Agrita Maniņa: “Cilvēki brīnās, ka es pa ielām staigāju”
Cilvēkiem raksturīgi sūroties. Vienmēr jau arī ir, par ko pažēloties, jo nedzīvojam taču pasakā.
liepajniekiem.lv
Klibo veselība, nekad naudas nepietiek, ziemā ir par aukstu, vasarā – par karstu, nevar tikt noskatītajā darbā, kāds cits nedod priekšroku vai nelaipni izturas, politiķi nekad nav labi, kaimiņi neciešami, un tā bez gala.
Es arī tāda esmu, tāpat savureiz pačīkst cilvēki, kuri ap mani.
Tā jau saka: sliktais vairāk piesaista uzmanību nekā labais, ko dažbrīd pat nepamanām vai arī uzskatām pašu par sevi saprotamu.
“Es šonakt tik slikti gulēju,” tā sakām dzirdam biežāk nekā, ka bijis salds miegs un no rīta – mundrums.
Ir čīkstētāji, kuri nomāc. Nekad nekas viņiem nav labi.
No tādiem gribas izvairīties, lai gan ne vienmēr sanāk. Ja viesībās ar pasauli neapmierināta tante apsēžas blakus, ātrāk prom netiksi, kamēr nebūsi visu dzirdējis.
Un ir cilvēki, kuri dzīvi uztver pavisam citādāk, ar pateicību pieņem visu, ko tā dod.
Autoostā iepazīstos ar Andri Brikmani, abi ar sirmo vīrieti gaidām pienākam autobusu uz Vecpili. Jautāju, kā viņš ticis uz Liepāju, jo no Vecpils nevienu dienu nekursē neviens autobuss.
Izrādās, dzīvojot Durbē, bet no turienes – kas tur ko neatbraukt, satiksme laba.
“Es katru nedēļu braukāju uz Liepāju vienreiz vai divreiz.
Man ir problēmas ar redzi, esmu Neredzīgo biedrībā. Tur mums notiek rehabilitācijas nodarbības, uz tām tad arī regulāri braucu,” atklāj mans jaunais paziņa.
Uz piezīmi, ka viņam nav briļļu, atbild:
“Man nekādas brilles nevajag; cilvēki brīnās, ka es pa ielām staigāju.”
A. Brikmanis iet pa pilsētu nebaidoties, jo Liepāju pazīstot ļoti labi, varot teikt, ka jaunības pilsēta. Turklāt uzģērbis oranžu virsjaku, tā ka labi pamanāms. Ir arī nūja, kas pievērš apkārtējo uzmanību.
Šobrīd durbeniekam 80 gadu, bet ar acīm sirgstot kopš 25 gadu vecuma.
“Es četrus gadus dienēju uz krievu karakuģiem, kur bija elektromagnētiskais starojums. Tas arī sabojāja veselību. No maniem dienesta biedriem neviena vairs nav,” viņš pastāsta, ka ir represētais un lielāko daļu dzīves nodzīvojis Krievijā, Vladivostokā, kur gājis jūrā.
Latvijā atgriezies 1991. gadā un jaunu dzīvi sāka dzimtajā Durbē.
“Es aizgāju uz ārstu komisiju, un man pietrūka atzinuma par redzi. Prasīju ārstam, ko man darīt. Viņš atbildēja:
“Ļoti vienkārši, ieliec piecus rubļus sanitāram kabatā.”
Tā es arī izdarīju un pēc tam aizgāju jūrā,” vīrs pasmej, kā padomju laikos varēja atrisināt redzes problēmas.
Vladivostokā strādādams, esot bijis bagāts. Sapircis labi daudz šņabja un, aizgājis jūrā, to pārdevis. Sapelnījis tik daudz, ka nopirka māju.
Kad nomira mamma, brāļi nolēmuši, ka apķērīgajam Andrim jāņem saimniecība. Tad viņš arī atgriezās un dzīvoja mājā.
Pēc gadiem pārdeva i māju, i zemi un nopirka dzīvokli, kur dzīvo tagad ar sievu.
Ko sadara, kad nebrauc uz Liepāju? “Baudu savu laiku, vecumdienas,” sarunbiedrs iesmejas. “Man pieder dārziņš, tā ka ir, ko darīt.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.