Rīt pulksten 17 Vācu biedrībā Stendera ielā notiks Riharda Rubīna albuma par Zentu Mauriņu papildinātās versijas atvēršana ar autora priekšlasījumu. “Kultūras pulss” iepazīstina a R.Rubīna apceri par slaveno novadnieci.

Grūts, sāpīgs ir izcilās rakstnieces dzīves apraksts. Sācies Vidzemē, Lejasciemā, beidzies Badkrocingenā Dienvidvācijā. Pa ceļam iegriežoties Grobiņā un Liepājā. Šogad, sagaidot Ziemassvētkus, svinēsim slavenības 110. jubileju. Protams, tādā reizē atceras tikai labo, patīkamo. Teiksim, Mauriņas daiļrade – svēto atziņu muzejs.

Taču mani, ej sazini kāpēc, vairāk saista pretrunīgais, dramatiskais, pat traģiskais rakstnieces mūžā. Kāpēc oficiālās aprindas bieži bija pret Zentu Mauriņu? Mans vēstījums, šaubu nav, nepretendē uz pabeigtu pētījumu – tikai pārdomu brīdis ceļā. Kurā dvēsele ņem vērā atziņu, ka cilvēka dzīve vispār ir trausla, nepastāvīga, nemitīgi mainīga. Saliņa haosa jūrā. Vēl joprojām naivi ticēdams, ka patērētāju sabiedrībā rodami daži dīvaiņi, kuri grib atdzīvināt bijušo.

Diskusa ornaments

“Mauriņa pieder Latvijai, Dievzemīte – Zentiņai…”

Pirmā publikācija

No sākta gala Zenta Mauriņa attieksmē pret saviem laikabiedriem pakļāvās dabas diktētajiem subjektīvajiem kritērijiem. Melnbaltais skatījums – visas paziņas dalot draugos un naidniekos. Pa vidu atrasties varēja tikai retais.

Tēvu viņa mīlēja pāri mēram. No rakstniekiem pirmais pielūgsmes objekts – Jānis Akuraters. Pārtulkoja dzejnieka stāstu “Man vismīļākā” vācu valodā, publicējot 1919.gada 29.jūlijā avīzē “Libausche Zeitung”.

Akuraters saslima, viņu ievietoja pilsētas slimnīcā. Zentiņa nesa viņam produktus un vijolīšu pušķīšus. Atveseļojies rakstnieks savukārt apciemoja jauno talantu un pasniedza sarkanu rozi.

Atklāti sakot, jaunībā esam emocionāli romantiķi. Kalna strauti, kas, pārvarot krāces, traucas lejup nest Tēvzemei veldzi. Tad kļūstam par dzidriem ezeriem, kuros mājo lielas un mazas zivis. Vēl vēlāk – par dīķiem, bet visbeidzot par purviem, kuru akačos iestieg pēdējā cerība ar ceriņu zaru dvēselē.

“Reālā dzīve? Tā ir nepārtraukta vilšanās…” (R²)

Mauriņa un Rainis

Jau studiju gados ar neparasto talantīgumu Zenta ieguva sabiedrības ievērību.

Mēs Rīgā Vērmaņa parkā ieraugām Raini, stumjot Mauriņas ratiņus. Cildeni, skaisti. Taču starp attēlu un diskursu pastāv strīds…

Rainis: “Tagad es gribu jums ko pateikt, ko es nevienam vēl neesmu teicis: es negribu, ka mani aprok šai zemē…”

Zenta Mauriņa: “Bet jūs taču sacījāt, ka mūsu zeme, asaru un brīvības mocekļu asinīm slacīta, ir svēta.”

Rainis: “Jā, esat vēl pārāk jauna, lai to saprastu. Arī jūs piedzīvosit, ka nav citas tautas pasaulē, kur brālis brāli tā nozaimotu, tā nomelnotu, tā samīdītu. Brāļu naids mani nogurdinājis…”

Zenta Mauriņa: “Jūsu Jāzeps septiņpadsmit gadu glabāja ērkšķi, ko viņa brāļi tam bija dūruši krūtīs.”

