Liepājas Leļļu teātra režisore Inese Belte no daudzu gadu pieredzes zina teikt, ka bērniem vislabāk patīk tās lellītes, kuras viņi atpazīst, kuras ir jau redzējuši un kuras viņi sāk saukt par saviem mazajiem draugiem. Taču izmantot lelles vairākās izrādēs neesot tas labākais stils. Tāpēc katram uzvedumam top jaunas lelles, kuras, kad nav aizņemtas ar bērnu izklaidēšanu, cieši jo cieši sasēdušas Ausmišķī jeb telpā, kura vārdu ieguvusi, pateicoties Ausmai Neiburgai.

Viņa pirms vairākiem gadiem strādāja Leļļu teātrī par leļļu veidotāju, bet tagad ar savu vaļasprieku aizraujas tikai atvaļinājumā un brīvajos brīžos.

Solīdais skroderis

Kad pašreizējai Liepājas teātra butaforei Ausmai Neiburgai lūdzam parādīt savas mīļākās lelles, viņa uzreiz sniedzas pēc kāda kalsna kunga jeb skrodera no izrādes “Makss un Morics”. Lai gan skroderis izskatās pēc vīrieša labākajos gados, tomēr patiesībā viņš tāds pusaudzis vien ir, jo uztaisīts tikai pirms gadiem piecpadsmit. Skroderim ir arī dubultnieks, kas pēc skata ir tāds pats, tikai ar melnu muti un netīrām drānām. Tāds skroderis bērniem parādās, kad Makss un Morics ir izstrādājis nedarbu ar krāsni.

Ausma stāsta, ka skrodera izgatavošana prasījusi lielu piepūli, īpaši vajadzējis noņemties ar seju. Tā vispirms bijusi jāizveido no plastilīna, tad to atlēja ģipsī, vēlāk vairākās kārtās nolīmēja ar papīru, pēc tam slīpēja, krāsoja… Un vēl jau bija jāizdomā štāte, kas atbilstu statusam un palīdzētu atklāt tēla raksturu.

Veidojot lelles izrādei “Makss un Morics”, Ausma pati domājusi, kāds katrs tēls izskatīsies. Protams, bija izlasīta grāmatiņa, redzētas ilustrācijas, bet Ausmas radītie tēli tiem nelīdzinās. Katrs no “Maksa un Morica” izrādes dalībniekiem ir citādāks – dažs ir apalītis, dažs var izlīst caur žogu, cits ir ar dusmīgiem sejas vaibstiem, kāds laipnāks vai nebēdnīgāks.

Ausma Neiburga un viņas mīlulis skroderis.

Ekstravagantais papagailis

Ausma Leļļu teātrī nostrādāja un lelles izgatavoja vairāk nekā desmit gadu. Tāpēc viņai ir jātic uz vārda, ka vienas lelles izgatavošana prasa ļoti ilgu laiku. Īpaši, ja viena darba izveidei ir jāizmanto dažādi materiāli un tas sastāv no sīkām detaļām. Viena no šādām lellēm ir papagailis no izrādes “Nezinītis Iko”. Papagaiļa spārni veidoti no krāsainiem auduma gabaliņiem, putnam ir koši zila sekste un krāšņa aste. Sava spilgtā izskata dēļ un vēlmes izrādes laikā zīmēties  papagailis vienmēr bijis bērnu pamanīts un iemīļots. Režisore Inese Belte piebilst, ka viņai žēl, ka izrādē papagailim iedalīta tik neliela loma un lielāko daļu viņš ir bērnu acīm apslēpts. Un spilgtās ārienes dēļ putnu ir grūti ielikt citā izrādē, jo bērnu actiņas ir redzīgas un viņi uzreiz pamana, ja kāds iemaldījies no izrādes, kuru skatījies iepriekš.

Ar košo papagaili labi saprotas arī režisore Inese Belte.

