Kas ir māksla? Kādi ir tās uzdevumi? Vai visa mūsdienu māksla ir laikmetīgā māksla? Vai māksliniekam svarīgi tikt saprastam? Šādi un līdzīgi jautājumi tika apspriesti vienā no Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolas 90 gadu jubilejas sakarībā rīkotajām diskusijām, kurās piedalījās absolventi un pedagogi. Mākslas kuratores, diskusijas moderatores Lienes Zīvertes vadībā pazīstami mākslinieki un pedagogi, iesaistoties skatītājiem, vētīja neatbildamos jautājumus. Piedāvājam ielūkoties vairākos konspektīvos izteikumos vai viedokļos, kas drīzāk nevis sniedz atbildes uz jautājumiem, bet rosina katru pašu meklēt savas atbildes.

Videomāksliniece Līga Marcinkēviča:

“Es saprotu, ka atbildēt uz jautājumu ar jautājumu ir ļoti vecs triks, bet kāpēc tas ir svarīgi? Sev atbildu – man tas nav svarīgi, jo klasifikācija, atzīšana vai neatzīšana ir konteksta jautājums. Kā tu skaties uz lietām – tas ir laikmetīgi. Tu vari būt šodien un tu vari domāt ļoti vecmodīgi. Vai arī ir kādas lietas, kas tevi rosina domāt ļoti vecmodīgi un tradicionāli. Ja Viss ir atkarīgs no skatītāja. Nācu mazu gabaliņu kājām no autoostas, un pretī 5. vidusskolai ir Liepājas vecās apbūves māja. Pret tramvaja pieturas galu ir tās brandmūris, kura faktūrā redzama ilgā laikā uzkrāta mājas, Liepājas, visas cilvēces vēsture. Sienā iestrādāts tikai viens logs, uz palodzes uzlikts pelargonijas puķupods. Apmetums ir nodrupis, bet tas ir krāsots vairākos slāņos. Ir pelēcīgi rozīgs. Un tai vienīgajā logā ir aizkariņš, kas sastāv no daudziem tamborētiem elementiem. Es mierīgi uz to varu paskatīties kā uz tradicionālās mākslas paraugu, bet pēkšņi skatos – tas loga dekors ir kā brandmūri kopējoša daļa. Šodien pēkšņi ieraudzīju – re, laikmeta liecība!”

Māksliniece un pedagoģe Dzintra Vīriņa:

“Ja mēs diskutējam par to kā terminoloģisku problēmu, tūlīt varam jautāt – kas ir vecmodīgs, kas ir modīgs? Vai laikmetīgais ir modīgs un nelaikmetīgais ir nemodīgs? Man arī ir jautājums, vai uz to jāatbild. Varam skatīties, ka viss, ko šodien radām, ir laikmetīgs. Kad pagājušajā rudenī biju Itālijā, pēkšņi sajutu to, ka esmu 16. gadsimtā. Tas bija lieliski – darbi, sākot ar Botičelli un agrīno renesansi. Sper soli, un visur biezā slānī ir māksla un vēsture. Eju pa ielu un skatos, kas tad tur ielās strādā par māksliniekiem, pamanu jaukas miniatūras Itālijas ainaviņas. Domāju, glezno itālis, nē, – japānis. Es pieļauju, ka itāļu māksliniekiem ir talantīgo vecāku sindroms. Vēsture ir tik piesātināta un pilna, ka viņiem ir grūti šodien kaut ko radīt. Un secinājums bija tāds – nevajag ne par ko raizēties, vienkārši katrai paaudzei ir radoši jāizpaužas, vienalga, kādās formās un līmenī viņi to dara. Nedomājot, vai tas ir modīgi, bet patiesi.

Vispār viss, par ko šodien runājam, ir diskutējams. Konteksts ar laikmetu savā ziņā arī ir gaistošs. Tā, kā mēs šodien sajūtam kontekstu ar laikmetu, neviens pēc tam nesajutīs un nespēs izprast tik patiesi, tikai teorētiski. Un tie būs pavisam citi kritēriji, pēc kuriem vērtēs darbus pēc 50 vai 100 gadiem.”

Mākslinieks un pedagogs Aldis Kļaviņš:

“Man ir grūti par to kaut ko teikt, jo pats esmu tik sens. Visu vietā noliks laika distance. Apgalvot, ka visa šodien radītā māksla ir laikmetīga, arī nevar. Un tad mēs nonākam pie tā, vai viss radītais ir māksla. Māksliniekiem droši vien negribas sevi salīdzināt ar pārējiem ražotājiem, bet, ja paskatāmies pāri mūsu mazās valstiņas robežām, tad kopumā mākslas piedāvājums ir lielāks nekā pieprasījums. Londonā – tas gan bija pasen – mani šokēja viens fakts. Ieeju galerijā, un tur ir palētināta māksla. Tāpat kā preces noceno, tā tur bija lētāki estampi, grafikas darbi. Tad man radās skumīgas pārdomas par laikmetīgo mākslu. Bet kvalitāte jebkurā gadījumā ar laiku visu izšķirs. Daži vārdi paliks, citi ne.”

Gleznotāja Līga Ķempe:

“Esmu praktizējošs gleznotājs, neesmu spriedelētājs par to, kas ir laikmetīgs. Es tādās kategorijās savā darbnīcā nedarbojos. Protams, ar to saskaros, bet tas ir, ejot ārpus darbnīcas. Mājās strādājot, es par to nedomāju. Man ir sajūta, ka to nedarīt nevaru. Tas man sagādā labas sajūtas, un, ja vēl kādam citam ārpus manas darbnīcas, tad to dažu cilvēku dēļ ir vērts. Vai esmu laikmetīga, es par to nedomāju.

