liepajniekiem.lv
Kad spriežam par to, kā Ukrainai uzvarēt karā pret Krieviju, viens no pēdējā laika lielajiem klupšanas akmeņiem ir Rietumu nespēja vai nevēlēšanās sniegt visu Ukrainai nepieciešamo militāro atbalstu.
Iemeslu tam ir daudz un dažādi. Bet viens no tiem ir nevēlēšanās atzīt, ka pasaulē, arī vecajā, labajā miera ostā Eiropā, nekas vairs nebūs tā, kā bijis.
Latvijas deputāts Eiropas Parlamentā Roberts Zīle, kad pirms mēneša Strasbūrā vaicāju viņam, vai viņš jūt kaut kādas domāšanas paradigmas izmaiņas pazīmes Rietumu politiķu uzskatu sistēmā, atbildēja noliedzoši.
Draudi visai Vecās pasaules pastāvēšanai, par kuriem drosmīgākie runā arvien skaļāk, lielākajai daļai joprojām šķiet abstrakti un neiespējami.
Šīs pārmaiņas arī Latvijā norit lēnāk, nekā vajadzētu. Caur mūsu ostām un pa mūsu dzelzceļiem joprojām turpina ripot vagonu sastāvi ar Krievijas graudiem vienā virzienā un agresorvalsts militārajai industrijai nepieciešamajām metāla rūdām pretējā virzienā.
Brīdī, kad būtu tik ļoti nepieciešams ne tikai pacelt kārtējo Ukrainas karogu pie kādas ēkas vai nodziedāt demokrātijas aizstāvju valsts himnu, bet arī ar darbiem apliecināt vēlmi visos iespējamos veidos pretdarboties Krievijai, politiķi jautājumu par “Latvijas dzelzceļa” izmantošanu Krievijas tranzītam dzenā no vienas ministrijas otrai.
Kad Krievijas ekonomikas krīze pagājušā gadsimta izskaņā iecirta skarbu pliķi tiem Latvijas uzņēmējiem, kuri uz lielo kaimiņvalsti bija lūkojušies kā uz vilinošu eksporta tirgu, likās, ka saņemtā sāpīgā mācība iezīmēs skaidras vadlīnijas turpmākajiem gadiem.
Un es, tolaik jauns žurnālists, nekādi nespēju saprast, vai tā ir alkatība vai muļķība, kas pašmāju biznesmeņiem joprojām liek apsvērt Krieviju kā pieņemamu un vispār iespējamu uzņēmējdarbības partneri.
Kā iespējams paļauties uz jebko, kas saistīts ar valsti, kurai ir tik senas imperiālisma un bandītisma tradīcijas, kuras savstarpēji savijušās tik cieši, ka grūti saprast, kas īsti ir kas!
Mēs apbrīnojami vienoti varam pulcēties Daugavmalā, būvēt barikādes, dziedāt “Saule, Pērkons, Daugava” vai just līdzi hokejistiem, mēs spējam būt dāsni un īsā laikā kādu ārkārtas situāciju atrisināt ar ziedojumiem, kas dāvāti no sirds.
Un tomēr mēs nespējam panākt, ka asiņainie graudi vai mangāna rūda, kas tiks pārvērsta jaunos ieročos, pārstās ceļot pa mūsu zemes ceļiem un caur mūsu ostām.
Vai tiešām lētā lopbarība no Krievijas atrisinās mūsu lauksaimnieku problēmas? Vai kravu tranzīts būs tā zelta ādere, kas ļaus sakārtot mūsu dzelzceļa problēmas, un vilcieni kādudien tiešām kļūs par mūsu sabiedriskā transporta tīkla mugurkaulu? Vai ostas mums dos to trūkstošo labklājības pilienu, lai plauktu un zeltu māksla, kultūra, zinātne un sociālais atbalsts? Un kādēļ tas tā nav noticis līdz šim?
Ir kaut kas paradoksāls spējā vienlaikus bažīties par Krievijas draudiem, ticēt, ka mūsu militārā un politiskā elite nestāsta visu patiesību, uztraukties par to, ka visa austrumu robeža vēl nav noklāta ar kājnieku mīnām, tajā pašā laikā satraucoties pret iespējamo darbavietu likvidēšanu ostās vai dzelzceļa tranzītbiznesā.
Mainīt gadiem ilgi funkcionējušu rīcības modeli un domāšanas veidu var nebūt viegli. Pirms četriem gadiem mēs jau piedzīvojām savdabīgu ģenerālmēģinājumu ārkārtas situācijai – kovidpandēmijas apkarošanas sākumposmā vienīgais iespējamais rīcības modelis bija maksimāli ierobežot kontaktus ar citiem cilvēkiem, pat ja tas nozīmēja biznesa apstāšanos.
