“Situācija ar gatavību krīzēm ir diezgan bēdīga. Mūsu domnīca pagājušajā gadā Rīgā veica krīzes situācijā balstītu simulāciju, un mūsu skatījumā lielākā daļa cilvēku nesaskata savu individuālo atbildību. Jo uzskata, ka par visu jāparūpējas valstij,” atzina Kits.

Viņš uzskata, ka būtu nepieciešamas plašākas apmācības. Lai gan mācību “Namejs” laikā tika izspēlēta iedzīvotāju evakuācija, tas notika ļoti ierobežotā apjomā.

Ir bijuši vēl atsevišķi piemēri par ierobežotu evakuāciju, pašvaldību apmācības, bet tas nav mērogs, kādu prasītu esošā drošības situācija.

“Pašlaik pieņēmums ir, ka cilvēki spēs parūpēties par sevi. Piemēram, Igaunija individuālo atbildību krīzes situācijās palielināja no 72 stundām līdz 10 dienām. Tajā pašā laikā mēs jau to individuālo gatavību varam palielināt kaut līdz vienam mēnesim, bet, ja nav elementāro prasmju un zināšanu, ko darīt, atskanot sirēnai, tas neko nedos. Mēs nevaram būvēt civilo aizsardzību uz pieņēmumiem,” norādīja pētnieks.

Tāpat kritiski svarīga ir civilās aizsardzības plānu salāgošana ar militārajiem plāniem.

Kā piemēru tam, kas notiek, ja tie praksē nav salāgoti, Kits minēja pirmo dienu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, kad bruņoto spēku brigāde, kas bija atbildīga par Kijivas teritoriālo aizsardzību, iekļuva sastrēgumā un netika uz priekšu, jo Kijivas iedzīvotāji pameta pilsētu, un uz galvenajām transporta artērijām izveidojās milzīgi sastrēgumi.

Kits uzsvēra, ka tāpat krīžu gadījumos svarīga ir gan kritiskā infrastruktūra, gan valsts iestāžu nepārtrauktība, un te katram ir jāuzņemas sava atbildība.

Tas viss ir laikus jāizspēlē lielā scenārijā, jo, ja viens ķēdes posms iztrūkst, visa sistēma var tikt paralizēta.

“Ir bīstami domāt, ka gan jau būs labi,” pauda pētnieks.