Laukā plosās stipri vēji, mēness mēģina izspraukties tumšajās debesīs, cilvēka četrkājainie draugi steidz atrast neaizvērtas māju durvis. Bet tu ar smaržojošu tējas tasi rokā, ietinusies siltā pledā, to visu neredzi. Jo esi grāmatu pasaulē. Un kad vēl rast labāku laiku lasīšanai, ja ne tumšajos ziemas vakaros. Bet, ja vēl neesi uzgājis grāmatu, ar kuru īsināt vakarus, varbūt vērts ieklausīties citu ieteikumos. Šoreiz un arī turpmāk “Kultūras Pulss” piedāvās sabiedrībā zināmu cilvēku vērtējumu par pēdējā laikā izdotajām grāmatām, kuras iesaka izlasīt arī citiem.  

Pavisam cita intriga

Sarmīte Pujēna, laikraksta “Latvijas Avīze” žurnāliste:

– Man ļoti patīk lasīt. Tieši grāmatas. Nav ne vainas arī, piemēram, “Rīgas Laikam”, bet grāmata ir grāmata. Manuprāt, tā ir īpaša bauda turēt rokā labu grāmatu. Pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit mani noteikti varētu saukt par grāmatu tārpu. Pēdējās desmitgadēs dzīves ritms kļuvis tik trauksmains, ka grāmatu lasīšanai paliek pārāk maz laika. Tomēr pavisam bez grāmatām iztikt nav iespējams. Pa reizei nopērku kādu jaunu grāmatu, gadās, ka grāmatu kāds uzdāvina vai arī iedod izlasīt. Arī pavisam nesen klajā nākušo mūsdienu beļģu rakstnieces Karolīnas Lamaršas grāmatu, kurā iekļauts viņas pirmais romāns “Nakts pēcpusdienā” un stāstu vai varbūt noveļu krājums “Suņa diena”, ko man iedeva izlasīt kolēģe.

Patlaban esmu tikusi apmēram līdz pusei. Precīzāk, esmu izlasījusi Karolīnas otro prozas grāmatu (pieļauju, ka varu saukt viņu vārdā, jo esam gandrīz vienaudzes), ko viņa sarakstīja 1996.gadā (41 gada vecumā), kad arī saņēma balvu par šo darbu. Kā apgalvo grāmatas ievada autors – visnotaļ prestižu Beļģijas franču rakstnieku balvu. Faktiski tieši tāpēc arī riskēju lasīt šo grāmatu, ka gribējās uzzināt, kādi tad ir balvu cienīgie mūslaiku Eiropas rakstītāju darbi, par kuru dažādi lietpratēji izteikušies visnotaļ cildinoši, nu, piemēram, “cilvēks var justies laimīgs, lasot “Suņa dienu””. Šo noveļu lasīšanai veltīju visu svētdienas rītu (tas beidzās ap diviem dienā), bet neatceros, ka tieši “Suņa dienas” dēļ būtu jutusies īpaši laimīga. Drīzāk pats lasīšanas process ir sava veida nirvāna.

Karolīnas grāmata lasās bez aizķeršanās. Jo vairāk lappušu izlasīju, jo intriģējošāka tā kļuva. Tomēr tā nav tā pati intriga, kas saista “Da Vinči koda” vai “Jēzus video” lasītājus. Šās grāmatas intriga ir tāda emocionāli intelektuāla, ne tik daudz ziņkārību stimulējoša. Katrā ziņā zinu, ka izlasīšu arī Karolīnas pirmo prozas darbu – romānu “Nakts pēcpusdienā”, ko viņa sarakstījusi gadu pirms “Suņa dienas”. Un tad gan laikam ķeršos pie Gunas Svences “Ievada politiskajā psiholoģijā”. Jūtu pienākumu izlasīt šo lasāmvielu, kas speciāli pirkta un dāvināta man.

Armands Kaušelis, Liepājas teātra aktieris:

– Mēģinājumu procesā teātrī bieži gadās garas pauzes, kuras ar kaut ko jāaizpilda. Citi šajā laikā mācās tekstu, citi klausās mūziku vai lasa grāmatas. Ar grāmatām man parasti ir tā, ka tās īstās atnāk pie manis īstajā brīdī. Kolēģe Maija Romaško kā reiz bija pabeigusi lasīt Sīlijas Rīsas grāmatu “Raganas bērns” un iedeva to tālāk man. Vai grāmata aizies vai ne, man parasti atkarīgs no pirmajām trim, četrām lapaspusēm. Šo darbu izlasīju ļoti ātri, jo tam ir raita valoda un tas aizķēra tīri emocionāli. Kaut arī apkārt valdīja liela kņada, grāmata tik ļoti ievilka, ka trokšņi netraucēja.

Grāmata “Raganas bērns” ir rakstīta kā 17.gadsimtā dzīvojošas meitenes dienasgrāmata, piezīmes, iespaidi, ceļojot no Anglijas uz Ameriku, kur daudzi tolaik cerēja atrast laimi. Darbs sākas ar meitenes Mārijā vecmāmiņas nāvi, kura sava vieduma dēļ tika uzskatīta par raganu un viņu sadedzināja uz sārta. Tā kā grāmatas varone dzīvoja mežā kopā ar vecmāmiņu, arī viņa prata ar zālītēm ārstēt cilvēkus. Taču, lai saudzētu savu dzīvību, Anglijā to nedrīkstēja darīt. Grāmata lika par daudz ko padomāt, piemēram, ka cilvēki, pārceļoties uz dzīvi pilsētās, arvien vairāk zaudē saikni ar dabu, ar to, ko Dievs radījis.  Manuprāt, tas nav īsti pareizi.

Darbs manī raisīja dažādas izjūtas, brīžam skumjas, brīžam priecīgas. Uzdzina arī dusmu lēkmes, piemēram, par to, ka, meitene ar savām spējām centās palīdzēt, darīt labu cilvēkiem, bet tie pēc laika pagrieza labdarei muguru, to atstūma.

Grāmata raksturota kā bestsellers jauniešiem, bet, pēc manām domām, tā piemērota ikviena vecuma lasītājam.

Lielu nozīmi piešķiru grāmatas vizuālajam izskatam. Man tāpat kā daudziem, kas mīl grāmatas, patīk tās paņemt rokās, aptaustīt, pāršķirt lapas. Tas rada īpašas sajūtas. Iepazīstoties ar grāmatas saturu, interesanti salīdzināt, cik tam atbilstošs ir vāka noformējums.

Inita Gūtmane,