Viesnīcas “Promenade Hotel” galvenajā hallē apskatāma pazīstamās latviešu mākslinieces Vijas Zariņas mākslas darbu izstāde “Mirkļa skaistums”. Gaidot savas izstādes atklāšanu, māksliniece Vija Zariņa piekrita nelielai intervijai ar “Kurzemes Vārdu”.

– Pastāstiet par savu saikni ar Liepāju?
– Liepājā esmu bijusi vairākkārt, bet ar tik plašu savu darbu izstādi esmu pirmo reizi. Daļa no maniem darbiem pērn bija apskatāma Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras izstādē.

– Pastāstiet tuvāk par to, ko esat atvedusi un ko rādāt Liepājai. Tie ir jaunākie, pēdējos gados tapušie darbi?
– Šeit, viesnīcas “Promenade Hotel” vestibilā ir apskatāmas gleznas, kas tapušas, sākot no 1993.gada, līdz pat pašiem jaunākajiem šajā gadā gleznotiem darbiem. Mēs dzīvojam, sapņojam un domājam tēlos. Mākslinieks ir tas, kas tos materializē uz audekla. It kā piefiksē mirkli.

Šajā izstādē skatītājs var izsekot līdzi, kā mainījies mans rokraksts, tēmu loks, kā izvēlētie materiāli, faktūras un kas ir tas, kas paliek nemainīgs no darba uz darbu. Varu pateikt pavisam skaidri, ka te apskatāmie man ir ļoti mīļi un tuvi, daži no tiem noņemti pat mājās no sienas. Katrs ir atšķirīgs, jo mana gleznošanas maniere ar gadiem mainās. Tā, kā es strādāju pirms gadiem piecpadsmit, vairs nedaru, tāpēc gleznas ir jo tuvākas ar to, ka tām līdzīgu vairs nebūs. Te, lūk,  ir viena no manām jaunākajām gleznām – “Lielpilsēta”. Latvijā tā vēl nekur nav bijusi izstādīta.

– Radošā mainība ir patiešām pamanāma. Ir ne tikai krāsu nianses, ir arī izmantota faktūra – kā dzintara gabaliņi…
– Tas bija tāds eksperiments. Tā bija viena izstāde Rīgā, kurai speciāli darināju šo darbu. Un nolēmu noteikti atvest šo savu darbu uz Liepāju. Jo, kad man saka – dzintars, tas man noteikti asociējas ar jūsu pilsētu. Kad es šodien te atbraucu un apskatījos, cik veiksmīgi mani darbi izkārtoti viesnīcas vestibila interjerā, kā te saspēlējas gaismas un faktūras, nomierinājos. Mazliet satraucos, kā tas izskatīsies, kā būs izlikts.

– Kā jūs, māksliniec, vērtējat šo vestibilu kā izstāžu vietu?
– Esmu laimīga. Man patīk, kā te izskatās darbi. Jo iepriekš, braucot uz Liepāju, es mazliet nervozēju, kā tas viss būs iznācis. Protams, ka pierastākā vide, kur izlikt darbus – ir balta, gluda siena, pie kuras rindiņā piekabinātas gleznas. Bet tas ne vienmēr ir vajadzīgs, tas ne vienmēr ir labi un galvenais – tas ne vienmēr ir interesanti. Izliekot gleznas šajā interjerā, ir rūpīgi jārēķinās ar to, kā tu tās eksponēsi. Esmu cilvēks, kas mīl perfektas lietas, perfektas detaļas. Vienmēr esmu teikusi, ka Dievs slēpjas detaļās. Jebkurā jomā. To var teikt par jebko – par interjeru, par cilvēku, par apģērbu. Tas rāda, cik ļoti svarīgi ir, kā lieto detaļu un kā to pasniedz.

– Esat arī jauno mākslinieku skolotāja, jums ir ģimene. Kad atliek laika radošajam darbam?
– Iedvesma ir visapkārt, iedvesma ir pati dzīve. Kur vien paskaties, to var rast visur. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri var sēdēt vienā kaktiņā un pat tā uztaisīt gleznu. Tāpēc nav jābrauc daudzi kilometri, lai uzņemtu iespaidus. Mani var iespaidot laba teātra izrāde, mūzika, literatūra, interesanti pavadīts vakars draugu pulkā. Pat tagad es skatos, kā krīt gaisma – man ir svarīga sajūta, lai to piefiksētu. Un kaut kad tas viss atkal nāks prātā un būs ietverts gleznā.