Rainis: “Brāļu durtais ērkšķis smeldz līdz mūža beigām.”

Zenta Mauriņa: “Un tomēr jūs esat sarakstījis skaistākos un dziļākos vārdus par mūsu tautu.”

Rainis: “Brāļi mani durstījuši naida ērkšķiem. Gaida stundu, lai pēc iespējas svinīgāk mani varētu apglabāt. Mans Jāzeps veltīgi ir dzīvojis un cietis. Vienmēr vēl naids stiprāks nekā mīla. Te vairās dzīvus cilvēkus mīlēt. Mīl mirušos, bet mirušajiem nav vajadzīga mūsu mīlestība. Turpretī dzīvais bez mīlestības ir miris.”

Mazohisms

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados modē nāca vadonisms. Sākot ar pieticīgo Kārļa Ulmaņa autoritārismu, līdz Staļina un Hitlera drausmīgajam totalitārismam. Kultūrā valdīja mazohisma tendence.

Kas tad ir mazohists? Cilvēks, kurš pilnīgi atsakās no sava “es”. Viņš pašaizliedzīgi kalpo  idejai, nodomiem. Saskata pielūgsmē savas dzīves jēgu. Tā ir goda, slavas, varonības lieta.

Zentai Mauriņai ir cita pārliecība. Lūk, ko viņa saka par pastāvošo kārtību.

“Kārļa Ulmaņa režīms nepieļāva brīvu kritiku. Garīgā dzīvē valdīja saukļi, pielāgošanās māka. Īpatnēji indivīdi, personības netika cienīti. Tās apspriež, pazemina…”

Rakstniece atļāvās skaļi kritizēt to, par ko sajūsmā bija latviešu tautas lielākā daļa. Tas, protams, ir traģiski.

Tajā pašā uzstādījumā mulsina vēl kaut kas cits. Mauriņas literārā studija Rīgā, kur tika lasītas lekcijas, kā arī izbraukumi uz Mūrmuižu (pie Valmieras) bija estētikas paraugstundas. Spīdošā formā kā esejas. Tās fascinējušas ar dedzību, patosu, īpašu gaisotni. Sveču gaismā veidojās pielūdzēju bari. Cienījamā vecumā esošas mazohistes. Ja nu kāds, malā stāvošais, atļāvās Zentu kritizēt, tad tas tika uzskatīts par nekaunību, nežēlastību, nekaunīgu rīcību. Tas, kazi, nav demokrātiski, bet atkal traģiski…

Rakstniece un birokrātija

Ulmaņlaiki. Mazā lauku skolā, mīlot Zentu Mauriņu, iestudējuši rakstnieces pasaku “Jaunais likums”. Pat sašuvuši tērpus, uzzīmējuši dekorācijas. Pēkšņi, kas to būtu domājis, iecere aizliegta.

Ko nu? Skoliņas vadītāji, stumjot ratiņos lugas autori, devās uz Iekšlietu ministriju.

Zenta Mauriņa: “Viss bija atkarīgs no kāda jauna ierēdņa ceturtajā stāvā. Lejā nonākt pie mums viņš atsacījās. Ar milzīgām grūtībām uzkāpām. Apmēram stundu gaidījām priekštelpā. Beidzot iznāca priekšnieks un strupi paziņoja: “Man par šo lietu nekas nav sakāms, visu nosaka Izglītības ministrija.””

Akmens, kas sācis velties, nav apturams. Lauku inteliģence kopā ar rakstnieci devās pie Tenteļa kunga. Viņš pieņēma uzreiz. Tiesa, ieracies papīros, atnācējiem veltīja paviršu vērību.

Zenta Mauriņa: “Nu ko, ministra kungs?”

Atbildes nav. Iestājās neveikla pauze.

Tentelis: “Mauriņas kundze, teikšu atklāti, mani kaitina daudzas jūsu domas un atziņas. Rodas iespaids, ka jums ne visai patīk Latvijas valdība. Kāpēc jūs nesekojat citu rakstnieku priekšzīmei, neveltāt savus darbus Vadonim, neievietojat grāmatās viņa attēlu…”

Zenta Mauriņa: “Vai tas jādara obligāti?”

