Liepājas teātris atgriežas pie tradīcijām
Tikko noslēdzies nozīmīgākais sarīkojums Latvijas teātru pasaulē – “Spēlmaņu nakts”, kas šogad Liepājas teātrim izrādījusies īpaši veiksmīga. Iegūtas trīs balvas – Egons Dombrovskis sīvā konkurencē izpelnījās labākā aktiera godu, Ivara Lūša režisētā izrāde “Sniegbaltītes skola” atzīta par labāko izrādi bērniem, bet par izrādes “CV (Tēvocis Vaņa)” ietērpu, blakus vēl citām, balvu ieguvis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis.

Kāds tad īsti bija Liepājas teātra gads. Jāsaka – daudzkrāsains un interesants. Veiksmīgāki iestudējumi un varbūt ne tik veiksmīgi, bet katrā ziņā tādi, kuros katrs var atrast kaut ko sev piemērotu.

Lai gan viesmākslinieku pieaicināšana nav nekas jauns, šogad aktieri no citiem Latvijas teātriem Liepājā viesojušies vairākkārt. Valentīna Maculēviča režijā tapušas divas komēdijas, kurās viņi atveido galvenās lomas. Reja Kūnija “Precējies, nav miris” (J.Reinis, G.Virkava, I.Aizbalte) un Dario Fo, Frankas Ramē “Es gaidu tevi, mīļotais” (M.Martinsone, R.Zagorskis). Situāciju komēdijas, kurās smieklu šaltis skatītāju zālē izraisa dažādi pārpratumi un aktieru atraktivitāte. Pēc tā, cik daudz tām apmeklētāju, var secināt, ka cilvēki ir izslāpuši pēc pozitīvām emocijām un uz teātri dodas izklaidēties, nevis domāt un analizēt. To parāda arī tas, ka nopietnākām izrādēm daudz grūtāk piesaistīt skatītāju uzmanību, lai gan tieši tās to būtu pelnījušas vairāk.

Nenoliedzami viena no šā gada lielākajām veiksmēm ir Antona Čehova “CV (Tēvocis Vaņa)” Rolanda Atkočūna režijā. Lai gan ļoti pretrunīgi vērtēta, kritiķi to izvirzīja nominācijā – labākā dramatiskā izrāde. Čehova lugas nav tās, kuras viegli apdzīvo skatuvi, turklāt režisors izrādi nav iestudējis klasiskā izpratnē, tajā iekļauti arī fragmenti no citām Čehova lugām (“Trīs māsas”, “Ķiršu dārzs” un “Gulbja dziesma”). Tiem, kuri nepārzina Čehova daiļradi, dažas lietas varētu šķist arī nesaprotamas. Bet zinošam skatītājam izrāde sniedz patiesu baudījumu gan prātam, gan dvēselei.

Ejot uz izrādi, negaidīju, ka Čehovu TĀ var parādīt. Autoram ne tik svarīgi ir notikumi, bet gan sarunas par tiem, varoņu emocijas un jūtas izvirzītas priekšplānā. Varoņu šķietamais miers slēpj milzīgu iekšējo spriedzi, izmisums liek pat pa sienām staigāt. Egons Dombrovskis Voiņicka lomā izcils! Manuprāt, režisors izlobījis pašu būtiskāko – atradis lugas kodolu. Kā atzina kāda krievu skatītāja – tik čehovisku Čehovu viņa vēl nekad nebija redzējusi.

Pie teātra veiksmēm pieskaitāma arī Dž.Dž.Džilindžera iestudētā “Killlera dienasgrāmata”. Skatītāju mīlestību režisors ieguva, iestudējot Liepājas teātrī savu pirmo izrādi “Dāma bez kamēlijām”, (jau 3.sezonu uz teātra skatuves). Režisors pats lugu nosaucis par trillerkomēdiju, man gan gribētos to dēvēt par ironisku traģēdiju. Jā, zālē reizēm smejas, taču uz skatuves risinās kāda slepkavas dvēseles traģēdija. Lai cik bezjūtīgi tiek darīts darbiņš, Janā mīt sāpes, izmisums un galēja vientulība. Vienīgais draugs viņam ir sarkanā plīša lapsa. Un, atļaušos apgalvot, arī Kreigs. Diemžēl Jans draudzējas vienīgajā veidā, kā māk. (Ja vēlaties redzēt Edgaru Pujātu citā ampluā, ir vērts noskatīties šo izrādi, viņš patiešām pārsteidz. E.Dombrovskis un L.Leščinskis ir tieši tik labi, cik sagaidām). Jā, ir dzirdēts, ka dažiem skatītājiem šķiet, ka izrādē skan pārāk daudz rupjību. Taču ikviens vārds ir lietots pamatoti, raksturojot vidi, kurā mājo lugas tēli.