Darbs, gribot negribot atspoguļo mākslinieka attīstību, domāšanu, viņa enerģiju. Vai nu viņu saprot, vai nesaprot. Darbs ir tāds, kāds ir pats mākslinieks, un to saprot tie cilvēki, kas ir līdzīgā noskaņojumā vai situācijā. Viņi attiecīgo darbu uztver ātrāk nekā tie, kuri tās sajūtas nepazīst.”

Videomāksliniece, scenogrāfe Dace Džeriņa:

“Skaidrs, ka tad, kad mākslinieks darbojas, viņš tiešām tajā brīdī nedomā, vai taisa laikmetīgo mākslu vai mūsdienu mākslu. Viņš taisa mākslu, un nav svarīgi, kurā plauktā tā pēc tam iekrīt. Es domāju tā – kāds ir kritērijs? Ja ņem laiku par atskaites punktu, viss, ko rada šodien, tā ir mūsdienu māksla, jo, manuprāt, laikmetīgā māksla nav visa šodienas māksla. Laikmetīgajai mākslai ir savi kritēriji. Galvenie termini, kas būtu svarīgi laikmetīgajai mākslai, ir konteksts un koncepcija. Es negleznoju un nezīmēju, bet visi mani darbi kaut kādā mērā ir saistīti ar domāšanas procesu. Kaut kāds konteksts kādā noteiktā brīdī, vienalga, vai tā ir telpa, vide, notikumi vai procesi. Protams, kritērijs nākotnē būs kvalitāte.”

Māksliniece un pedagoģe Ilze Karlsone:

“Man liekas, visai mūsdienu mākslai vajadzētu būt laikmetīgai, ja laikmetīgi mākslinieki pie tās darbojas. Bet ir ļoti dažādi virzieni. Nupat biju uz Latvijas Mākslas akadēmijas studentu izstādi – un tur ir darbi no pilnīga reālisma līdz pilnīgai abstrakcijai un visādiem meklējumiem. Tam visam vajadzētu būt laikmetīgam, ja ir īsts mākslinieks.

Man ir svarīgi, lai cilvēki saprastu, ko esmu ar to domājusi, un man ir bēdīgi, ja saprot kaut ko pilnīgi citu. Īstenībā tas būtu mākslas kritiķu uzdevums – skaidrot. Bet nav jau Liepājā kaut kāda analīze par izstādēm. Ir uzskaitīts, ka piedalījās tik un tik mākslinieku ar tik un tik bildēm. Kur tad radīsies cilvēkiem saprašana vai līdzdomāšana, tiem, kas mākslu nav mācījušies.

Man liekas, ka mākslai ir misija darīt pasauli labāku, likt par kaut ko domāt dziļāk vai būt skaistai un iepriecināt.”

Māksliniece un pedagoģe Ieva Rubeze:

“Es teiktu, ka visa mūsdienu māksla nav laikmetīgā māksla. Kā es vienu no otras atšķiru? Pēc tā, ko es sajūtu, redzot šo darbu. Vai tas ir domāšanas procesa, filozofijas un ideju rezultāts, idejas ķermenis. Vienalga, kāds laikmetīgās mākslas veids. Tajā forma nav tik svarīga kā doma. Bet tikpat labi darbi, kuros mūsdienu mākslinieks meklējis skaisto un formas tradicionālā veidā, var kļūt par laikmetīgu darbu, ieliekot to citā kontekstā. Un tas savukārt ir slavenais kuratora darbs. Un pat tie darbi, kas nav radīti mūsdienās, ielikti citā kontekstā, beigu beigās kļūst par laikmetīgiem.

Man bija mākslas darbs, kuru skatītājs saprata pavisam savādāk, nekā es biju domājusi. Tas viņā izraisīja tik spēcīgas emocijas, ka viņš šo mākslas darbu izpostīja. Un saprata viņš kaut ko, izejot no savas dzīves pieredzes, kam nebija pilnīgi nekāda sakara ar to, ko es biju ielikusi šajā mākslas darbā. Vai var teikt, ka viņš šo mākslas darbu nesaprata, es nedomāju. Viņš saprata, bet pavisam savādāk.”

Mākslinieks Gints Gabrāns:

“Es neesmu mēģinājis noskaidrot līdz galam, ko tas īsti nozīmē, jo pats nelietoju laikmetīgās mākslas terminu. Tas vairāk ir kultūras sastāvdaļa, lai aprakstītu kultūras procesu. Bet es nepretojos, ja to sauc par laikmetīgo mākslu.

Mākslā ir jaunrades process, un tāpēc tas ir neaprakstāms. Ja mākslas darbam jau sākotnēji ir mērķis, kas būtu jāizpilda, tas nenoved pie laba rezultāta. Drīzāk jāuzstāda paša procesa nosacījumi, kā pie rezultāta nokļūt, nevis galamērķis, kam būtu jāsanāk. Kad lasi par savu mākslu, esi priecīgs, kad izlasi kaut ko līdzīgu tam, ko esi domājis. Citreiz redzi – ir interesantas domas, bet tās ir pavisam citas nekā tavējās.

Citreiz skatītājs nevajadzīgi tiek sagruzīts ar visādiem pienākumiem. Jāuzmanās, ka kāds izstāžu zālē nepienāk un nepaprasa: vai tu saprati?”