Tentelis (ar naidīgu intonāciju): “Protams, nē… Bet, tā darot, jūs apliecinātu cieņu Latvijai, Vadonim, tautas vienotībai.”

Zenta Mauriņa: “Manuprāt, demokrātiskā valstī šāda izdabāšana, izrādīšanās nav īsta rakstnieka cienīga rīcība.”

Tentelis: “Mūsu tautas vislabākais rakstnieks Virza gan, piemēram, domā savādāk…

(Pauze.)

Cienījamā skolas vadība, nevaru jūsu lūgumu izpildīt, jo tas nav atkarīgs no manis, bet gan no Iekšlietu ministrijas.”

Līdz ar to saruna bija beigusies. Sirmā skolotāja raudāja…

Kāpēc tas tā? Tāds bija laika gars. Racionāli, birokrātiski tika risināti visi jautājumi. Zentas Mauriņas talants, pašcieņa, neparastā personība bija psiholoģiskā nesaderībā ar autoritāro režīmu. Rakstniece svēti ticēja demokrātijai…

Oklahāmija – plebeju diktatūra

Jau romieši strikti zināja, ja valda patricieši, tad valstī ir viena kārtība, bet ja plebeji – pavisam cita. Pēdējiem patika “maize un izpriecas”. Arī patriotismā ir problēmas – “Ubi bene, ibi Ptria” (“Kur labi klājas, tur arī Tēvzeme”). Oklahāmijas  un plutokrātijas (naudinieku valdīšana) grauj garīgo kultūru, no tās paliek kā tajā pasakā par kaziņu – nadziņi un radziņi. Romānā “Dzelzs aizbīdņi lūst” Zenta Mauriņa asi nosoda Baigo gadu. Varbūt tieši šī darba dēļ rakstniece padomjlaikos bija aizliegta autore. Viņas grāmatas pie mums nekur nebija dabūjamas. Tiesa, paklusiņām, slepus, slepus mašīnrakstā savācu gandrīz visas.

Zenta augšāmcēlās Dziedošās revolūcijas laikā. Toreiz Liepājā grūstošais politiskais režīms ar skubu cēla pieminekli Mirdzai Ķempei. Kā parasti Rubīns kaitināja pilsētas vadītājus ar savām idejām. Atbildīgai, valdonīgai biedrei centos iestāstīt, ka gudrāk, labāk, lētāk būtu izveidot piemiņas zīmi Zentai Mauriņai. Bija man tāda iecere: zem ceriņiem (skaistākajiem ziediem pasaulē) sēž iemigusi ar grāmatu rokās Zentiņa…

Vēl šodien atceros biedrenes negatīvo, provinciālo monologu.

“Vai tad tas būs piemineklis!?

Tā nekur un neviens nebūvē. Jūsu mākslinieki (biju Mākslas vidusskolas direktors) to nespēj, lai būtu augsts mākslinieciskais līmenis, mums noteikti jāaicina Rīgas atzītie tēlnieki.

Rubīn, ņemiet vērā, ka jūsu piedāvātā krople to vien visu mūžu darījusi, kā lamājusi sociālismu un strādnieku varu.”

Tobrīd mana šarmantā dāma Filozofija čukstēja savu viedokli “…Katram politiskajam režīmam ir savi uzskati par skaisto, cilvēcīgo un dievišķo.”

Sajūsmu allaž nomaina vilšanās

“Dievs ar mums!” Ar tādu saukli 1941.gadā Latvijā iebruka “mirdzoši tērpti tērauda vīri” (Mauriņas replika). Daudzi, ieskaitot Zentu un Konstantīnu, sagaidīja ar ziediem. Netika ņemta vērā Čerčila norāde: “Katra tauta, kas iet kopā ar Hitleru, ir mūsu ienaidniece…”

Rakstnieces sajūsma noplaka, kad vācu drošības policija ne par ko arestēja dzīvesbiedru. Ar milzīgām pūlēm Zenta panāca Raudives atbrīvošanu.

