Novembra pirmajā pusē, uz Valsts svētkiem, Latvijas skatītāju vērtējumam beidzot tika nodota pēdējo gadu vērienīgākā un dārgākā (budžets aptuveni divi miljoni latu) latviešu spēlfilma “Rīgas sargi”, kas tik ilgi bija gaidīta un par ko tik daudz runāts. Tās uzņemšanai Tukuma rajona Slampē tika uzbūvēta vesela kino pilsētiņa. Lai arī filma uz ekrāniem nonāca nedaudz vēlāk, nekā sākotnēji bija cerēts, tā gūst milzu panākumus.

Līdz 27.novembrim (pāris nedēļu laikā) biļetes bija iegādājušies vai rezervējuši jau 76564 interesentu. Droši “Rīgas sargus” var nosaukt par pēdējo gadu ievērojamāko nacionālo kinofilmu. Filma saskaņā ar Nacionālā kino centra datiem nepilnu trīs nedēļu laikā kļuvusi par otru visvairāk skatīto Latvijas spēlfilmu, apsteidzot filmu “Baiga vasara”, kuru kinoteātros bija noskatījies 74351 cilvēks. (Par populārāko Latvijas spēlfilmu, kas veidota pēc 1990.gada, Nacionālā kino centra eksperti atzinuši “Likteņdzirnas”, ko trīs gadu periodā – no 1997.gada līdz 2000.gadam – noskatījās 121860 skatītāju.)

Režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa filma “Rīgas sargi” ir stāsts “par patiesu draudzību un īstu mīlestību uz Latvijas neatkarības cīņu fona”. Tā teikts reklāmas rullītī. Un precīzāk pāris teikumos nemaz pateikt nevar. Pirmais pasaules karš ir beidzies. Mārtiņš (Jānis Reinis) pēc daudziem gadiem, kas pavadīti, karojot svešumā, atgriežas Latvijā pie līgavas Elzas (Elita Kļaviņa). Viņš nenojauš, ka izšķirīgā cīņa – gan par Elzas sirdi, gan par jaundibināto Latvijas valsti – vēl tikai priekšā. Vācu karaspēks krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā grasās sagrābt Rīgu, un šķiet, ka vienīgā Latvijas cerība iepretī vācu pārspēkam ir sabiedroto valstu atbalsts. Taču Mārtiņš ar saujiņu drošsirdīgo ir gatavs cīnīties. Rīgas sargu varonība nostiprina ticību Latvijas valstij gan pašu zemē, gan ārvalstīs.

Kino kritiķi atzīst, ka “Rīgas sargi” ir vienīgā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90.gadu sākumā uzņemtā latviešu filma, kas skatītājos raisījusi tik lielu interesi un guvusi tik ievērojamu atzinību. Speciālisti piekrīt, ka skatītājam latviešu filmas asociējas ar klasiku – “Velna kalpiem”, “Velna kalpiem velna dzirnavās” u.c. Kopš 90.gadu sākuma Latvijā uzņemtās bija autorfilmas, turklāt vienkāršajam skatītājam tās nebija nemaz tik vienkārši noskatīties. Tāpat speciālisti atzīst, ka pirmām kārtām kino nozares attīstību mūsu valstī bremzējis naudas trūkums, taču ar naudu tomēr nevarot atrisināt visas problēmas.

“Rīgas sargi” un interese par tiem pierāda, ka kino Latvijā nav tuvu miršanai. Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, noskatījusies filmu ”Rīgas sargi”, atzinusi, ka viņai tā ļoti patikusi. Eksprezidente šo latviešu filmu vērtē kā patriotisku.

Es šīs filmas parādīšanos uz ekrāna gaidīju ar nepacietību. Kad uzzināju, ka Liepājā filmu nebūs iespējams noskatīties ātrāk par 2008.gada janvāri, mēģināju internetā vismaz kādu tā saucamo ekrāna kopiju atrast. Jo vairāk tādēļ, ka uzņemšanas grupa, veidojot “Rīgas sargus”, strādāja arī Liepājā. Acīgākam skatītājam izdodas pamanīt, ka melnbaltajos kadros to tālo laiku karakuģus atveido mūsu Jūras spēku flagmanis “Virsaitis.”

Tas bija vēl 2006.gada jūnijs, kad uz mūsu Jūras spēku flagmaņa bija neparasti viesi – Liepājā ieradās filmas “Rīgas sargi” radošā grupa, un kuģis “Virsaitis” pārtapa par vienu no filmas varoņiem. Filmēšanas grupa ar režisoru priekšgalā ieradās mūsu pilsētā, lai filmai veidotu kadrus, kuros redzami kuģi. Kā toreiz pastāstīja filmas režisors Aigars Grauba, radošā grupa septiņu cilvēku sastāvā ieradās Liepājā, lai iegūtu materiālus par karakuģiem, ko izmantoja filmas specefektu veidošanai. Viņi fotografēja un filmēja dažādus kuģa elementus, tehniskos līdzekļus un darbības, piemēram, enkura nolaišanu un pacelšanu, kā kuģa ķīlis šķeļ viļņus u.c. “No nofilmētā materiāla ar datorgrafikas palīdzību taps karakuģi, kas 1919.gadā devās palīgā Rīgas sargiem,” toreiz skaidroja režisors. “Tā laika kuģi gan bija stipri atšķirīgi no mūsdienu kuģiem, tādēļ “Virsaiti” atpazīt būs grūti – tas būs grimēts un maskēts.” Taču “Rīgas sargi” nav dokumentāla filma, tādēļ ievērības cienīgs ir jau tas fakts vien, ka mūsu Jūras spēku kuģi piedalās filmas uzņemšanā.

Acīmredzot, ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, viņa vēlmes tiek arī piepildītas. Man bija tā laime “Rīgas sargus” uz lielā ekrāna redzēt tajā vienīgajā reizē, kad šī filma tika rādīta uz lielā ekrāna kinoteātrī “Balle” – Lāčplēša dienas vakarā, kopā ar formās tērptajiem vīriem, kuri svētku reizē nevis ballējās, bet ar milzīgu interesi vērās ekrānā. Divas stundas, elpu aizturējuši, sekodami līdzi notikumiem, karavīri atzina, ka šī filma ir ideāls mācību līdzeklis patriotiskajai audzināšanai jauniešiem. Es viņiem pilnībā pievienojos. Turklāt zināšanas par mūsu valsts vēsturi, ko iespējams iegūt, noskatoties “Rīgas sargus”, paspilgtina attēla un skaņas kvalitāte un specefekti. Neesmu ne dokumentālo, ne psiholoģisko filmu cienītāja. “Rīgas sargu” varoņiem nav svešas ne kaislības, ne vājums. Filma ir tik dinamiska, notikumi risinās tik raiti, ka divas stundas paskrien teju vai bez elpas. Manā skatījumā trekna rozīne filmā ir latviešiem tik tuvais melnais humors. Tas vijas cauri visai filmai – gan dialogos un monologos, gan rīcībā. Piemēram, epizodēs, kad latviešu puikas, nebūdami profesionāli karavīri, liekot visu uz spēles, stājas pretī iebrucējiem, kas viņiem grib atņemt mājas. Un, veiksmīgi uzvarējuši iebrucēju karavīrus, vēl trīcošām kājām izmet pa melnam jociņam.

Skumji vienīgi, ka mūsu pilsētas kino rādītāji nopīpējuši iespēju Liepājas skatītājiem iespēju šo vērtīgo kinolenti redzēt jau tagad. Jāgaida janvāris.

Ita Cērmane,

Šie jau ir gatavie filmas kadri, ko redzēsit “Rīgas sargos”.