Operācija noritējusi veiksmīgi, pateicoties Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Sirds ķirurģijas centra un Bērnu slimnīcas Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas, kā arī reģionālās slimnīcas mediķiem, Latvijas Transplantācijas centra darbiniekiem un Valsts robežsardzes atbalstam.

Sirds pārstādīšana veikta 14 gadus vecai pacientei, kurai ir iedzimta slimība, kura viņai tika konstatēta viena gada vecumā. Kopš tā laika meitenei sirds mazspēja ārstēta BKUS.

BKUS Bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikas vadītājs Valts Ozoliņš norādīja, ka pusaudzei ir ļoti reti sastopama ģenētiski pārmantojama slimība. Tika izmēģināts viss, ko piedāvā mūsdienu medicīna, tai skaitā savulaik arī cilmes šūnu transplantāciju, kas izrādījās neefektīva.

“Pēc tam ilgstoša sirds mazspējas terapija pacientei bijusi modernākā, kāda pasaulē ir, esam piesaistījuši mediķus no Vācijas Šaritē klīnikas. Zinājām, ka meitenei būs nepieciešama transplantācija, tas ir ilgstošs darbs -sagatavoties tam, lai transplantācija būtu iespējama. Tāpēc paralēli medikamentozai terapijai pirms trim gadiem pacientes sirdī mazinvazīvā operācijā implantējām īpašu ierīci, kura savieno sirds labo un kreiso priekškambari, lai izlīdzinātu spiedienu. Šo ierīci vēlreiz paplašinājām, bet pirms gada visas iespējas bija izsmeltas, atlika tikai transplantācija”, stāstīja Ozoliņš.

Vienu reizi meitenei donora sirds jau tika piedāvāta, tomēr ārsti, izvērtējot orgāna atbilstību, kuru nosaka pēc daudziem rādītājiem – asinsgrupas, audu saderības, orgāna izmēra, vecuma un veselības, to bija spiesti noraidīt. Visā pasaulē bērniem transplantācijas rindā ir prioritāte, meitene sagaidīja brīdi, kad kolēģi no PSKUS Sirds ķirurģijas centra deva ziņu, ka BKUS ķirurgiem tuvāko stundu laikā jābūt gataviem piedalīties operācijā.

Transplantēšanas procesu organizēja PSKUS Sirds ķirurģijas centra transplantācijas komandas vadītājs Uldis Strazdiņš, kurš atzina, ka sirds transplantācija ir lielas komandas darbs, kur precīzai koordinēšanai ir izšķiroša loma.

“Kad līdz mums nonāk informācija par donoru, attālināti komunicējam ar reanimatologiem citā slimnīcā, pieprasot un izvērtējot dažādus izmeklējumus. Ja orgāns der, veidojam komandu, lemjot, kurus speciālistus no kurām slimnīcām piesaistīsim. Kopīgi pieņemam lēmumu, kas būs tie, kuri dosies izņemt sirdi un kuri piedalīsies transplantēšanas operācijā Sirds ķirurģijas centrā. Reizēm šis koordinēšanas darbs notiek naktī, šoreiz visu paveicām pa dienu,” viņš stāstīja.

Kamēr tika ņemta ārā donora sirds, PSKUS otra mediķu komanda vēra vaļā pacientes krūšu kurvi, sagatavojot vietu meitenes jaunajai sirdij. PSKUS galvenā ārste, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Eva Strīķe piesaistīja Valsts robežsardzi, kuri nodrošināja operatīvu sirds transportēšanu no patālas reģiona slimnīcas uz Rīgu.

“Transplantācijas jomā izšķirošs ir laiks, tādēļ loģistikai un gaisa satiksmei orgāna transportēšanā uz lieliem attālumiem ir ļoti svarīga loma. Šī bija trešā reize, kad Valsts robežsardze, lai glābtu cilvēka dzīvību, piedalījās orgāna transportēšanā. Esam gandarīti, ka šī operācija izdevās,” atzina Valsts robežsardzes pārstāve Kristīne Pētersone.

Transplantācija tehniski nav pati sarežģītākā no sirds operācijām, bet, ja tā tiek sākta, atpakaļceļa vairs nav, uzsvēra Ozoliņš. Proti, kad pacientam izņemta viņa paša sirds, ir tikai divas iespējas – jaunā sirds spēs atsākt strādāt un veikt savas funkcijas, vai arī – ne.

Šobrīd pacientes pašsajūta ir ļoti laba, bet kādu laiku viņai būs jāpaliek BKUS. Tagad meitenei ir būtiski saņemt imūnsupresīvo terapiju, lai viņas imūnā sistēma nesāk atgrūst svešo orgānu, sacīja Ozoliņš, piebilstot, ka tā kā imunoloģiskās reakcijas var notikt arī ilgtermiņā, ļoti precīzi jālieto nozīmētie medikamenti.

“Tieši pusaudžu vecumā tas ir sarežģītākais, jo bērni jūtas patstāvīgi un vēlas paši pieņemt lēmumus, ko darīt vai nedarīt. Taču šajā situācijā precīzai medikamentu lietošanai ir dzīvības cena, tāpēc būtiski, ka BKUS meitenes veselības situācija tiek monitorēta un pacientei palīdzību sniedz ne tikai bērnu kardiologs, bet arī bērnu psihologs, rehabilitotlogs un fizioterapeits,” atzīmēja Ozoliņš.

Viņš skaidroja, ka sirds transplantācija ir unikāla metode, bet nav brīnumlīdzeklis. Ir pacienti, kuri ar transplantētu sirdi dzīvo gadu desmitiem, taču vienmēr pastāv augstāks risks, ka var rasties sirds veselības problēmas. Arī imūnsupresija pēc transplantācijas nav vienkārša, jo bērns kļūst uzņēmīgāks pret infekcijām. Taču bērniem, kurus reģistrējam orgānu transplantācijai, tā ir vienīgā iespēja, kā dzīve var turpināties.