programmēšanas apmācībās iesaistījušies dažādu vecumu iedzīvotāji, vairāk gan jaunieši. K. Vītoliņš uzskata, ka vērtības vajag saglabāt, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, bet ievērojot samērību: “Tās ir tradīcijas, kas jāmāca no paaudzes paaudzei, tehnoloģijas tikai atvieglo mūsu ikdienu.”

CILVĒKI

Daiga Kalniņa ir Kuldīgas novada domes deputāte, šogad saņēma Goda balvu par ieguldīto darbu bijušā Alsungas novada attīstībā. Pirms administratīvi teritoriālās reformas, vadot Alsungas novada domi, aizsākusi daudz labu iniciatīvu, kuru īstenošana turpinās joprojām. Līdzās domes deputātes pienākumiem un darbam Latvijas Universitātē viņa atrod laiku un enerģiju iesaistīties Alsungas sabiedriskajā dzīvē, aktīvi darbojas viedā ciema rīcības grupā, rīko ikmēneša tikšanās, veido pārskatus par padarītajiem darbiem. D. Kalniņa regulāri feisbukā publicē aktuālo informāciju par suitu tirgu un citiem pasākumiem, bez maksas māca tirgotājiem veiksmīgāk izmantot sociālos tīklus.

Kristaps Vītoliņš ir uzņēmuma “Tet.lv” attīstības vadītājs, SIA “Hot Code” vadītājs, arī viņš šogad saņēma Kuldīgas novada Goda balvu par ieguldīto darbu viedā ciema attīstībā. Ar ģimeni uz dzīvi Alsungā pārcēlās 2020. gadā un uzreiz iesaistījās viedā ciema iniciatīvas grupā, liekot lietā savas programmētāja prasmes. Darbojas ansamblī “Suitu vīri”.

Inga Bredovska ikdienā strādā Alsungas Amatu mājā un Tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centrā. Amatu māja vienkopus pulcē dažādus amata meistarus, glabā kultūras un vēstures liecības, uztur dzīvas tradīcijas, kā arī aicina uz radošu kopradi.