Šogad vislielākie ieguvēji ir teātra mazie skatītāji. Atkārtoti uzvesta “Sarkangalvīte un vilks” (latviešu un krievu valodā) un “Sniegbaltītes skola”. Sarkangalvīti skatījos, kad biju maza, un man par brīnumu, atceros gandrīz visu tekstu. Interesanti bija vērot Anitas Kvālas vecmāmiņu, jo tieši viņa agrāk spēlēja Sarkangalvīti. Mazliet modernizēta (Sarkangalvīte, ejot pie vecmāmiņas, mūziku klausās “austiņās”), tomēr klasiskās vērtības nav zudušas – labais un mīlestība uzvar ļauno.

“Sniegbaltītes skola” ir izrāde pašiem mazākajiem un… lielajiem. Skatoties, sejā ne mirkli nepazūd smaids. Bērniem prieks par zvēriņiem (burvīgi Lienes Rolšteinas kostīmi), pieaugušajiem – par dziesmām, kas atgādina bērnību. Izrāde parāda, ka viss ģeniālais ir vienkāršs – jau pieminētie kostīmi, mūzika, ziemīgais skatuves noformējums un sarunas ar pašiem mazākajiem, kuri aizrautīgi atbild uz visiem jautājumiem. Bet labākais notiek starpbrīdī. Kas? Tas gan katram jānoskaidro pašam.

Un visbeidzot E.Zālītes “Agrā rūsa” – ilgi gaidītā opera melodrāma, kā to sauc pats mūzikas autors Jānis Lūsēns. Jā, šī izrāde man personīgi neizraisa tādu līdzpārdzīvojumu kā “Kaupēn, mans mīļais”, taču nebūtu godīgi salīdzināt, jo sižets ir cits un arī žanrs uzliek savus pienākumus. Pozitīvi vērtējams fakts, ka galvenās lomas izpilda profesionāli dziedātāji (A.Krauze,  R.Būmane, U.Roze, A.Ērglis, A.Vītoliņa), tādējādi dziesmas iegūst īpašu skanējumu. Mūzika patiešām sarežģīta, bet nenoliedzami skaista, liriska un emocionāla. Pilnīgi droši var teikt, ka dažas dziesmas kļūs par hitiem.

Liela loma un vieta atvēlēta arī korim (“INTIS”), kas darbojas profesionāli, lieliski aizpilda skatuves telpu, kā arī palīdz iezīmēt laikmeta ainu un pilsētas garu. Šis ir jaunas sievietes dvēseles un dzīves stāsts. Un ceļš uz laimi nav rozēm kaisīts. Grūti izprast, kāda tad īsti ir Elza, un vēl grūtāk, kādēļ viņu tik ļoti garlaiko vīrs, kurš, atšķirībā no Zālītes romānā attēlotā Ķikuļa, ir glauns un elegants biznesmenis, kas jauno sieviņu gatavs uz rokām nēsāt. Taču ļoti viegli saprast, kāpēc viņa aizraujas ar Italo. Andris Ērglis kā tipāžs šai lomai ļoti piemērots. Abu mīlestības skati ir izrādes skaistākās un emocionālākās izrādes ainas. Kad veras priekškars, to vien gribas darīt – kā dungot par baltajiem jasmīniem…

Liepājas teātris noteikti ir pārvarējis krīzi un nostājies uz pareizā ceļa – labas dramaturģijas un mūzikas. Uz to norāda gan daudzveidīgais repertuārs, gan skatītāju pilnās zāles. Šī sezona ir tikko sākusies un solās būt aizraujoša un interesanta. Gaidīsim!

