liepajniekiem.lv
Rīt amatu pametīs ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Gandrīz pusgadu pēc tam, kad publiski izskanēja ziņas par to, ka laikā, kad viņš bija premjerministrs, nepamatoti daudz līdzekļu tērēts viņa delegāciju komandējumos izmantotajiem privātajiem avioreisiem.
Nianses par atbildību tiks šķetinātas nesen uzsāktajā kriminālprocesā, kas laikam jau bija pēdējais piliens, pēc kura ministram nācās demisionēt.
Kas notika ar to sakarīgo, Rietumu izglītību baudījušo valstsvīru, kurš lielā mērā izveda “Jauno vienotību” no iepriekšējās krīzes (tieši tad “Vienotība” kļuva par “Jauno vienotību”) un pēc tam samērā veiksmīgi stūrēja valsts kuģi kovidpandēmijas laikā?
Tieši pateicoties šiem veiksmīgās darbības gadiem, “Jaunā vienotība” iepriekšējās Saeimas vēlēšanās guva lieliskus panākumus, pārliecinošu uzvaru un iespēju turpināt iesākto.
Kurā brīdī viņš no partijas lokomotīves kļuva par grābekli, kurš guļ zālē un kādā brīdī bliež pa pieri tā, ka raibs gar acīm?
Pirms nepilniem astoņiem gadiem es šajā rubrikā vētīju toreizējās “Vienotības” līderes, vēl pirms tam Saeimas priekšsēdētājas, Solvitas Āboltiņas darbību, kas gandrīz aizlaida partiju pa skuju taku.
Viņas arogantā uzvedība acīmredzami liecināja par nespēju izturēt varas pārbaudi, un tas līdztekus citām nebūšanām partijas iekšienē un komunikācijā ar sabiedrību “Vienotībai” gandrīz bija liktenīgi.
Āboltiņas epopeja partiju gandrīz pazudināja.
Acīmredzot augšāmcelšanās tomēr bija pārāk viegla, lai neteiktu, ka pēc 13. Saeimas vēlēšanām iespēja atgriezties ar pūlēm reanimētajai un pārdēvētajai “Jaunajai vienotībai” pati iekrita rokās.
Bet Latvijas politiskajā arēnā jau ilgus gadus vērojama tāda ļoti pamanāma un savā ziņā tomēr dīvaina korelācija starp varas garšu un augstprātību.
Pie mums politiskā kultūra tomēr vēl ir ļoti tālu kaut vai no tām pašām Ziemeļvalstīm, kuras kā vēlamo etalonu tik bieži mēdz piesaukt pašmāju politiķi.
Āboltiņas tielēšanās un nespēja pieņemt, ka pašas vien vainas dēļ viņas laiks politikā ir pagājis, ka neviens viņu negrib un nemīl (un piespiest vai iemācīt mīlēt nespēja ne frizieri, ne sabiedrisko attiecību speciālisti), tagad izskatās tik ļoti līdzīgi tam, kā Kariņam pēc kāda no greznajiem lidojumiem abas kājas uz zemes tā īsti tomēr nenostājās.
Un arī šie lidojumi būtībā bija tāda trula pašapliecināšanās – es varu, man pienākas.
Pārprasta sava svarīguma un misijas (varbūt pat mesijas) apziņa. Jo, ja tās kājas būtu uz zemes, viņš tomēr būtu sajutis, ka pamati sākuši šūpoties un drebēt.
Varbūt viņš ar vienu kāju jau bija NATO mītnē Briselē un otru Strasbūrā, gaidot spožu karjeru Eiropas Parlamenta institūcijās.
Jau gadiem ilgi mēs runājam par sabiedrības zemo iesaisti politiskajā darbībā, un šādi gadījumi ir tie, pēc kuriem teorētiski potenciālie sabiedriskie darbinieki kārtējo reizi gūst pārliecību, ka politika ir viena netīra padarīšana, kurā godīgam cilvēkam, kurš mēdz pa laikam sarunāties ar savu sirdsapziņu, nav ko meklēt.
Ja pirms astoņiem gadiem manas lielākās bažas bija par to, ka viena proeiropeiska, liberāla partija dažu savtīgu ļautiņu dēļ var sadalīties pirmreizinātājos, un tas būtu zaudējums Latvijas politikai, tagad, kad karš Ukrainā novilcis jaunas sarkanās līnijas, “Jaunās vienotības” nedienas vērtējamas daudz rezignētāk.
