Divi Liepājas literāti – Modris Zihmanis un Sandra Vensko – 17.novembrī devās uz Ungāriju. Tur Sombathejas universitātē notika Latvijas Republikas 90.gadadienai veltīti svētku pasākumi, kuros piedalījās abi liepājnieki. RS Liepājas nodaļas vadītāja Sandra Vensko paskaidroja, ka Modrim Zihmanim svarīgs notikums un arī liela atbildība –  tieši valsts svētkos notika viņa dzejas grāmatas “Vēstules Margrietiņai” ungāru valodā tulkotā izdevuma prezentācija.

Par fotoizstādes iekārtošanu augstskolas telpās bija parūpējusies liepājniece Lāsma Ģibiete, kura ir Sombathejas universitātes lektore, viņa arī koordinēja grāmatas tulkošanu, piesaistot universitātes mācībspēkus.

Latvijas Republikas 90.gadadienas jubilejas pasākumos piedalījās Latvijas vēstniecības Ungārijā pārstāvji un augstskolu mācību spēki, studenti, kā arī latvieši, kuri uzturas un dzīvo Ungārijas teritorijā.

Sandra Vensko universitātē nolasīja referātu par latviešu literatūru mūsu zemē un tās tēlu pasaulē. Brauciena mērķis – atjaunot sadarbību grāmatu tulkošanā kādā no Austrumeiropas valodām, un Modra Zihmaņa “Vēstules Margrietiņai” ir pirmais šāds latviešu autora liepājnieka dzejas krājuma izdevums Ungārijā.

Liepājas rakstnieka Modra Zihmaņa dzeju tagad iepazīs arī ungāru lasītāji.

Sandra Vensko projektā “Letonika” rakstīja darbu par Modri Zihmani un viņa grāmatu “Vēstules Margrietiņai”. Piedāvājam lasītājiem ieskatīties šajā recenzijā.

Sildīties vārdu smailēs
Sandra Vensko

“Un pārnācu mājās iztukšots // bez mīlestības bez naida // un pieplaku tad kā dievadots // pie dzimtenes vārā smaida” tā savā jaunākajā dzejas grāmatā “Vēstules Margrietiņai” ievaddaļā lasām praktisko, aiz dzejoļa stingrās uzbūves paslēpto, dzejnieka Modra Zihmaņa CV.

Dzejnieka stāstījums jeb vēsts par savu lirisko gājumu cauri metaforu, salīdzinājumu un stingras formas mežam, ir visnotaļ sarežģīts. Ja ko lietderīgu tajā visā var atrast pielietojumam svētku reizē vai daiļlasīšanas konkursos, lasītājam nebūs vilšanās, un nebūs vilšanās tiem, kuri meklē dzejā formu un saturu. Jā, visu to piedāvā Modra dzeja. Piedāvā savu izsāpēto kategoriskumu un panaiva puišeļa vēlmi pasacīt ko vēl labāku par tiem laikiem, kad pats bijis jauns un sprauns, bet tas tikai tā mums acumirklīgi liekas, jo savos dzejoļos autors ir patiesi īsts, vienalga, vai vajag viņam runāt par pagātni, vai saklausīt savos vārdos nākotni. Protams, “Vēstules margrietiņai” ir stāsts par dzejas valodas spēku un ietekmi uz maņu orgāniem, sarunas ar savu un atkailināto dzejas tēlu – cilvēku, kuram nav svešs ne rūgtums, ne satraukums par pirmo mīlas skūpstu, ne vaļīgāka meiteņu apcelšana, uz randiņu pošoties. Modris ir tāds, kāds ir – patiesi drastisks kavalieris no tiem laikiem, kad vēl trakoja Staļina režīms, un no laikiem, kad viņam piešķīra valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni par to pašu – traģisko Staļina laika sapostīto dzīvi un patriotismu bez iekavām vai izpušķojumiem. Par to visu ir viņa satrauktā mīlas lirika, vēstījums par savu jaunību, kura nekad nevar beigties nedz sapņos, nedz arī īstenībā. Dzejnieks kā atspulgs ar margrietiņu plaukstā – un šī margrietiņa ir viņa grāmata, kas liecina, ka dzejnieks nav atrauts no sabiedrības vai kautrīgi pastumts malā, knaiba pirkstus par to, kā tiks uzņemts par uzdrīkstēšanos paust vien jaunībai atļauto.

Jā, tā nu tas ir, Modris ir mūsējais dzejā un mūsējais nu jau arī ārpus Latvijas. Šobrīd viņa “Vēstules Margrietiņai” tapušas ungāriski, un to visu zinot, vēl skaidrāks ir apjautums par mīlestības vārdu dzīvīgumu, un eksistenciālisms ir pamatvārds vārdam – mīlestība.

 Mazliet delverīgs puika un vecišķi skaists savos brieduma gados tapušajos dzejoļos, tāds nu reiz – iemīlējies margrietiņās – savus lasītājus aplaimo dzejnieks Modris Zihmanis. Ja uz grāmatu noraugās vīzdegunīgām acīm un lūpu kaktiņos iezīmē pa draiskai nenovīdības rievai, var arī nepieņemt salddraisko valodu, pareizo dzejas rakstības stilu, un var arī spiegt aiz sajūsmas par šobrīd pret fatāli nesaprotamu vai galīgi nebaudāmu formu tekstiem, pretstatot Modra ekvilibristiku – tāds maigs un nedaudz samulsis par visu, ko raksta, ir dzejnieks savā tekstā. 