Zanda Borga,
Kurzemes Humanitārā institūta asistente

Marita Lūriņa – Māte un Maija Romaško – Sarkangalvīte Liepājs teātra leģendārās izrādes “Sarkangalvīte un vilks” jaunākajā iestudējumā.

Pievienotās vērtības Liepājas bagātīgajam muzikālajam gadam

Tūlīt muzikālais divtūkstoš septītais gads būs aizritējis. Kāds tas bijis? Ir bijuši spoži uzplaiksnījumi, gūtas daudzas atzinības, bet bijušas arī vilšanās. Taču, mediķu valodā runājot, mūzikas stāvokli pilsētā var vērtēt kā stabilu.

Stabilitāti mūsu mūzikas dzīvei piešķir gadiem iestrādātas, tradicionālas vērtības. Tie vispirms ir mūsu trīs starptautiskie festivāli. Kaut kas īpašs ir zvaigžņu zvaigznes, tādas kā šogad Starptautiskajā pianisma festivālā. Fantastiskais Aleksandrs Palejs, kura spēli mūsu publika uzņēma ne tikai dedzīgi aplaudējot, bet arī kājām rībinot koncertzāles grīdu. Brīnummeitene – Jūlija Vaņušina tikpat trausla un romantiska kā viņas spēlētais Šopēns. Grands Barijs Duglass un spāņu flamenko džeza tīrradnis Čano Domingess.

Džeza meistari improvizē un svingo pieneņu laikā festivālā “Aile Jazz”, kas ar katru nākošo gadu uzņem vērā ņemamus apgriezienus. Savukārt septembrī, ērģeļu tūkstoš stabulēm gavilējot, mēs pakļaujamies šim instrumentu karalim. Ērģeļmūzikas festivāla īpašais guvums bija iespēja klausīties pašlaik vienu no Eiropas elites ērģelniekiem un komponistiem Naži Hakimu.

Pamatvērtība ir Liepājas Simfoniskā orķestra darbība, kura šosezon sešpadsmito gadu notiek mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Imanta Rešņa vadībā. Šis gads bijis daudzu augstu atzinību bagāts – LSO saņēma arī prestižo “Lielo mūzikas balvu – 2006”. Taču sezonas laikā ar orķestri strādā arī viesdiriģenti, no kuriem ar īpašu sirsnību orķestranti uzteic igauņu maestro Andresu Mustonenu un diriģentu Aleksandru Viļumani.

Šogad sevi pieteica vairākas jaunas formas un ieceres. Koncertu cikls “Mūzika vasaras elpai” Latviešu biedrības nama izstāžu galerijā, šķiet, daļēji atrisinās vasaras muzikālo pieprasījumu. Svētdienas pēcpusdienas koncerti intimitātes un mākslas gaisotnē no jūnija līdz augusta beigām saistīja daudzu liepājnieku un pilsētas viesu uzmanību.

Cerīgi sākusies Liepājas kamerorķestra darbība diriģenta un vijolnieka Valerija Ivanova vadībā. Šis jaunākais mūsu pilsētas muzikālais veidojums no trīspadsmit stīdziniekiem debitēja maijā, un tam ir visas iespējas sevi pilnveidot. Nu jau vairākus gadus sevi par liepājnieku var saukt amerikānis Čārlzs Grifins, tagad jau arī Latvijas Komponistu savienības biedrs.

Visbeidzot – novembris kļuvis par rudens mūzikas mēnesi ar daudzveidīgu piedāvājumu. Tajā noteikti jāsaglabā koncerti muzejā, jo klausītāji jūt šī nama vienreizējo auru. 

Šie trīs jaunie piedāvājumi pelnījuši vislielāko atbalstu un nostiprināšanos mūsu muzikālajā apritē.