“Tēvija” publicēja pantiņu:

“Dzimtā puse, tavu mieru
Netraucēs vairs it nekas…”

Tomēr, klau, žīdus šauj nost… Tas atkal lielajai humānistei bija nepieņemami.

Neveiksmes turpinājās. Kara beigās Mauriņas ģimene Liepājā neuzkļuva uz kuģa. Uz Vāciju vajadzēja vest daudz svarīgāku kravu – dzīvas cūkas.

Leģionārs, pārbaudot dokumentus, pārmetis rakstniecei prombēgšanu. Viņaprāt, visiem jāpaliek savās vietās līdz “uzvarīgām beigām”. No kara viņš esot mācījies tikai vienu – dzīve ir īsa, nāve – gara.

Tikai pēc kara Mauriņa publicēja atziņu, ka gan staļinieši, gan hitlerieši ir sātana kalpi.

Kalnā kāpēja

…un vientulīgāka kļūsi gads no gada… Tāpēc gudrais kalnā nerāpsies, gudrais kalnam apkārt ies.

Pēc kara, dzīvojot klaidā, Mauriņai, žēlumgals, nav pa ceļam ar latviešu emigrāciju. Viņu atzina, cienīja, atbalstīja tikai šaurs, liberāli domājošs personu loks. “Daugavas vanagu” izdevumi, sociāldemokrātu avīze “Brīvība” kariķēja rakstnieci, apsaukāja par “eksaltēto jumpravu”, “vācu gara aģenti”, kas neko nesaprot no īstās politikas.

Zenta parādā nepalika. Pārmeta tautiešiem alkatību, garīgo tukšumu, nacionālās kultūras patieso vērtību nekopšanu. Taisnīgas dusmas. Bet, dzīvojot ārpus Dzimtenes, nemitīgi strīdēties savā starpā, protams, ir nožēlojami.

Rakstniecei tomēr palaimējās. Vakareiropā valdīja antivadonisms, demokrātija augšāmcēlās. Daudzas universitātes aicināja Mauriņu lasīt lekcijas, piešķīra profesores nosaukumu. Īpaši populāra viņa kļuva Rietumvācijā.

Taču izlīgums ar latviešu trimdiniekiem nenotika. Tiesa, emigranti 1969.gadā (pēc tam, kad Zenta jau bija saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus) piešķīra prēmiju. Bet tas nu tā, ņemot vērā ārzemnieku nostādni. Kāpēc? Veca vaina. Klaidā esošiem joprojām Ulmaņlaiki šķita pati pilnība. Diemžēl.

Lūk, kāpēc uz rakstnieces kapa nav neviena vārda latviski un Badkrocingenas pūtēju orķestris neprot spēlēt mūsu tautas “Lūgšanu”.

Zentu Mauriņu cienot

Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu stāstu studentiem par jubilāri. Tie, paldies Dievam, uzmanīgi klausās, pārdzīvo, izturas ar cieņu. Godīgi sakot, parasti tās ir standarta, aplausiem pilnas. Gadās arī mušmirīgas.

Rakstnieces mantojums? Interesanta lasāmviela, pagātnes atskārsmju lauskas. Klasiskās ētikas postulāti. Nekas vairāk. Šodien, grāmatas īpaši necienot, mēs atmetam esejiskas aušības, mītus. Platons ir teicis: mīts – vecu sievu pasakas. Mūsdienās pie patiesām zināšanām ved tikai loģisks, racionāls diskurss. Dieviem un cilvēkiem labāk katram iet savu ceļu.

Es, piemēram, nemeklēju kādu īpašu jēgu dzīvei. Rīkojos mūsdienīgi, esmu laimīga Dzīves māksla? Rotaļīgs jautājums. Spēle spēlē. Dūmi bez uguns.

Epilogs

Žēl. Līdz Badkrocingenai tālu. Nespēšu 15.decembrī tur nokļūt, lai uz Zentas Mauriņas kapa noliktu ziedus un aizdedzinātu svecīti.