Par ritmu un atskaņu pielietojumu M.Zihmaņa dzejā runāts un diskutēts daudz – gan atsevišķās sarunās par dzejas labskanīgumu, darbu ar tekstu un dzejoļa kontekstu. Ikreiz, kad lasāma dzejas rinda ar atskaņām, te atrodas jaunas, interesantas, šolaik izmantojamas, ne pārlietotas atskaņas, lūk, – dzejolī “Katordznieks” sistēma gauži vienkārša, bet dzejolis izskan visnotaļ saskanīgi un saistoši. Pielietotie vārdi skan ritmiski pāros: blakus – vrakus; ģikts – likts; nesalapos – kapos; lakstos – knakstos; nieks – diedelnieks (15.lpp.). Praktiski izmantoti vārdi atskaņu sistēmā ar zemtekstiem un dzejas tēlainā valoda saplūst ar atskaņu pāriem vienotā veselumā. Atskaņas dzejnieks atrod visnegaidītākās, piemēram: rāta – dzeldināta; rēta – aizsmērēta; dievadotā – nocenotā (“Nelauz raize…”). Ja ieklausāmies autora paša dzejas lasījumos, tad bieži vien dzejnieka balsī saklausāma iekšēja dzejas ritmika. Tā ir gandrīz kā dzejnieka sirdspukstu ritmika, reizēm šo ritmu neuztver klausītājs, taču ritms veido dzejoļos savus zemstrāvas veidojumus, un šeit, grāmatā lasot visu piedāvāto dzejas materiālu, noslēdzot un apli apvelkot rakstītajam, visu beigās ieskanas vadmotīvs – mīlestība. Kā šūpoles, kas rauj augšup, tad, kopā ar lasītāju, metas lejā straujiem vēzieniem –, tā lasāma šī grāmata, un dzeja tajā ir – izšūpojoties līdzi netveramajam mīlestības aicinājumam dzīvot.

“Betijai” veltītajās vārsmās šī šūpoļu sistēma labi saklausāma: “Vien lūpās pamesti vārdi // Un sauciens aizlūzis vējā // Uz apsūnojušas laipas // Acis meklējot izstīdzēja” (38.lpp.). Vai šāds autora teksts: “…un skumjās vēstules no meitenes // Vairs taiga nepasviež kā kārnam ēsmu, // jo viņu neuztrauc, cik gadus es // Ar vientulību novalstījies esmu” (98.lpp. “Man dzīvē laimes nav…”). Un, šo ritmisko rakstu aužot, dzejas teksti pārlec no vienas grāmatas sadaļas citā, tad pārrauj atskaņu sistēmu, paliekot rimti pieklusuši baltajā pantā.

Ik pa kādam tekstam var izlasīt mazliet no ironijas, jā, tā autoram pašam ļoti patīk. Visvairāk ironijas te ir, pēdējo gadu mīlas liriku rakstot, grāmatā datēti dzejoļi ar 1950.gadu, un hronoloģiski nevar izsekot dzejas valodas izaugsmei. Jo dzejas valoda jau tālajos piecdesmitajos ir bijusi primārais, ko autors izkopis savā daiļradē. Vairāk gan paviršāki, tīri subjektīvi, ir pēdējo gadu darbi, varbūt nogurums turēt strikti sevī iestriegoto dzejas lociņu, varbūt mazliet vairāk atlaides pret saviem dzejas varoņiem. Vairāk vērojumu, ne paša izjustais. Kā, piemēram, dzejolī “Kam mani laidi” valoda precīza, taču vairāk spēlei līdzinās, ne izjūtām no savas iekšējās būtības, un tā skan šādi: “lencītes slīdēja //vainadziņš risa // mute bez sāta // galva bez prāta” (97.lpp.).

Drastiska, mazlietiņ sentimentāla, autora spalvai pēdējos gados iezagusies tendence rakstīt mīlas dzeju kā parodiju, šķiet, tomēr neiztur kritiku, taču turpat līdzās bezgala sirsnīgs un emocionāls darbs: “apstājos pie mūsu // neaizmirstuļu kapsētas // taisni izstieptas upītes līcī // un aizmūrēju // atmiņu plaisas // ar neuzplaukušiem // skūpstiem”.

Stāsts par mīlestības vēstulēm Margrietiņai ir visas grāmatas satvars un saturs, kā krāsainas nedēļas te zib drastiski vārdi, kā, piemēram, nodaļā “Sapņu karnevāls” dzejnieks izspēlējas ar sieviešu vārdiem un to dzejisku apgleznošanu – te ir uzrunas Mētrai, Liānai, Astrai, Ievai, Stellai.

M.Zihmaņa dzejas lauks un dzejas paradīze ir viņš pats. Iejuties sievietes jūtu pasaulē, dzejnieks it drastiski pasmejas par sievieti, kura sirgst ar mīlas kaiti, mazliet dreslerisks, bet jauks izskan stāsts “Būs greznas pilis”. 

Lasot “Vēstules Margrietiņai” ir tāda kā nedaudz iekšēja mulsuma un nedaudz maiguma sajūta vienlaikus. Sievietes pasaule kā uz delnas vīrieša acīm, vīrieša acu klātbūtne kā autora domu un jūtu paragrāfs, ētikas kodekss. Mīlestība dzejniekam te nav nedz laba, nedz slikta, tā vienkārši te, grāmatas iekšienē, dzīvo un  eksistē.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”