“Es esmu izpētījusi savus radurakstus, iesniedzoties 1850.gadā,” ne bez lepnuma sacīja J.Čakstes 10.vidusskolas 12.klases skolniece Kristīne Teivāne. Viņa un viņas klasesbiedrene Līva Dzerkale dalījās pieredzē par to, kas gūts un kas pieredzēts, izveidojot savas dzimtas koku.

Saved kopā radiniekus

“Skolā par dzimtas koku, par savas ģimenes senču apzināšanu runā vairāku priekšmetu stundās. Ja to veidot uzdod bioloģijas skolotāja, tad uzsvars tiek likts uz ģenētiku, uz dzimtai raksturīgāko pazīmju izpēti. Bet mani kā vēstures skolotāju vairāk interesē dzimtas locekļu likteņi. Jo mēs, latviešu tauta un Latvijas iedzīvotāji, esam bijuši pakļauti daudziem vēsturiskiem notikumiem, kas noteikti ir atstājuši savas pēdas katrā ģimenē, katrā cilvēkā,” sacīja J.Čakstes 10.vidusskolas skolotāja Īrisa Otrupe. Mācot vēsturi, viņa ir piedzīvojusi, cik svarīgi, ja kāds no skolēniem atceras, kas noticis ar viņa vecvecākiem vai ko vecvecāki stāstījuši par saviem vecvecākiem, kas dzīvojuši laikposmā, par kuru tobrīd mācās stundā un par kuru vēsta fakti un skaitļi vēstures grāmatā. Dzimtas pētīšanu var uztvert kā ļoti interesantu ekskursu vēsturē, pagātnes notikumos. Piemēram, kaut vai laiks, kad latviešu dzimtcilvēki tika pie uzvārdiem. Un, pasaules vēstures kontekstā tas nemaz nebija tik sen – 1817. un 1819.gadā. Arī Līva, apzinot dzimtas senčus, saskārās ar tādiem radiniekiem, kuriem neviens nezināja nosaukt uzvārdu. “Arī mana dzimta ir sena, un mēs domājam, ka uzvārds Otrups ir cēlies no vārdu otra un upe savienojuma,” sacīja skolotāja. Viņa arī skolēniem stāstījusi, kā vēsturiski veidojušies latviskie uzvārdi –pēc apkārtējām dabas parādībām, dzīvnieku nosaukumiem, uzvārdus dalīja arī pēc rakstura iezīmēm vai izskata.

“Dzimtas pētīšana ļauj saprast vēstures notikumu un cilvēka dzīves līkloču kopsakarību. Un parāda, ka vēsture nav kāds gada skaitļu uzskaitījums, bet ka notikumus veidojuši un ietekmējuši cilvēki, kas tajā laikā dzīvojuši un darbojušies,” stāstījumu turpināja Ī.Otrupe, atminoties, ka tad, kad viņa mācīja par Lāčplēša ordeņa piešķiršanu brīvības cīnītājiem, kāds no skolēniem atcerējās, ka viņa dzimta dzīvo uz zemes, kura par piedalīšanos brīvības cīņās tika piešķirta vienam no vecvectēviem.

Materiālus, kas vēsta par mūžībā aizgājušajiem cilvēkiem, dabūt nav nemaz tik viegli. Par to pārliecinājušies arī skolēni. Jo kādi tik vēji, varas un ideoloģijas nav pāri gājušas mūsu mazajai zemei. Un ne jau katra no tām bijusi saudzīga. Tāpēc ne viens vien meklēšanas pavediens apraujas trūkstošo dokumentu dēļ.

“Nenovērtējamas ir radinieku atmiņas. Ziņas var pieprasīt Centrālajam valsts arhīvam, lūgt vietējai Dzimtsarakstu nodaļai, daudz materiālu glabā senas baznīcu grāmatas, ja vien tās ir saglabājušās,” paskaidroja vēstures skolotāja.

Parasti dzimtas koku veido paši piederīgie sev un savai saimei, bet ir arī cita veida hronikas. Piemēram, būdama Jāņa Čakstes vārdā nosauktās skolas skolniece, Inese Blūma izveidoja valstsvīra Jāņa Čakstes dzimtas koku. “Izšķir augšupejošo un lejupejošo dzimtas koku,” paskaidroja vēstures skolotāja. “Mūsu nu jau bijusī skolniece Inese Blūma apzināja Jāņa Čakstes nevis mātes un tēva radus, bet gan valstsvīra bērnus un viņu likteņus, tas ir – veidoja augšupejošo ciltskoku. Pamatu viņa ieguva Jelgavas muzeja krājumos. Taču pētījums ļāva apzināt un pat atvest uz skolu Jāņa Čakstes atvases – gan tās, kas aizklīdušas pasaules plašajos ceļos, gan šeit Latvijā augušās un izglītību ieguvušās.”