Nelaimīgais Jēcis un viņa ģimene

Iepriekš zinot, kurš no aktieriem ar lellīti darbosies, gribēti vai negribēti sanācis tā, ka vairāki Ausmas kundzes darinājumi ir līdzīgi šim cilvēkam. Iespējams, kāda no Leļļu teātra darbinieku ģimenēm meistarei bija prātā, kad viņa darināja zaķu saimi. Bet kas gan to vairs var atcerēties, jo pelēkie ļipatotāji dienas gaismu ieraudzīja jau pirms daudziem gadiem. Garaušu ģimene un pēc izskata nelaimīgais, bet bezgala rūpīgais ģimenes galva Jēcis Ausmai ir ļoti mīļi. Tas, visticamāk, tāpēc, ka ģimenīte ir mīļa un vienkārša. Droši vien tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc kuplā saime simpatizē arī lieliem un maziem skatītājiem, kuri lielisko sešinieku redzējuši izrādēs un muzikālos sarīkojumos.   

Kopā mīļāk un jautrāk.

Pārdrošniece Sise

Pelīte Sise ir tik veca, ka fotosesijas laikā no tās ik pa laikam atdalās kāda detaļa, kas droši vien sirdssāpes sagādā tās radītājai. Peļuks izrādē “Ceļotāja Sise” nesamierinājās, ka viņu Lieldienu brīvdienās atstātu mājās, un nosprieda ielīst čemodānā un pa kluso doties līdzi uz laukiem. Bērni uzreiz iemīlēja izdomas bagāto pārdrošnieci Sisi. Tāpēc nepastāstīt par viņu “Kultūras Pulsa” lasītājiem būtu liela netaisnība. Un tas nekas, ka bildē redzams snīpis, kas nedaudz jau sašķobījies, un kleita, kas nav no jaunākā modes žurnāla. Mīlestība pret šo pelēnu, kas darināts no dabīgās zamšādas, jau tāpēc nemazinās.

Izrāde “Ceļotāja Sise” izceļama ne tikai galvenās varones kolorītā rakstura dēļ, bet vēl tāpēc, ka ar šo darbu liepājnieki pirmie sāka savos uzvedumos iesaistīt zālē sēdošos. Viņu piemēram sekoja citi leļļu teātrī, kas šo paņēmienu atzina par veiksmīgu skatītāju intereses piesaistīšanai un noturēšanai.  

Pelīte Sise nav aizmirsusi, kā jāsasveicinās ar skatītājiem.

Labsirdīgais Pelēcītis

Ar labu sirdi. Ja pelīte rokās nedodas, tad to palaiž vaļā, lai turpina dzīvot. Labi audzināts, ar teicamām manierēm, kuras gatavs tālāk nodot arī ruksītim, kurš tā īsti nemāk uzvesties. Tā var raksturot murrātāju no izrādes “Kā ruksītis ciemos gāja”. Lai izveidotu runčuku, Ausmas kundzei bija ko nopūlēties. Daudz darba prasīja kažoka izveide, kas ir pelēkā krāsā un ar baltām svītriņām. Katrai gaišai svītriņai bija piemeklēta vietiņa uz runčuka ķermeņa un pēc tam piestiprināta. Nenoliedzami ilgi kopā pavadītais laiks meistari ar viņas darbu satuvināja, tāpēc krējuma mīļotājs ir ierindots mīļāko lellīšu pulkā.

Ne visiem tēliem izrādēs autori ir piešķīruši vārdus, bet tas nenozīmē, ka tie gājuši secen lellītēm. Katra agrāk vai vēlāk ir saņēmusi kādu iesauku. Ja kāds lūdz atnest Pelēcīti, tad ikviens zina, ka no uzglabājamās telpas jāatgādā jau minētais runčuks. Bet, ja lūgs pagādāt Baltīti, drīz kāds labs cilvēks parādīsies ar baltu murrātāju rokās no izrādes “Kā ruksītis ciemos gāja”. Tie ir cilvēku sarūpēti vārdi, bet, kas gan zina, kā ar mīlestību radītās un lolotās lellītes cita citu sauc tad, kad Liepājas Leļļu teātra durvis ir aizdarītas, kad gaismas izslēgtas un kad cilvēku soļi un balsis ir pieklusušas…

Solīdam kungam piestāv balta veste.

Inita Gūtmane,