Gads bija dāsni piebārstīts ar dažādām jubilejām un autorkoncertiem, kurus visus nav iespējams pieminēt – ar asprātīgiem jubilāra komentāriem noritēja LSO fagotista Dzintara Jurgelaiša koncerts, 85 gadi apritēja E.Melngaiļa Mūzikas vidusskolai, vēl ar oriģinālas formas koncertu savu piecpadsmit gadu jubileju atzīmēja sieviešu koris “Aija”. Septembrī sagaidījām arī Agra Engelmaņa kompaktdiska “Miglas rīts” atvēršanu.

Bagātajā mūzikas piedāvājumā tomēr vēlamies arī ko īpašu. Varbūt tās ir Kijevas Pečoru klostera garīgās dziesmas, krievu baznīcas lūgšanu melodijas pārpildītajā Sv.Trīsvienības katedrālē? Un Krievijas Patriarhijas koris jeb divpadsmit dziedošie apustuļi? Varbūt tā ir maģiskā, hipnotizējošā austrumu melodija, kas, visu laiku variējoties, atgriežas sākuma punktā? Un slavenais amerikāņu perkusionists Braens Melvins ar virtuozo tablas spēli un trim igauņu domubiedriem?

Aija Engelmane,
muzikoloģe

Jaunākā “pievienotā vērtība” pilsētas mūzikas dzīvē – Liepājas kamerorķestis.

Literārā procesa paisumi un bēgumi

Liepājas puses literatūras bilanci kopā savelkot, izkristalizējas vairāki secinājumi.

Kaut ko vairāk spējam izdarīt tepat, pašu spēkiem. Spējam izdot savu ievērojamāko autoru rakstus, iespiest tik retu periodisko izdevumu, kāds ir novada literatūras žurnāls. Varam, ja saņemamies, noorganizēt pa kādam kvalitatīvam literatūras pasākumam, epizodiski mākam arī apcerēt vietējo rakstnieku daiļradi vai recenzēt kādu atsevišķu daiļdarbu. Tomēr daudz kā pietrūkst. Un vispirms – regularitātes un sistemātiskuma minētajās darbībās, nepietiek pētniecisko jaudu, pietrūkst gudru un dāsnu mecenātu. Pats galvenais – nav pārsteidzošu debitantu, maz drosmīgu censoņu, jaunu ceļu meklētāju.

Aizvadītajā periodā nostiprinājies un paplašinājies literāro akciju, ar literatūru saistīto norišu spektrs. Noteiktai Liepājas publikas daļai par gaidītiem kļuvuši Dzejas dienu pasākumi. Tos pozitīvi ietekmējusi formu dažādība un jaunu notikumu vietu apgūšana. Bet noteikti var būt vēl saistošāk. “Prozas lasījumi”, bikli iesākušies, pabikli arī turpinājās, tomēr radīja arī iespaidu par attīstības iespējām radošākā formātā. Lai tas būtu Notikums ar lielo burtu, jāiegulda liels organizatoriskais darbs, un arī pašiem lasījumu dalībniekiem laikam taču jāiespēj vairāk par ikdienišķu daiļlasīšanu un jāspēj saistīt kā spilgtām personībām. Tas, protams, neattiecas tikai uz “Prozas lasījumiem” vien, bet arī uz Dzejas dienu norisēs iesaistītajām figūrām, arī uz literatūras apcerētājiem, kritiķiem utt.

Bijuši arī grāmatu atvēršanas svētki, rakstnieku jubileju sarīkojumi, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas mācībspēku organizētā plaša vēriena starptautiskā konference “Aktuālas problēmas literatūras zinātnē”, bija rakstnieku solidāra biedrošanās un draudzēšanās aktivitātes, bet arī neglīti ķīviņi.

Svarīgs fakts – Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas izveide, uzteicama tās vadītājas Sandras Vensko enerģija un ideju bagātība.

Nepietiekami, tomēr pieaugošā intensitātē esam par sevi atgādinājuši Latvijas un Baltijas kultūras telpā. Par to liecina Liepājas kultūras dzīves, arī literatūras izvērtējumi, kā arī daiļdarbu publikācijas laikrakstā “Kultūras Forums”, žurnālā “Karogs” un citur. Turpmāk jāspēj vairāk!