– Jums nav viena žanra gleznas, te ir apskatāmi portreti, te ir…
– …ainavas, klusās dabas. Es sevi neierobežoju ne formā, ne tēmā, ne žanrā. Es ļaujos izjūtām. Strādāju, protams, brīvajā laikā no darba, no ģimenes, no bērnu audzināšanas. Man ir divas meitas, abas ir studentes, abas studē mākslu. Vecākā meita Marta apgūst vizuālās komunikācijas jomu, Paula mācās gleznošanu. Abas ir arī manu gleznu personāži. Bet zinu, ka mūsu bērniem nebūs viegli sevi pieteikt mākslā. Jo viņas vēros kā caur lupu, salīdzinot ar vecāku un vecvecāku devumu.

– Cik jums ir būtiski savus darbus, kā saka, palaist tautiņās, lai tos skatās, lai tos novērtē?
– Kad gleznoju, tad to daru sev, nedomājot ne par izstādēm, ne skatītājiem. Un tomēr man gribas savus darbus arī parādīt. Kad ilgi nav bijis izstāžu, kļūstu nemierīga, tātad – man ir nepieciešamība, lai tos apskata. Man ir ļoti svarīgi, ka izsaka vērtējumu, protams, ne jau slavinājumus es vēlos dzirdēt. Tā ir mana enerģija, ko esmu ielikusi savos darbos. Un esmu dzirdējusi – skatītāji saka, ka viņiem patīk mani darbi. Tā ir tā savstarpējā saikne, tādā veidā gūstu no atpakaļ nākošās enerģijas.

Uzziņai
– Vija Zariņa dzimusi 1961.gada septembrī Rīgā.
– Profesionālo izglītību guvusi Latvijas Valsts mākslas akadēmijā pie profesora Induļa Zariņa.
– Diplomdarbs “Dziesmu svētku simtgade” ieguvis PSRS Kultūras ministrijas zelta medaļu.
– Strādājusi par pedagoģi Rīgas Mākslas skolā, Mākslas akadēmijas radošajā darbnīcā un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedrā par lektori un docenti.
– Ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras asociētā profesore.
– Izstādēs piedalījusies kopš 1993.gada. Personālizstādes – Latvijas pilsētās Rīgā, Daugavpilī, Madonā un Liepājā. Viņas darbi eksponēti grupu izstādēs gan ASV, gan Eiropā – Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Beļģijā, Čehijā, Vācijā, Anglijā, Krievijā un citur.
– Precējusies ar mākslinieku Kasparu Zariņu, ģimenē aug divas meitas – Marta un Paula, kuras abas turpina mākslinieku dinastiju.
– Personālizstāde Liepājā – pirmo reizi, tā būs apskatāma līdz 23.septembrim.

Kolēģi un mākslas speciālisti par Vijas Zariņas gleznām

“Cilvēka dzīve ir nezināma. Mākslinieks ir tas, kas izgaismo svarīgāko un papildina ar savām izjūtām tā, ka tas top redzams un saprotams ikvienam. Tādēļ jo vairāk skaisti ir tiem radošajiem gariem, kuriem pašiem ir sava nepastarpināta acs un viedoklis. Vija ir apdāvināta ar ļoti skaidru tonālo redzi un formas izjūtu. Viņas acis ir viņas, un viņas rokas arī ir viņas. Vija vienmēr īsteno savu ieceri.”

Kaspars Zariņš,
gleznotājs

“Māksliniece Vija Zariņa ir viena no izsmalcinātākajām Latvijas gleznotājām. Analizējot Vijas glezniecību, vispirms būtu jārunā par gleznu vizuālo strukturētību, turklāt, to darot, noteikti būtu jāņem vērā tas, ka viņas gleznās vienlaikus atspoguļojas vairāku vizuālo struktūru loģika. Šo struktūru saspēle arī nosaka Vijas Zariņas gleznu poētisko tēlainību.”

Andris Teikmanis,
mākslas zinātnieks un mākslinieks

“Vijas Zariņas glezniecība ir niansēta, balstīta smalkās toņu un pustoņu attiecībās, ir kompozīcijas ar elegantu sudraba pielietojumu. Tā ir sava veida spēle ar faktūrām. Ir darbi, kuros uz audekla virsmas kā ledus vižņi spīguļo stikls.

Viss, ko Vija veido, ir perfekts, skaists un gaumīgs, visam jābūt sakārtotam, harmoniskam gan ap viņu, gan uz audekla.”

Anda Treija,
mākslas zinātniece

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Māksliniecei Vijai Zariņai darbs “Saullēkts” asociējas ar Liepāju.