Piektdiena, 1. marts Ilgvars, Ivars
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Starptautisko kinoforumu “ARSENĀLS” gaidot

Starptautisko kinoforumu “ARSENĀLS” gaidot
23.07.2008 07:01

No 17. līdz 21. septembrim Liepājā norisināsies starptautiskais kinoforums ”Arsenāls”. Šogad tas atskatīsies 80 gadu tālā pagātnē, kad kino pasaule piedzīvoja vienu no savām lielākajām metamorfozēm un satricinājumiem vienlaicīgi. 1927.–1928.gads bija laiks, kad no kinozālēm izzuda taperi – tas bija skaņu kino ēras sākums.

”Arsenāls” ne pirmo reizi norisinās ārpus Rīgas, pareizāk sakot, ārpus Rīgas norisinās pasākumi saistībā ar kinoforumu. Un gaisā virmo tāda ideja, ka šo tradīciju varētu iedibināt – ja mūsu pilsētā būtu skatītāju interese par ”Arsenāla” pasākumiem, tad turpmāk vienmēr kinoforuma laikā būtu pasākumi arī pie mums.

Pagaidām vēl saglabāsim intrigu par to, kādus pasākumus varēsim apmeklēt un kādas filmas varēsim redzēt, bet parunāsim par to, kā ”Arsenālam” gatavojas Liepājā.

Tātad ”Arsenāla” tēma šoreiz ir mēmā un skaņu kino robeža. Liepājā tam būs veltīti divi kinolektoriji jūlijā un augustā. Jūlijā runāsim par pēdējām mēmajām filmām, augustā – par pirmajām skaņu filmām. Protams, kinoskatītāji kā parasti redzēs tematiski pieskaņotus vairāku filmu fragmentus un lektorija noslēgumā – pilna garuma filmu. Kinolektoriju tēmai pieskarsimies nedaudz plašāk.

Daudziem pilsētas iedzīvotājiem vēl ir labā atmiņā kinolektoriju tradīcija no padomju laikiem. Toreiz tie tika organizēti nu jau vairs neesošajā kinoteātrī ”Liepāja”, iekļūt tajos varēja, vai nu stāvot milzu rindās, vai nu par padomju laikā izplatīto blatu. Un tie parasti pulcēja stāvgrūdām pilnu kinoteātra zāli, kurā satilpa cilvēku astoņsimt.

Neviena bezjēdzība pasaulē nevar būt mūžīga, tāpēc padomju laikiem pienāca gals, un tas bija labi. Sliktāk bija tas, ka līdz ar šīs ēras galu Liepājā tik tikko neiestājās gals arī mākslas un kultūras dzīvei. Bija kultūras iestādes, kam izdevās izdzīvot. Piemēram, mūsu sirmais teātris. Bet desmitā mūza apmēram desmitgadi bija pameitas lomā. Deviņdesmito gadu sākumā uzplaukušajai videozālīšu ērai kinoteātrus praktiski izdevās izspiest no kultūras dzīves aprites. Milzīgais kinoteātris ”Liepāja” kļuva nerentabls un grūti uzturams. Tiesa, tagad kļuvis zināms, ka kinoteātri varēja glābt, turklāt zināms arī tas, ko vajadzēja darīt. Tomēr saruna par to, ko toreiz vajadzēja, būtu bezjēdzīga. Par to, ka šis kinoteātris gandrīz gadsimta ceturksni bija Liepājas kinomākslas centrs, vairs neliecina pat vieta, kur tas kādreiz atradās. Bija Liepājā vēsturisks, varētu teikt, leģendārs kinoteātris ”Palass”. Tajā savulaik pirmo reizi uz ekrāniem iznāca Eduarda Tisē filmētie kadri. Diemžēl tā laika Liepājas varas vīriem un sievām nešķita, ka kultūras vēsture ir vērtība, un vēsturiskais kinoteātris, kas šodien, starp citu, būtu lielisks kultūras tūrisma objekts, tika atdots apšaubāmai privatizācijai.

Liepāja, viena no lielākajām valsts pilsētām, palika bez savas kino dzīves. Kādu laiku kino rādīja kādreizējā Metalurgu kultūras pils zālē. Tomēr milzīgajā zālē, kas parasti netika piepildīta ar skatītājiem un ko ekonomiskās stagnācijas gados neviens neapkurināja, apstākļi bija kā sliktā kolhoza klubā.

Tomēr ekonomiskā stagnācija, ko bija radījusi sabiedriski politiskās iekārtas maiņa, arī reiz beidzās, sākās rosme un uzplaukums. Protams, tas nevarēja neietekmēt kultūras dzīvi – Liepājā atkal atvēra kinoteātri.

Var daudz diskutēt par programmu, ko rāda šajā kinoteātrī. Tomēr Liepājā, kur pirms simt gadiem bija septiņi lieli un grezni kinoteātri un daudz lielāku un mazāku kinozālīšu, tagad ir atkal kinoteātris.