Par pašu jaunradīto literatūru varētu jau atkal rakstīt cerību intonācijās, tomēr par cerībām šoreiz negribas runāt. Cerību formā izteikumu bijis jau ne mazums. Laiku pa laikam gribas taču sagaidīt arī kādu cerību piepildīšanās brīnumu, bet ar tiem aizvadītajā gadā atkal lutināti neesam. Izņēmuma kārtā dažs labs ilgtermiņa brīnums tomēr pieminams, piemēram, Alberta Caunes latviskās pasaules izjūtas ilggadējās konsekvences, Olafa Gūtmaņa atjaunotā valstiskuma laika jauneklīgi azartiskā un – reizē – dzīvesgudrā dzeja. Kas vēl?

Ja ne gluži brīnumu, tad vismaz pārsteigumu sagādāja Tāļa Vaidara literārā mantojuma celšana dienasgaismā (Tālis Vaidars “Katram sava”, 1. un 2.grāmata), tādējādi atgādinot par viņa kurzemnieciskajām saknēm un liepājniecisko pieredzi.

Salīdzinājumā ar prozu un dramaturģiju liepājnieku poētiskās āderes nu jau tradicionāli izrādījušās dāsnākas gan skaitliski, gan kvalitatīvi.

Dzejas publikāciju kopskatu atsvaidzina Arņa Mincenhofa pirmais krājums “Par vijolēm un citiem zvēriem”. A.Mincenhofs nāk ar akcentēti savu, subjektīvi atšķirīgu pasaules redzējumu un izjūtu, bet viņš neuzbāžas un atstāj arī “brīvu vietu jūsu realitātei”. Tas šķiet simpātiski un sen neredzēti inteliģenti. Ievērības vērta ir arī Zojas Zandbergas dzejas grāmata “Kailums”/ “Šīķ˙åņ šīēą ėåļåńņźč” divās valodās. Tajā iekļauti arī daži prozas sacerējumi, kas gan rada jau pārlieka raibuma kopiespaidu. Savukārt daži jubileju dežūrkrājumi, no mākslinieciskā viedokļa raugoties, diemžēl drīzāk kaitina, nekā ielīksmo (Irma Markopa “Noglāstīt akmenim pieri”).

No prozas lēzenās ainavas lielākoties uzdveš pelēcīga pieticība. Kādu krāsaināku līniju tajā ievelk vien atsevišķi Ērika Kūļa, Sandras Vensko publicētie vai priekšlasījumos skanējušie teksti. Modra Zihmaņa jaunais romāns “Bandu bērns” vairāk piesaista kā saudzīgi saglabāta traģiska laikmeta liecība, mazāk intriģē ar mākslinieciskajām atklāsmēm.

Kā labs aizsākums vērtējama “Kurzemes Vārda” iniciētā veltījuma grāmata Liepājai “Ar sakņu sajūtu vējā”, ar piebildi, ja tā nepaliks kā gadījuma rakstura kaprīze vien, ja līdzīga rakstura izdevumi regulāri turpināsies.

Liepājas 2007.gada literatūras procesa aktīvā ieskaitāms Egona Līva “Rakstu” noslēguma izdevums, kā arī Olafa Gūtmaņa “Rakstu” 2. sējums. Ar ikdienišķību diezgan sisti, no mākslas vēlamies sagaidīt brīnumu, kaut vai mazu. Vai būtu par daudz gribēts?

Edgars Lāms, 
Kurzemes Humanitārā institūta vadošais pētnieks

Vēlējums mūspuses literātiem – lai grāmatnīcu plauktos būtu atrodams viņu darbu piedāvājums.

Oda Liepājas vestibilgalerijām 

Pārlūkojot visus aizejošā gada notikumus vizuālajā mākslā, ir radušās dažas pārdomas par tiem procesiem, kas risinās vai, gluži otrādi, nerisinās nemaz mūsu platuma grādos.

Šoreiz negribu pakavēties pie laicīgās mākslas galerijas “K.Māksla?” aktivitātēm, kuras darbība mērķtiecīgi vērsta uz jaunāko virzienu vizuālās mākslas un multimediju interešu zonā, laikus un profesionāli informējot sabiedrību par esošajiem un gaidāmajiem notikumiem.