Saiti starp paaudzēm sasien atmiņas

“Es savu pētījumu par maniem radiem veidoju bioloģijā. Tāpēc, ka man bija interesanti izpētīt, kādi bijuši mani tuvinieki, kādas viņiem bijušas raksturīgākās pazīmes izskatā, tīri etniskās iezīmes, kādas slimības viņus skārušas. Mūsu ģimenes raduraksti iesniedzas arī Lietuvā,” paskaidroja Kristīne Teivāne. Kristīne savas dzimtas koku tā arī izveidoja – kā vairākus kokus, no kuriem vijas atzari. Uz lapiņām tuvinieku attēli, vārdi. Dzeltenās lapas – tie ir jau mūžībā aizgājušie ģimenes pārstāvji, zaļās – dzīvie. Visvairāk meitenei pirms aiziešanas mūžībā paguva pastāstīt mammas tētis. Pie viņa meitene aizbrauca uz Rudbāržiem. Viņai vispār nācās paceļot pa tuvāku un tālāku apkārtni. Toties sava bioloģiskā tēva radus viņa apzināja Limbažos. Iznāca izpētīt arī senas baznīcas grāmatas. “Interesanti, ka maniem radiem senāk bijušas raksturīgas kuplas ģimenes. Trim saimēm dzimuši pa desmit bērniem,” pastāstīja Kristīne. Ne visiem radiem ir atrastas fotogrāfijas, ne visiem ir skaidrs, kāds bijis uzvārds, vārds. Meitene domā, kā papildināt šīs ziņas, viņa iecerējusi aizbraukt uz vietām, kur vijas dzimtas saknes.

“Protams, ka es visu šo lielo darbu veicu ne jau atzīmes dēļ. Tur man būtu pieticis ar daudz mazāku skaitu materiālu, nekā man izvedies atrast. Man pašai ir būtiski noskaidrot, kādi ir bijuši mani tuvinieki, kā viņi dzīvojuši, ko pieredzējuši, arī to, ar ko slimojuši. Tas viss man noderēs, kad veidošu pati savu ģimeni,” domā skolniece, atzīstot, ka viņai ir liels gandarījums, ka aizrakusies līdz pat deviņpadsmitā gadsimta vidum.

Ko pastāstīja vectētiņš

Kupla dzimta ir arī Līvai Dzerkalei. Viņa savus dzimtas piederīgos salīmējusi uz garas lapas, veidojot sev zināmu shēmu, pēc kuras var pazīt, kas ir bijis vectēvs un vecmāmiņa, kā tālāk sazarojušies viņu bērnu likteņi. Pamatā ir trīs dzimtas – Otrupi, Dzerkaļi, Puči. Arī Līvas dzimtā vienam zaram ir bijuši kupli zari – desmit bērnu, starp kuriem ir divi dvīņu pāri. Viens no tiem – Līvas tētis, kuram ir arī dvīņumāsa. Bet Līva pati ir no piecu bērnu ģimenes, viņai ir trīs māsas un brālis. Meitenei daudz ko par savas dzīves gājumu, par saviem vecākiem un vecvecākiem pastāstījis viņas vectēvs no mammas puses Arnis Otrups un vecmāmiņa Vilma Vilipa-Otrupe. Kā arī vecmāmiņa no tēva puses. Skolniece mēģināja apzināt pasaules ceļos aizklīdušos radiniekus, viņa sarakstījās ar Amerikas Savienotajās Valstīs, Lietuvā un citur dzīvojošajiem. Viņai bija grūti visus apzināt.

Vēl jo vērtīgāks vectētiņa stāstījums ir tāpēc, ka ilgus gadus nebija pieņemts runāt par daudziem notikumiem un kopsakarībām, kas saistītas ar okupāciju, ar cīņu par brīvību un neatkarību. Bet bērniem to uzzināt no saviem vecvecākiem ir daudz nozīmīgāk, dzīvajam stāstījumam ir daudzkārt lielākā vērtība nekā tikai grāmatās izlasītajam.

“Manai mammai ļoti iepatikās šis darbs, viņa mani atbalstīja un palīdzēja” pastāstīja Līva. Vēl jau daudz darba priekšā, jo ne tikai visiem vēl nav atrastas fotogrāfijas, trūkst arī citu būtisku datu par to, kā veidojies dzīves gājums vienam vai citam piederīgajam, kā tas aprāvies vai, gluži otrādi, turpinājies. Arī par to, kur dzimis, kur palicis. “Mēs ar mammu esam nolēmušas pierakstīt arī nelielas ziņas par katru, nu vismaz par tiem, par kuriem atradīsim. Līva arī saskārās ar to, ka viņas senčiem nav bijis uzvārda. Vismaz neviens tos vairs nevarēja pateikt.

Toties abas skolnieces, kuras tik pamatīgi strādājušas pie savu dzimtu sakņu izpētes, atzina, ka tas viņām daudz ko devis. Meitenes ne tikai daudz vairāk uzzinājušas, kā dzīvojuši viņu tuvāki un tālāki senči, viņas atradušas arī vairākus dzīvus radiniekus. Un viņas nav vienīgās, kas meklē un apzina savas dzimtas cilmi un saknes.

Ko tas dos? Vai kādreiz notiks, piemēram, Teivānu, Otrupu, vai Dzerkaļu salidojums? Pilnīgi iespējams. Ja ne pilnā sastāvā, tad vismaz kādai nelielai daļai. Un to būs veicinājuši jaunieši – dzimtu jaunākās, darbīgākās atvases.

Daina Meistere,

Līva Dzerkale un Kristīne Teivāne krietni pastrādājušas, lai apzinātu savu dzimtu saknes, toties tagad viņas var redzēt, kā tās sazarojušās.

Vēstures skolotāja Īrisa Otrupe demonstrē skolā esošo Jāņa Čakstes ciltskoku.