Kā Rafa izrādē “Zēns”, Edžiņš “Indrānos”, Malkas cirtējs “Asins kāzās”, Rūdis “Skroderdienās Silmačos”, Karls ģimenes pasakā “Sudraba slidas”, Kapteinis “Plikpaurainajā dziedonē” un daudzās citās lomās uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves redzams kuldīdznieks Jurģis Spulenieks.

J. Spulenieks mācījies Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, spēlējis jauniešu teātrī “Focus”. Mīlestība uz teātri radusies agri, un Jurģis sapratis, ka grib to paust profesionāli. Pēc skolas iestājies Mūzikas akadēmijā horeogrāfos, bet nākamajā gadā, kad Latvijas Kultūras akadēmijā uzņemts aktieru kurss, pieteicies tajā. Paralēli studijām spēlējis izrādēs neatkarīgajā teātrī “Dirty Deal Teatro”, kam bijusi sadarbība ar Latvijas Nacionālo teātri, kurā pēc akadēmijas pabeigšanas 2014. gadā piedāvāts darbs arī Jurģim.

– Vai tā laika sapņi, kad gribēji kļūt par aktieri, saskan ar šodienas realitāti?

– Skaidrs, ka realitāte ir pilnīgi cita. Iespaids par teātri man bija veidojies no redzētajām izrādēm, pēc kurām ir aplausi un aktieri saņem ziedus. Realitātē tā ir tikai aisberga redzamā daļa, kurai apakšā ir milzīgs blāķis ar darbu, kas jāiegulda un ko tagad daru. Tas ir nepateicīgs tajā ziņā, ka ir darbs ar sevi. Nav viegli, ērti un patīkami. Ir jālauž pašam savi paradumi, kādreizējie viedokļi, uzskati. Jāatzīst, ka, strādājot šajā profesijā, ir jāpiemīt nelielai devai mazohisma. Ir jābūt gatavam uz dažādiem izaicinājumiem no režisoru, kritiķu, skatītāju, teātra vadības puses un arī pašam pret sevi.

– Kā jūties teātrī kā jaunais aktieris?

– Esmu tādā neveiklā starpposmā. Jūtos jauns, bet neesmu pavisam jauns un arī vidējā paaudzē vēl neiederos. To es šobrīd uzskatu par problemātiku. Sajūtas ir kā pusaudzim, kad ne vairs ar sīkajiem spēlēties, bet lielo klubiņā arī vēl netiec.

– Kādas lomas tev piedāvā?

– Esmu spēlējis dažādas, bet kaut kādā ziņā tas ir jautājums par stereotipiem. Repertuārteātrī aktieri lomas paši neizvēlas. Tās piešķir režisors, teātra vadība, vai arī citādos apstākļos notiek atlase. Bieži vien tās tiek piešķirtas ne ar mērķi, lai tu kā aktieris varētu pierādīt kaut ko jaunu, uz ko esi spējīgs, bet piedāvā to, kas atbilst jau zināmajām aktiera spējām. Piemēram, zināms, ka šī aktrise ļoti labi raud, tādēļ dod viņai cietējas lomu. Diemžēl kaut kādā ziņā tā ir problēma, jo manā profesijā var augt un attīstīties ar lomām, kas ir dažādākas, arī lielākas, kur ir lielāki izaicinājumi un uzdevumi, aktierim kā cilvēkam jāpārvar psiholoģiskie pagriezieni. Ja tādas nedod, tad apstājas profesionālā attīstība.

– Kādas lomas tev vislabāk patīk spēlēt?

– Es sev par virsmērķi izvirzu katrā izrādē un lomā atrast vismaz vienu epizodi, kurā kaifoju. Ja izdodas atrast vairāk par vienu vietu, kas man izrādē patīk, tad tā jau ir ekstāze. Ir dienas, kad piecelies ar ne to kāju un saproti, ka negribas kaut ko spēlēt. Bet tādas lomas, kas ar nepatiku būtu jāspēlē, nav.

Man patīk spēlēt kamerzālēs, jo tajās katra izrāde ir kā eksāmens. Tur ir tuvplāns, ļoti ciešs kontakts ar skatītāju, kurš ļoti labi jūt, kurā brīdī notiek pa īstam un kurā aktieris melo. Līdz ar to spēlēt kamerzālē ir izaicinājums. Man patīk izjust to enerģētiku, ko izrādes laikā var gandrīz vai ar rokām sataustīt. Mani tas uzmundrina. Līdz ar to manas šībrīža favorītlomas ir kamerzālēs spēlētās.

Patīk arī teātra lielā skatuve. Tur skatītājs nav tik tuvu, aktieris var paslēpties aiz gaismām, grima, scenogrāfijas, bet ir lieliska iespēja spēlēties ar formām.

Interesanti ir strādāt izrādē “Plikpaurainā dziedone”, kurā esmu ugunsdzēsības kapteinis. Tā ir absurda dramaturģija, un Latvijā tādas lugas maz tiek iestudētas. Indra Roga taisīja šo izrādi, un viņa bija atradusi jaunas izteiksmes formas. Mēģinājumos es pozitīvā veidā sajutos kā akadēmijas laikos. Daudz guvu sev. Jo ir procesi, kuriem izej cauri, veidojot lomu, bet saproti, ka sev neko neiegūsti. Šajā gadījumā es ieguvu. Man tas deva cita veida šķautni, kā domāt, skatīties uz lietām, arī uz savu darbu. Man ļoti patīk šo lomu spēlēt un vērot skatītāju reakciju. Jo absurda dramaturģiju nevar kodēt vaļā ar loģiku. Tiklīdz to sāc darīt, saproti, ka esi piemuļķots.