Pilsētas daļā šaipus diviem kanāliem galvenās aktivitātes un atraktivitātes pienākas vestibilgalerijām, kuras apgādātas ar pietiekami labiem un moderniem apgaismes ķermeņiem, lai nekaitētu bez zaudējumiem aplūkot pie sienām karināto mākslu. Tomēr jāatzīst, ka trīs šādas galerijas ir patiešām vestibili dažādām iestādēm, kas gan spodrina šo iestāžu pašapziņu, kuru par to arī var uzslavēt, jo apzināti propagandē mākslas klātesamības iespējamību, nepazeminot tās pašvērtību.

UPB “Nams” konsekventi pievērsies latviešu modernās mākslas nu jau klasiķu darbu izstādīšanai; dizaina viesnīcas “Promenade Hotel” mākslas galerija “Promenāde” aizgūtnēm pievēršas latviešu mākslas dzīves pirmajām personām, neatstājot novārtā arī pašmāju autoru darbu atrādīšanu. Latviešu biedrības nama izstāžu galerija savukārt demokrātiski dod iespēju izstādīties dažādu žanru un tehniku māksliniekiem un fotogrāfiem.

Domāju, ka minētās galerijas pietiekami nopietni plāno savu darbību, tādējādi ļaujot gan pašmāju mākslas mīļotājiem, gan pilsētas viesiem baudīt kaut ko no mākslas.

Liepājas muzeja lielā izstāžu zāle pašlaik krietni atpaliek no minētajām galerijām aprīkojuma un apgaismojuma ziņā, kaut gan tieši muzejs izstādēm pašmāju mākslinieku un viesmākslinieku acīs liksies prestižākā vieta, kur varētu izstādīt savus darbus. Cerams, ka ar laiku arī muzeja zāle tiks sakārtota modernāk, ar iespējām transformēt telpu, jo pašreizējā situācijā visām tur notiekošajām izstādēm gribot negribot tiek it kā uzspiests vienādības un vienmuļības zīmogs. Šādā situācijā ir ļoti grūti sakārtot veiksmīgu ekspozīciju, īpaši tad, ja izstādes autoru ir daudz. Uzskatu, ka pagājušā rudens izstāde bija pilnīga katastrofa lielās zāles ekspozīcijā pretēji mazās zāles lietišķi dekoratīvās mākslas ekspozīcijai, kura savukārt bija atraktīva un veiksmīga.

Šī pieredze liek domāt par šo rudens izstāžu jēgu un sūtību. Ja tās tiek plānotas kā Liepājas mākslinieku darbu gadskārtējās un vienīgās, tad nav ko aicināt tā saucamos Liepājas skartos, kuri ir liepājnieki vienīgi pēc izcelsmes, kuru klātbūtni var uzskatīt vienīgi par glābiņu, ja pašmāju autori nespēj piepildīt zāli ar pietiekami kvalitatīviem darbiem. Pārvietot liepājnieku darbus uz tirdzniecības centru “RIMI”, jo muzejā taču nepietika vietas, bija nekorekti. Kuratoriem vajadzētu no galvas zināt, cik darbu var izvietot izstāžu zālē, un nemaldināt potenciālos dalībniekus ar darbu skaita noteikšanu. Protams, var sacīt, ka tad jau nebūs žūrijai ko darīt. Bet, ko deva neatkarīgās žūrijas darbs, ja darbu kvalitāte, kas palika ekspozīcijā, bija tik dramatiski nesalīdzināma, ka brīžam pazuda pārliecība, ka tā ir profesionālu mākslinieku darbu izstāde. Liepājniekiem nekad nav bijis īsti profesionālas un virzošas kritikas, kas spētu bez naida norādīt uz trūkumiem un atzīmētu kāda autora progresu un izaugsmi.