2008.gada februārī ar Liepājas Kultūras pārvaldes un mūzikas kluba ”Fontaine Palace” atbalstu tika atjaunota arī kinolektoriju tradīcija.

Kinolektorijs šodien vairs nevar būt tas pats, kas kinolektorijs pirms divdesmit gadiem. Pirmkārt, pirms divdesmit gadiem kinolektoriju apmeklētību noteica tehniski iemesli – par videomagnetofona glabāšanu mājās padomju cilvēks varēja tikt pat cietumā. Un videomagnetofoni toreiz pieejami bija tikai tālbraucējiem jūrniekiem, viņu radiem un draugiem. Nebija mums arī videokasešu, par diskiem nerunājot. Tātad mums nebija iespējas variēt mājas kino repertuāru, varējām skatīties televizoru, kas mums arī piedāvāja akurāt trīs programmas.

Otrkārt, dzelzs priekškara laikmetā kinolektorijs bija puslīdz legāla iespēja noskatīties Rietumu kino produkciju, ar kuru saprotamu iemeslu dēļ lutināti vis netikām.

Tagad mums ir pieejams viss – videomagnetofons un DVD atskaņotājs, veikalu plaukti mudž no videokasešu un disku piedāvājuma. Un ja nu tas mūs tomēr neapmierina, tad iespējas izveidot mājas filmotēku ir praktiski bezgalīgas – varam taču ierakstīt no augstas kvalitātes televizoriem filmu klasiku, ko rāda, piemēram, kanāli ”TCM” vai ”Kultūra”, varam pasūtīt diskus un kasetes interneta lappusē www.amazon.com, pastāv arī tā dēvētās failu apmaiņas programmas internetā. Par šo programmu izmantošanu likumsargi gan nosodoši krata galvas, tomēr pagaidām vēl nav izdevies tās izskaust.

Tātad kinolektorijs šodien ir pasākums kultūras gardēžiem. Un te ir kāds moments, kas liek padomāt.

Liepājas kinolektorijiem izveidojies jau tāds kā neliels pastāvīgo apmeklētāju loks. Kinolektorijus apmeklē daudz jauniešu, un tas noteikti ir ļoti pozitīvi. Taču ir arī kāds bet.

Daudzi Liepājas inteliģences pārstāvji sūdzējušies, ka Liepājā nav augstvērtīgas kinomākslas. Ir izskanējis daudz pārmetumu Liepājas vienīgajam kinoteātrim ”Balle” par strikto orientāciju uz stipri viduvēja līmeņa komerciālu produkciju. Tomēr kinolektorijos šie inteliģences pārstāvji vēl aizvien nav bieži viesi. Būtu pat iespējams nosaukt konkrētus cilvēkus, kuri visgaužāk žēlojušies par zemā līmeņa filmām, ko rāda Liepājā, par nejēdzīgo kinoteātra ”Balle” repertuāru, bet kuri nav spēruši kāju nevienā kinolektorijā, kuros tomēr rādīti neapšaubāmi augstvērtīgi kino mākslas darbi – gan mūsdienu klasiķu filmas (piemēram, Emīra Kusturicas), gan filmas, kurām šodien jau ir vēsturiska vērtība.

Tas viss raisa pārdomas gaidāmā ”Arsenāla” sakarībā. Jau sākumā pieminējām arsenāliešu nodomus – Liepājā kinoforuma pasākumus varēs iedibināt kā vienu no kino dzīves tradīcijām, ja par tiem būs interese. Tas vieš zināmu satraukumu. Jo diemžēl tā ir ļoti negatīva iezīme – vārdos paust, ka nekā nav, bet faktiski ne par ko nelikties zinis. Šajā kontekstā gribas jautāt: cik taisnīgi ir pārmetumi kinoteātrim ”Balle”, par kura darbību varbūt arī tiešām daudz būtu ko piebilst? Labi, ”Ballē” nevar redzēt kino mākslu, bet kurš to ietu skatīties, ja to varētu redzēt? Kinolektorijos ieeja ir bezmaksas, un tomēr, kā jau teikts, tieši inteliģences pārstāvjus tajos gribētos redzēt kuplākā skaitā. Kinoteātra darbība notiek uz komerciāliem pamatiem, tur, pat ja rādītu kino mākslu, ieejas biļeti noteikti vajadzētu pirkt. Vai tie, kas tagad ”Ballei” dedzīgi pārmet zema līmeņa komercializāciju, par naudu ietu skatīties to, ko nenāk skatīties par velti? Atbilde ir: diezin vai.

Tomēr kinomīļi Liepājā tagad dzīvo ”Arsenāla” gaidās. Sāksim tam gatavoties jau tagad Liepājā!

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece

“Nosferatu šausmu simfonija” (1922). Režisors Fridrihs Mūrnavs.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz