Centrālās zinātniskās bibliotēkas jaunajā konferenču zālē notika Sandras Vensko lugas “Tosts par airētājiem” lasījums – uzvedums. Bibliotēka kā šī sarīkojuma organizētāja, dalībnieki un atbalstītāji to veltīja dzejniekam Olafam Gūtmanim viņa 80. dzīves gadskārtā. Bet vienlaicīgi tā bija “Mūsu laikmetīgās drāmas festivāla “Ieskats – 2007″” atklāšana un arī mūsu laikmetīgās dramaturģijas gadā iecerētā regulāro lugu lasījumu uzsākšana Liepājā.

Pēc Pilsētas domes Kultūras pārvaldes uzaicinājumam, Sandra Vensko īsi pirms Ziemassvētkiem, pabeidza lugu “Tosts par airētājiem”, kuru par godu jubilāram bija iecerēts iestudēt Liepājas teātrī. Diemžēl laika bija par maz, tādēļ pašā reizē nāca Centrālās zinātniskās bibliotēkas iecerētie dramaturģijas lasījumi.  Mārtiņš Vilsons uzņēmās no lugas izveidot stipri saīsinātu, koncentrētu materiālu, un tas viņam arī lieliski izdevās, tāpat kā atveidot filozofiski vispārināto Dzejnieka tēlu.

Par lugas saturu autore saka: “Tas ir stāsts par kāda dzejnieka dzīvi. Tas varētu būt ikviens no vecākās paaudzes inteliģences pārstāvjiem, kurš, pats pret savu gribu ierauts vēsturiskajās peripetijās, izcietis izsūtījumu Sibīrijā, pārdzīvojis tuvinieku aiziešanu svešumā, nesaprasts un apsmiets, nelaimīgs un svešādu pārdzīvojumu pilns, visu dzīvi meklē savu vietu sabiedrībā, literatūrā un ģimeniskajā siltumā. Stāsts par latvieti, kuram caur zemapziņu izfiltrēts skaudrs atmiņu, murgu, nojausmu un atkalatgriešanās ceļš ir kā spoguļattēls par sevi pašu. Rakstot šo spēli – lugu “Tosts par airētājiem”, izmantoju trimdinieka un savulaik izsūtījumā ilgus gadus dzīvojošā dzejnieka un rakstnieka Olafa Gūtmaņa dzīves aprakstus. Veidojās priekšstats par to, kā varētu būt bijis, kas nosaka cilvēka dzīvi – cilvēks pats vai apstākļi, kādos cilvēks spiests dzīvot.”

Lasījumā tika iesaistīti Liepājas teātra aktieri – Anda Albuže, Jānis Kuplais, Jānis Dreiblats, kā arī Mārtiņš Vilsons, kurš vienlaikus ir lasījuma režisors. Nosacītās skatuviskās telpas iekārtotājs ir mākslinieks Aldis Kļaviņš; gaismas un mūzikas saspēli veidojuši Liepājas teātra speciālisti Imants Priede un Jānis Vasilis. Lasījuma kopsaistei veidota kinoprojekcija uz ekrāna – videomateriāls, ar dokumentēšanas principu šādi uzvedumā iesaistot reālo Dzejnieka – Olafa Gūtmaņa tēlu. Materiālu filmējis videomākslinieks Karls Bjoršmarks.

Lasījums – uzvedums tapa sadarbībā ar Liepājas pilsētas Kultūras pārvaldi, Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku, Latvijas Dramaturgu ģildi, kā arī Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Klausītāji uzvedumu uzņēma sirsnīgi, īpaši tie, kuru dzīves vairāk vai mazāk ir līdzīgi veidojušās, kuri bijuši laikabiedri šiem laika griežu notikumiem. Olafa dzīvesbiedre māksliniece Velga Gūtmane nespēja pat parunāt, tikai pateica: “Olafs te tika izģērbts.”

Arī pašam jubilāram Olafam Gūtmanim uzvedums bija liels pārsteigums un pārdzīvojums. Ne uz reizi viņš to spēja pieņemt un aptvert. Kaut vai tāpēc, ka bija iedomājies savas dzejas lasījumu: “Ļoti sirsnīgi un atraisīti. Es jau domāju, ka aktieri sēdēs krēslos un lasīs dzejoļus, bet tas jau bija uzvedums. Man tas bija pārsteigums. Aizkustinoši. Nebiju domājis, ka tas viss notiks šādā griezumā.”