Un tas, cik mokoši norisinājās jauna ārlietu ministra meklējumi, rāda, ka kādreiz spēcīgajai politiķu apvienībai rezervistu soliņš patiesībā ir gaužām īss.
Un tās ir tiešas sekas tam, ka politikā arvien grūtāk iesaistīt jaunus un spējīgus cilvēkus, kuri būtu gatavi savus ideālus mēģināt realizēt.
Vai tiešām “Jaunajai vienotībai”, tās pieredzējušajiem līderiem un ideologiem bija vajadzīgi četri pieci mēneši, lai novērtētu, cik lielā mērā Kariņš ar savu pašpārliecinātību un iedomību, ka viņš ir neaizstājams, ģeniāls un gudrs politiķis, grāvis ne tikai konkrētās partijas, bet arī valdības tēlu?
Un tagad būs ļoti interesanti vērot, kā tālāk tiks attīstīta partijas Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa, kurā “Jaunās vienotības” sarakstā otrais numurs ir politiķis, kurš no amata atkāpies neatbilstošas rīcības dēļ.
Turklāt acīmredzami, ka viņš pats nekādas kļūdas negrasās atzīt un grēku nožēlošana (vai vismaz atvainošanās) tuvākajā laikā nesekos.
Ko tur daudz, nesekos nekad, jo tā sava nemaldīguma apziņa laikam jau ir viena nelaba un neārstējama indeve.
Protams, tagad viegli atrast grēkāzi Kariņa personā, bet tā lielākā bēda ir tā, ka kaut kas ļaundabīgs no iekšpuses grauž visu “Jauno vienotību”.
Reti neveiksmīgā komunikācija jau no brīža, kad publiski sāka ķidāt Kariņa lidojumu aizkulises, vērojama ne tikai no ekspremjera un ārlietu ministra puses, bet arī no pārējiem līderiem.
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle uzskata, ka vērojamas pazīmes, kas liecina arī par sašķeltību partijā, un dažādo bloku un grupējumu vēlme īstenot kaut kādas savas ambīcijas parāda, ka partija nav nemaz tik stabila.
Pietrūkst līdera, tādēļ arī dažādie grupējumi var rosīties un vārīties savā sulā, partiju vājinot no iekšienes.
Pieredzējuša un harizmātiska līdera vadīti politiskie spēki ilgtermiņā darbojas daudz veiksmīgāk un spēj labāk uzrunāt vēlētājus. Un, lai nu ar ko, bet ar uzrunāšanu, precīzāk, komunikāciju “Jaunajai vienotībai” ir problēmas jau kopš iepriekšējām vēlēšanām.
Tiesa, arī kovidkrīzes laikā bija pazīmes, kas rādīja, ka ļoti saspringtos brīžos Kariņa līdera dotības kļūst, pat nezinu, kā lai pasaka, egoistiskas, vai? Un pamazām tas noveda postā arī viņa kā partijas līdera reputāciju.
Tikmēr jauni līderi tā īsti nav izkristalizējušies, un partijas spēcīgākie trumpji, kā jau ierasts ilgāku laiku, strādā Eiroparlamentā un uz norisēm Latvijā nolūkojas no malas.
Bet vēlēšanas ir jau šovasar, un uz partiju reitingiem daudz lielāku iespaidu atstāj iekšpolitikā paveiktais, jo lielai daļai vēlētāju ir ļoti aptuvens priekšstats par to, ko Briselē un Strasbūrā dara Sandra Kalniete vai Valdis Dombrovskis.
Vēlētāji vērtēs partijas paveikto Latvijā, bet šie kritēriji kā ļoti ticamu zīmē scenāriju, kurā “Jaunajai vienotībai” gar degunu varētu aiziet eirokomisāra amats.
Varbūt tas ļaus pa īstam novērtēt grābekļa versijas 2.0 nepatīkamo sitienu un divu gadu laikā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām pārkārtot iekšējos resursus.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Satversmei neatbilst ierobežojums visā Rīgā organizēt azartspēles.
Latvijā viesojas Ukrainas premjerministrs Deniss Šmihaļs.
Latvijas Radio brīdina par vārda brīvības un mediju neatkarības apdraudējumu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Jelgavas novada domes priekšsēdētājs Madars Lasmanis atkāpjas no amata.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Izraēlas triecienā Gazas joslā nogalināti septiņi humānās palīdzības darbinieki.
Ukrainā samazina mobilizācijas vecumu.
Izveidota jauna Palestīnas autonomijas valdība.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs piedāvā izveidot jaunu fondu Ukrainas atbalstam.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
