Pērn “Zvaigznāja kubs” viesojās 23 pilsētās, šogad plānā 30. Vasarā pieturvieta būs arī Kurzemē – 21. jūliju grupas “Triānas parks” līdere veltīs kuldīdzniekiem.

Saldeniekiem paveicās, jo viņiem “Zvaigznāja kubu” atvēra divas reizes rudenī pie Saldus Mūzikas un mākslas skolas ēkas un maijā Muzeju naktī Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja pagalmā, kur arī sarunājāmies ar Agnesi Rakovsku, kamēr apkārt zīmēšanā, tekstu rīmēšanā, skaņās un citās izdarībās bija iegrimuši bērni, kas pat nemanīja pieaugušo vērojošos skatienus.

– Skatoties uz apkārt notiekošo, teicāt, ka redzat daudz iemeslu, kādēļ šim projektam bija jāpiedzimst. Kas ir “Zvaigznāja kubs”?

– Projekta galvenā doma – pilnīgi visiem bērniem Latvijā maksimāli augstā līmenī piedāvāt mūzikas izglītību un radīt pieeju tehnoloģijām. SOS ciemati, jo sevišķi Valmierā, mums ļoti mīļi.

“Zvaigznāja kubs” ir sākums lielākam projektam – “Zvaigznāja klasei” jeb tehnoloģiski aprīkotām studijām vispārizglītojošajās skolās.

Mūzikas stundām jābūt citādākām, vispirms praktiskām un tik interesantām, ka bērni negrib, lai tās beidzas.

Reiz vēlējos piedalīties kādā pasākumā, bet netiku pieņemta. Manis pašas radīta platforma radošai izpausmei ir arī grupa “Triānas parks”, tāpēc neizbrīnīja, ka atkal nesaņemu gatavu uz paplātes. Izsakoties filozofiski – vien pašai jāiegravē sava ceļa raksts.

“Zvaigznājs” radās arī tāpēc, ka man patīk izmēģināt ko jaunu un esmu ļoti ieinteresējusies par mūsdienu tehnoloģijām.

“Zvaigznājs” ir kā pagarinājums manai līdzšinējai darbībai. Jūtu, ka esmu pietiekami pilnveidojusies māksliniece, lai vairs nebūtu visu laiku uzmanības centrā.

“Zvaigznājā” galvenie ir bērni. Pavērojiet viņus – cik viņi aizrautīgi “Kubā” plāno, domā, izmēģina! Tik lielu zinātkāri un enerģiju mums katram vajadzētu uzturēt visu dzīvi, un tad tā neliksies ne stulba, ne slikta.

– Kādēļ jums nezinīši līdzvērtīgi mūzikā zinošiem un prasmīgiem bērniem?

– Radošās industrijas, ieskaitot mūziku, ir ļoti plašs lauks, bet publiskajā telpā runājam tikai par priekšstāvjiem, piemēram, par mani, jo esmu pie mikrofona.

Dziļi fonā paliek producenti, skaņu tehniķi un inženieri, programmētāji un daudz citu speciālistu, kuri rada mūziķiem un dziedātājiem darba vidi. Par viņiem reti runā, tāpēc daudzi nezina, ka tādi vispār ir.

Gribu šo situāciju mainīt, ticu, ka “Zvaigznāja kubā” bērns, kurš nekad nebūs solists vai grupas mūziķis, var ieraudzīt savu vietu mūzikas pasaulē.

Vēlos paplašināt ne tikai bērnu redzesloku, tāpēc esmu ķērusies klāt Latvijas izglītības sistēmai.

Man bijušas pārsteidzoši pozitīvas sarunas ar Izglītības un zinātnes ministrijas un Valsts izglītības satura centra pārstāvjiem. Viņiem nevajadzēja, lai pierādu, kādēļ mani ierosinājumi būtu standartizējami, jo pasaulē ir pietiekami daudz piemēru un pētījumu. (Kādu skolotāju no Siguldas neizbrīnīja “Zvaigznāja klases” kabinets, jo pirms gadiem desmit līdzīgu bija redzējusi vispārizglītojošajā skolā Lielbritānijā.)