Vienīgā sieviete šajā skarbajā vīru vidū bija aktrise Anda Albuže: “Man patīk tā vīru darīšana. Tajā visā jūtams tāds krampis. Man kā aktrisei tās attiecības ir tādas, ka sarežģīti slavēt, bet tomēr jāteic, ka prieks par Mārtiņu (Vilsons). Viņš ļoti talantīgi visu lielo Sandras lugas materiālu ir saīsinājis, savilcis kopā un izstrādājis kā profesionāls režisors. Jā, un arī kā lielisks aktieris Dzejnieka lomā. Mēs sākumā tiešām domājām to visu taisīt kā lasījumu, bet tad nāca Mārtiņš un mēs ar savām idejām, līdz viss izveidojās tā, kā to tagad bija iespējams redzēt. Ainiņas ir ļoti īsas un skatītājam jāsaprot, jāorientējas, kas un kā notiek. Mēs katrs, izņemot Mārtiņu, spēlējām vairākas lomas. Vārdu sakot, mēs diezgan paplosījāmies ar to materiāla.”

Uz šo lasījumu – uzvedumu bija ieradušies arī Latvijas Dramaturgu ģildes priekšsēdētājs Dainis Grīnvalds, “Mūsu laikmetīgās drāmas festivāla “Ieskats – 2007″” projektu vadītāja Vera Paukša un festivāla mākslinieciskās padomes loceklis Dainis Īvāns. Viss liepājnieku uzvedums tika ierakstīts videolentē.  Dainis Īvāns jau ilgus gadus ir pazīstams ar Olafu Gūtmani, tomēr tagad redzētais un  dzirdētais arī viņā raisīja pārdomas.

“Olafu vienmēr esmu vērtējis kā spožu latviešu dzejnieku. Skarbu un romantisku reizē. Viņa dzeja ir inteliģenta un ļoti stipra,” stāsta Dainis Īvāns. “Olafs un viņa kapteiņa bārdiņa jau kopš bērnības man saistās ar līvu un kuršu simbolu. Vēlāk viņu uskatīju par Liepājas simbolu. Uzvedums mani ļoti aizkustināja, jo tā ir mūsu visu kopējā dzīve. Mani dziļi uzrunāja tas, ka tāpat kā Olafa arī manas dzīves augstākais mirklis bija Atmoda, Tautas frontes laiks. Olafs tomēr izgāja cauri gan daudz kam tādam, ar ko var lepoties, gan tādam, par ko izteikt līdzjūtību un brīnīties, kā vispār cilvēks nesalauzts var tam visam iziet cauri. Tur palīdzēja humors, kādu laiku arī bohēma… Gan noklausoties Olafa īsos izteikumus videomateriālā, gan noskatoties pašu uzvedumu, var tikai priecāties, ka latviešiem vēl ir inteliģence: ar pašcieņu, lakonisku, gudru humoru un vienkāršu, filozofisku izpratni par dzīvi un to, kas notiek apkārt. Tā ir bagāta un joprojām zaļojoša dvēsele. Vēl jāteic, ka labs atradums, kas izsaka dzejnieka būtību, bija Mārtiņa Vilsona tēlojums. Viņš bija jūtīgi uztvēris un atradis netveramo, garīgo kontaktu. Viņam precīzi piespēlēja pārējie trīs aktieri.”

Pēc lasījuma – uzveduma Rīgas viesi, dramaturģe Sandra Vensko, aktieris un režisors Mārtiņš Vilsons diskutēja par to, kā noformulēt un kādā dramaturģijas nišā ierindot lugu “Tosts par airētājiem”. Visi bija vienisprātis, ka šāda tēma, šāda problēma līdz šim latviešu dramaturģijā nav izvirzīta. To mūsdienu sabiedrībā varētu dēvēt par pazaudēto gara aristokrātiju. Katrā ziņā viens bija skaidrs – Sandrai Vensko diezgan lielajā steigā uzrakstītā luga ir jāpieslīpē un pēc tam jāparūpējas, lai nākamgad to varētu iestudēt Liepājas teātrī. Šādu domu visnotaļ atbalsta arī teātra vadība un Pilsētas domes Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Aktieri (no kreisās) Jānis Dreiblats, Jānis Kuplais, Anda Albuže un Mārtiņš Vilsons radīja neatkārtojamu pagājušā gadsimta laikmeta gaisotni, notikumu, domu un jūtu pasauli.

Pārdzīvojums bija skaidri redzams gan Velgas un Olafa Gūtmaņu, gan arī Daiņa Īvāna sejā.

“Mums vēl būs jāsastrādājas,” nešaubās dzejnieks Olafs Gūmanis un dramaturģe Sandra Vensko.