Faktiski visas valsts apstāšanos un pilnīgu ikdienas paradumu maiņu.
Daudzi 2020. gada martā jutās kā pie sasistas siles, jo teju nekas no tā, kas vēl pirms nedēļas bija šķitis pašsaprotams, vairs nedarbojās.
Divus gadus Eiropā notiek pilna mēroga karš. Bet Rietumu pasaulē daudzi spītīgi atsakās atzīt, ka Eiropa ir neatgriezenisku pārmaiņu priekšā, lai gan arvien biežāk izskan doma, ka jauns “dzelzs priekškars” jau ir nolaidies. Un arī Latvijā valdošā koalīcija turpina rādīt savu vājumu un nespēju rīkoties izlēmīgi.
Ja kovidpandēmijas laikā īsi un ātri tika saskaņoti un pieņemti lēmumi par to, ka, piemēram, bērnu ragaviņas pirkt ir bīstami, tad tagad daudz bīstamākos un draudīgākos apstākļos agresorvalsts bruņutehnikas stobru ražošanai nepieciešamā mangāna rūda mūsu politiķiem nešķiet pietiekami bīstams produkts.
Būtiskākais ir nespēja pieņemt, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, tās jau notiek, un jāpaiet daudziem gadiem, un dikti stipriem pārmaiņu vējiem (atsauce uz grupas “Scorpions” pirms vairāk nekā 30 gadiem tapušo dziesmu par pārmaiņām PSRS) jāpūš ne tikai Gorkija parkā, bet visā plašajā Krievzemē, lai ar šo valsti atkal varētu tirgoties. Ko nu tur par tirgošanos – vispirms jābūt kādam, ar ko vispār tur iespējams sarunāties.
Bet
patlaban ir pēdējais brīdis, lai nesaprotamu iemeslu dēļ vēl līdz šim nesarautās darījumu saites ar Krieviju tiktu pārrautas, vislabāk – pārcirstas.
Visiem tiem, kas laiku pa laikam uzturēja dzīvu domu par mūsu valsti kā tiltu no austrumiem uz rietumiem, ir pēdējais laiks atzīt savus maldus. Tilts uz nekurieni vai no tās nav nekas tāds, ko vajadzētu būvēt vai uzturēt.
Un šī nespēja noticēt kaut kam tik neiespējami ļaunam, tādam monstram, par kādu ir izaugusi Krievija, sasaista Rietumu politiķus vēlmē palīdzēt Ukrainai.
Klasisks piemērs ir nupat notikušais sporta pasaulē – Starptautiskās Olimpiskās komitejas darboņus, kuri iepriekš ar dažādiem nosacījumiem izlēma atļaut Krievijas un Baltkrievijas sportistu piedalīšanos Parīzes olimpiskajās spēlēs, tagad pārsteidz Krievijas reakcija uz šiem ierobežojumiem, komitejas vadītāja vācieša Tomasa Baha rīcību salīdzinot ar holokaustu.
Vai tiešām vēl kādu var pārsteigt kaut kas, ko var pateikt vai izdarīt Krievija? Vai tiešām nav skaidrs, ka Ronalda Reigana pirms vairāk nekā 40 gadiem paustais apzīmējums “ļaunuma impērija” ir ieguvis jaunus apmērus un kvalitāti?
Protams, savs ieguldījums notiekošajā ir arī Krievijas ilgi un rūpīgi pilinātajai dezinformācijas indei, kas, piepalīdzot “noderīgiem idiotiem”, naudaskāriem nodevējiem un vienkārši dumiem ļaudīm, samaitājusi ne vienu vien demokrātijas medus mucu.
Bet galvenais tomēr ir naivā nespēja noticēt, ka 21. gadsimtā vēl kāda civilizēta valsts var rīkoties tā, kā to dara Krievija.
Un dzirdētais arguments – “ja būsim pliki un nabagi, nevarēsim palīdzēt Ukrainai” – ir smieklīgs: jau labu brīdi runa nav par plikumu un nabadzību; runa ir par to, vai mēs vispār būsim.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Par mangāna rūdas tranzītu jālemj ES.
Tiesībsargs kritizē rekomendāciju formālu ieviešanu.
Pašvaldību vadošajām amatpersonām vajadzēs pielaidi valsts noslēpumam.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ģenerālprokuratūra sākusi kriminālprocesu par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa avioreisiem.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
ASV piedāvā rezolūciju par pamieru Gazā.
Vācijā tiekas Ukrainas aizsardzības kontaktgrupa.
Apšaudē Piemaskavas koncertzālē nogalināti vairāk nekā 130 cilvēki.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Velsas princesei Ketrinai diagnosticēts vēzis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
