Sāk izskatīt lietu par normu, kas regulēja ūdens patēriņa starpības aprēķināšanu
Satversmes tiesa (ST) šodien sāk izskatīt lietu par normu, kas regulēja ūdens patēriņa starpības aprēķināšanu, aģentūru LETA informēja ST.
LETA
Tiesa skata lietu “Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 4. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam”.
Apstrīdētā norma noteica, ka Ministru kabineta (MK) noteikumos minēto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro, bet ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir bojāti, tie nav noplombēti, to plombējums ir bojāts vai tie nav verificēti triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām.
ST lietu izskata rakstveida procesā. Nolēmums jāpieņem 30 dienu laikā pēc ST sēdes.
Jau ziņots, ka pieteikumus ST iesniegusi Rīgas pilsētas tiesa, kuras izskatīšanā ir divas civillietas par daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un saņemto komunālo pakalpojumu parāda piedziņu. Prasībās iekļauts arī parāds par ūdens patēriņa starpību, kas aprēķināts, pamatojoties uz apstrīdēto normu.
Tiesa lūdz izvērtēt MK noteikumu “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 19.1 4. apakšpunkta atbilstību Satversmes 105. pantam.
Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma nosaka dzīvokļu īpašnieka pienākumu samaksāt visas ēkas ūdens patēriņa starpību.
Tomēr ūdens patēriņa starpības sadalē netiek ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas.
Rīgas pilsētas tiesā arī norāda, ka ūdens patēriņa starpība dzīvokļa īpašniekam neesot iepriekš paredzama un varot būtiski svārstīties, kas nozīmīgi sadārdzina maksu par ūdensapgādes pakalpojumu.
Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs un apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 105. pantam.