Patīk spēlēt bērnu izrādi “Mazais ganiņš”, jo iepriekš nebiju izjutis tik ciešu mijiedarbību ar skatītāju, kā tajā. Lugā nav rekvizītu, tiek vadīta bērnu iztēle. Ir fenomenālas izjūtas, kad jūti, kā viņi darbojas, ka viņiem patīk tas, kas notiek. Izrāde ir aptuveni stundu gara, un pēc tās esmu absolūti lupatās, jo atstāju tajā visu enerģiju. Bērnu nekad neapmānīsi. Vai nu viņam patīk, vai nepatīk, tas uzreiz jūtams.

– Kā teātris tevi maina kā personību?

– Katra nospēlētā loma atstāj noslāņojumu, tādēļ maina ikviena no tām. Ir bijušas situācijas, kad dzīvē kaut kas notiek, un es par šo situāciju padomāju no kāda spēlētā tēla viedokļa. Saprotu, ka šobrīd domāju tā, kā viņš to uztvertu. No vienas puses, tas ir interesanti, bet, no otras puses, tas parāda šīs profesijas šizofrēnisko pusi.

– Kādas izrādes tev vislabāk patīk?

– Mūsu teātrī Ojāra Rubeņa vadībā ir izdevies panākt, ka repertuārā nav vienīgi salonkomēdijas. Ir daudz izrāžu, kas liek domāt, šķetināt, rada pēcgaršu. Cilvēkiem patīk nākt uz teātri atpūsties, izklaidēties. Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka izklaidi var arī gudri taisīt. Kad skatītājs atpūšas, smejas, bet viņam pēc tam ir arī par ko padomāt. Mans grimētavas kolēģis Jānis Vimba, beidzot Kultūras akadēmijā režiju, taisīja diplomdarba izrādi “Art”. To skatoties, es ļoti labi atpūtos, izsmējos, jo tajā ir precīzi psiholoģiski atpazīstamas situācijas, un arī aizdomājos par draudzību, cilvēka vērtību, snobismu draudzībā. Tas izraisa manī kaut kādu asociatīvu plūdumu. Ja tā notiek, tas ir viens no kritērijiem, pēc kā vērtēju, ka izrāde ir laba.

– Kāda šobrīd Latvijā ir teātra misija?

– Es kā ideālists uzskatu, ka teātra sūtība ir padarīt pasauli labāku. Vai to šobrīd teātris pilda Latvijā? Nezinu. Daļēji, jo tas ir integrējies ekonomiskajā tirgus vidē, un tam ir arī jāražo. Lai teātris izdzīvotu, nepietiek vienīgi ar valsts dotāciju, līdz ar to teātrī jābūt savam pienesumam, lai nopelnītu un mašinērija grieztos. Tā ir problēma. Bieži vien pelnīšanas dēļ apjoms, ar kādu mēs strādājam, ir pielīdzināms fabrikai. Daudzums, ko nospēlējam, pirmizrādes, ko sezonas laikā sagatavojam. Reizēm pat skatītāji nepaspēj visu noskatīties, kad luga jau tiek noņemta no repertuāra. Tā nav kritika teātrim. To ietekmē finanšu resursu sfēra, ko es ne līdz galam labi pārzinu. Varbūt vajadzētu domāt par risinājumiem, lai kultūrai būtu vairāk naudas. Šī tendence jūtama arī Teātra dienā. Mēs to esam komercializējuši. Tajā vienmēr ir koncerts, kas piepilda kasi. Tas ir labi, bet tajā pašā laikā es ar skaudību skatos foto, kur redzams, ka pirms četrdesmit gadiem Teātra diena bija svētki teātra cilvēkiem. Teatrāls gājiens cauri pilsētai, Vecrīgā skatuve, kur katrs sagatavojis savu priekšnesumu, pūlis skatās. Man ir žēl, ka esam to pazaudējuši. Protams, arī tagad Teātra dienas koncerta pirmizrāde ir svētki, bet līdz ar ekonomisko situāciju kaut kas no tā laika svētku izjūtas ir zudis.

– Tu filmējies arī kino?

– Jā, vairāk daudzsēriju filmās, īsfilmās. Šobrīd seriālā “Svešā seja”, iepriekš “Ēnu spēlēs”. Jaunajā sezonā būšu arī seriālā “Viņas melo labāk”.

– Kāda ir atšķirība izjūtās, filmējoties kino un spēlējot teātrī?

– Teātrī viss notiek hronoloģiskā secībā, katra tēla emocijas, iekšējā izjūta loģiski rodas no iepriekšējās epizodes. Kino tā nav. No rīta var uzņemt filmas beigas, kur tēls ir kaut kādā noteiktā emocionālā noskaņojumā, bet vakarā tos notikumus, kas hronoloģiski bijuši iepriekš. Aktierim jāspēj radīt tēla noskaņojumu bez iepriekšējas loģiskas nonākšanas līdz tam. Kino var salīdzināt ar kamerzāli, tas prasa tuvplānu, un tas prasa īstumu.

– Kādu saredzi sev kā aktierim nākotni?

– Aktierim, strādājot repertuārteātrī, savu nākotni saredzēt ir viena no lielākajām problēmām, jo viņš sev lomas nepiešķir. Bet es kā Jurģis Spulenieks gribu no šīs profesijas paņemt visu, ko tā dod. Laiks rādīs.

ATZINĪBA

# 2012. gadā nominācija “Gada debija” par Armanda lomu lugā “Kucēni”, lomu izrādē “Dzin” un Akakija Akakijeviča lomu lugā “Cilvēks šinelī”.

# 2013. gadā balva “Gada jaunais skatuves mākslinieks” par Edžiņa lomu lugā “Indrāni” un lomām izrādē “Minga rēgi”.