Kamēr Liepājas māksliniekiem bija sava organizācija, izstāžu profesionālā līmeņa kvalitātes lielā mērā gūlās uz tās pleciem un tās tika nopietni vērtētas arī galvaspilsētā, izņemot pēdējo, kura lielā mērā parādīja iestājušos krīzi. Pašlaik nav pat laikabiedru grupas, kas turētos kopā un īstenotu vienotus projektus, līdzīgi kā Talsu tā saucamā “Krūmu grupa”, kas vēl arvien ir spējīga īstenot projektus, kurus pamana visā valstī un ne tikai.

Domāju, ka mākslinieku kopizstādes lielā mērā ir izaugsmes skola pēc iegūtā bakalaura vai maģistra grāda, ja vien ir stingri profesionāla žūrija. Absolūti nav jāuzskata, ka iegūtais grāds ir bezierunu caurlaide izstādē. Ir jāatceras, ka piedalīšanās jebkurā žūrijas vērtētā izstādē ir konkurss, konkurence profesionālas varēšanas nozīmē. Jā, zināmā mērā tā ir sacensība, gluži kā sportā. Patiesībā tieši muzejam pienāktos rīkot šādas izstādes.

Tomēr, atgriežoties pie telpu jautājuma, ir jāatzīst, ka Liepājas muzeja zāle ir par mazu, lai rīkotu vērienīgus mākslas projektus, arī starptautiskus. Kādreiz jau bija projekts Liepājas muzeja izstāžu zālei vismaz divos līmeņos tagadējā muzeja dārza teritorijā.

Mēs daudz ko varam mācīties no mūsu tuvākajiem kaimiņiem lietuviešiem. Par mūsu sadarbības pilsētas Klaipēdas iespējām ar savu vecpilsētas izstāžu kompleksu nav pat ko runāt. Kaut ko līdzīgu, protams, pie labas gribas varētu izveidot mūsu Jāņa ielas klusējošos spīķeros. Šauļi, kas ir ceturtā pilsēta pēc nozīmes valstī, atļaujas uzturēt pilsētas mākslas galeriju, kuras izstāžu zāles veido aptuveni trīs reizes lielāku platību nekā mūsu muzejā. Bez tam Universitātei tur ir sava pienācīga izstāžu galerija un vēl galerija “Laiptai”, kur izstāžu zāle ir līdzīga mūsu muzeja lielās zāles platībai, kaut gan galerija ir privāta. Vēl ir pāris veikala tipa galeriju.

Tomēr jāatzīst, ka Liepājas mākslas dzīve ir bijusi notikumiem bagāta visa gada garumā. Īpaši ražīgs un bagāts bija starptautiskais plenērs “Marīna – 2007” ar nobeiguma izstādi Liepājas muzeja dārzā. Interesanti darbi bija vērojami starptautiskajā smilšu skulptūru plenērā. Starptautisks simpozijs notika arī Pedagoģijas akadēmijas Mākslas un dizaina katedras aizgādniecībā augstskolu mākslas pedagogiem. Un kur tad vēl daudzās mākslinieku personālizstādes. Var teikt, ka paralēli mūzikas un teātra festivāliem vizuālā māksla veic līdzīgu darbību, kuru vajadzētu visādi atbalstīt un veicināt, lai padarītu daudzveidīgāku un bagātāku mūsu pilsētas kultūras dzīvi.

Tomēr nevaru atturēties izteikt kritiku par visu minēto institūciju darba savstarpējo koordināciju. Dažkārt trīs un pat vairāk pasākumu notiek vienā dienā, vienā laikā vai tikai ar stundas nobīdi. Tā jau, varētu teikt, ir izveidojusies par praksi, un gribētājiem nokļūt ikvienā no tiem kļūst par nepārvaramu šķērsli, jo interesentu slānītis mūsu sabiedrībā, kuru saista šāda veida pasākumi, ir gauži plāns un ikvienā no tiem var manīt vienas un tās pašas sejas. Arī izstāžu sākumlaiki dažkārt tiek noteikti tā, ka strādājošs cilvēks nevar paspēt uz atklāšanu. Nedomāju, ka šīs lietas nav iespējams sakārtot.

Aldis Kļaviņš,
mākslinieks, LPA profesors 

Par fotomākslinieces Irinas Tīres jubilejas izstādi Latviešu biedrības nama galerijā priecājās visu paaudžu skatītāji.