Latvijā jāizdomā, kā tādu iekārtot skolās un kur atrast skolotājus, kas grib iemācīties strādāt ar digitālām sistēmām.

– Jo…

– …dzīvojam ļoti interesantā laikmetā – ceturtajā industriālajā revolūcijā. To iesāka internets, bet lēcienu radīs mākslīgais intelekts.

Man nav šaubu, ka jaunieši kļūs par prasmīgiem un fleksibliem darba ņēmējiem, taču svarīgi, lai viņi jau mazotnē tiktu nodrošināti ar būtiskiem resursiem, ieskaitot tehnoloģijas.

Pasaules ekonomikas forumā spriež, ko nākotnē darīs cilvēks, ja reiz daudz ko uzticēsim datoriem un mākslīgajam intelektam.

Runā, ka radošums būs darba tirgus atslēga.

Tātad, ja mēs jau tagad neveicināsim bērnos radošumu, vēlāk viņi zaudēs vai pat neiegūs savu vietu darba tirgū! Bērniem jāaug ar domu, ka viņiem jāpārspēj programmatūras un jaunākās tehnoloģijas.

– Mūzikas skolotāji ceļ trauksmi, ka viņu mācību priekšmetam samazina stundu skaitu. Vai izglītības programmā ir vieta tavai vīzijai?

– Politikas mainīšana nav manos spēkos, tāpēc komunicēju ar tās veidotājiem un atkārtoju atkal un atkal, cik liela nozīme cilvēka izglītībā ir mūzikai un vizuālajai mākslai.

Ne velti Vecās Eiropas aristokrātu bērni runā vairākās valodās, spēlē kādu mūzikas instrumentu, glezno; viņi nediskutē par pašsaprotamiem jautājumiem.

Nesen atgriezos no Berlīnes, kur norisinājās Eiropā viena no lielākajām modulāro sintezatoru konferencēm. Tās galvenais cilvēks savā atklāšanas runā uzsvēra: mūzika ir multidisciplināra, jo māca arī matemātiku, fiziku un citas zinātnes. Tieši tādēļ, manuprāt, mūzikā ikkatram ir vieta.

Latvijā tiešām labas akadēmiskas metodes, taču audzēkņi procesā nereti pazaudē atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kāpēc muzicēju?

Mūzikas skolā iemācījos, ka komponists ir Bahs un Šopēns, nevis es, un vispirms jāsasniedz abstrakts, konkrēti nedefinēts līmenis, lai sauktos par komponisti.

Manuprāt, cilvēks par to kļūst, tiklīdz sacerējis kaut vienu skaņdarbu. Cits jautājums ir – cik labu.

– Kā ceturtā industriālā revolūcija varētu mainīt mūsu tautas kultūras etalonu Dziesmu svētkus?

– Man par tiem nemaz nav bail, šie svētki arī nākotnē stiprinās mūsu kopības izjūtu. No otras puses, kolektīvais gars ir labs, bet tautai šobrīd ļoti vajadzīgi spēcīgi indivīdi.

– Cik domubiedru tev ir Latvijā?

– “Zvaigznājs” radās kovida pandēmijā, jo sekoju savam impulsam radīt. Šobrīd “Zvaigznāja” kodolam ir daudzi tuvāki un tālāki cilvēki, vēl vairāk – partneru, kuri ieinteresēti “Zvaigznāja klases” projektā.

Saskaros arī ar “heiteriem”, kuriem ne visai patīk, ka runāju par izglītību, jo neesmu pedagoģe.

Man ir pietiekami daudz augstāko izglītību, lai justos kompetenta, turklāt Latvijas Universitātē mācos pedagoģiju, doktorantūrā vēlos studēt izglītības modernizēšanu ar digitālām tehnoloģijām. Tā ka nevar man pārmest, ka neko nesaprotu no [ceturtās industriālās] revolūcijas.