Prezidents atgādināja, ka karš pret Ukrainu sākās senāk nekā pirms četriem gadiem – 2014. gadā. Rinkēvičs norādīja, ka jau pēc pāris dienām – 26. februārī – Ukraina atzīmēs Pretošanās dienu, kad faktiski sākās Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas okupācija.

“Krievija ir ielauzusies Ukrainā, Krievija ir to izārdījusi – izpostījusi cilvēku dzīves un uz brīdi nozagusi daļu valsts teritorijas. Bet tas nenozīmē, ka šīs teritorijas pieder Krievijai – tās, kaut arī Krievijas zaglīgajos pirkstos, ir Ukrainas daļa. Tāda ir, bija un būs mūsu valsts, Latvijas, nostāja,” teica prezidents.

Viņš norādīja, ka šobrīd notiek aktīvas miera sarunas, taču agresoru miers neinteresē – uzbrucējs cenšas izmantot sarunas, lai sasniegtu mērķus, kurus neizdodas sasniegt kara laukā.

Pēc prezidenta vārdiem, mieram ir jābūt tādam, ko pieņem pati Ukraina, tam jābūt ilgstošam un uzticamam.

“Svarīgi ir ne tikai formulēt drošības garantijas, ne tikai par tām vienoties, bet vēl svarīgāk ir strādāt pie reālas to ieviešanas,” teica Rinkēvičs, norādot, ka miers iespējams tikai tad, ja Ukrainai būs garantēta īsta, nevis “papīra drošība”.

Prezidents uzsvēra, ka Krievijas pārvietotie un deportētie Ukrainas bērni, karagūstekņi un nelikumīgi aizturētie cilvēki, ir nekavējoties jāatbrīvo.

“Latvija ir gatava kopā ar Ukrainu un citiem mūsu draugiem un partneriem atbalstīt Ukrainas iedzīvotāju, īpaši deportēto bērnu, drošu atgriešanos dzimtenē,” sacīja Rinkēvičs.

Viņš atzina, ka karš licis ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai un arī pasaulei uzdot jautājumu, cik gatavi šādiem uzbrukumiem būtu mēs. Viņš atzina, ka uz šo jautājumu atbildes ne vienmēr ir pilnīgas.

“Un ir arī daudz joprojām neatbildētu jautājumu vai tādi, uz kuriem atbildes skan formāli. Cilvēki joprojām nezina, kā būtu jārīkojas militāra uzbrukuma gadījumā. Viņi nav gatavi doties uz tuvāko patvertni. Pašas patvertnes nav gatavas,” pauda prezidents.

Kā sacīja Rinkēvičs, mēs ļoti labi apzināmies, ka karā cilvēkus nepasargās “skaisti bukleti”, bet gan zināšanas un pārliecība.

Prezidents uzsvēra, ka jāturpina atgādināt par 72 stundu somu, par krājumu veidošanu, bet arī jāpasaka, ko ar šo somu darīt, kur iet, jo soma var noderēt ne tikai kara gadījumā, bet arī citos krīzes brīžos.

“Mums jābūt gataviem rīkoties mierīgi, gudri un mērķtiecīgi. Un mums ir jāmācās no Ukrainas,” sacīja prezidents.

Prezidents uzsvēra, ka ir jābūt vienam kopīgam skaidram mērķim, kas ir Latvijas drošība.

Viņaprāt, par to var vienoties visa Latvijas sabiedrība, pozīcija un opozīcija, Saeimā pārstāvētās un nepārstāvētās politiskās partijas.

“Drošība ir un būs svarīgāka par īstermiņa mērķiem un ambīcijām,” sacīja prezidents.

Viņš atgādināja, ka jau pēc septiņiem mēnešiem Latvijas tauta vēlēs sev jaunu Saeimu.

Prezidents pauda pārliecību, ka Latvija saglabās savu pamatmērķi – drošu, demokrātisku un tiesisku Latviju. Latviju, kas atbalsta brīvību, Latviju, kas atbalsta Ukrainu.

Rinkēvičs uzrunā atzina, ka šobrīd Ukraina sargā arī mūs.

“Tā ir mūsu aizsardzības pirmā līnija. Mūsu otrā un galvenā aizsardzības līnija esam mēs paši, mūsu sabiedrotie Baltijas jūras reģionā, ES un NATO,” sacīja prezidents, norādot, ka mums ir dots laiks, lai sagatavotos karam.

Sagatavotos tā, lai kara nebūtu, lai agresors neuzbruktu, lai neuzdrošinātos. Taču, pēc prezidenta vārdiem, šo laiku nedrīkstam izniekot.

Viņš atzina, ka ne visur pasaulē un Eiropā cilvēki pietiekami apzinās Krievijas radītos draudus.

“Tieši tāpēc mums jābūt skaļiem un spilgtiem. Mūsu stratēģija saglabājas nemainīga – stingrs, nelokāms atbalsts Ukrainai un tālāks spiediens pret Krieviju,” pauda Rinkēvičs.

“Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Eiropa. Jo spēcīgāka Ukraina, jo drošāka Latvija,” sacīja Rinkēvičs, uzsverot, ka līdzīgi arī jautājumā par Ukrainas uzņemšanu ES.

Viņaprāt, šāds solis kļūs par daļu no ES drošības garantijām Ukrainai.

“Tas padarītu – un es esmu pārliecināts, ka padarīs – ES par nopietnu militāru spēku. Tas būtu ieguldījums visas Eiropas, arī Latvijas, drošības stiprināšanā,” uzskata prezidents.

Rinkēvičs uzsvēra, ka esam kopā ar citām valstīm, kas labi saprot Krieviju, tās tumšo bezprātu un bezsirdību, ar valstīm, kuras pašas piedzīvojušas Krievijas nežēlību, ar tām valstīm, kas darīs visu, lai nekad neko tādu, ko pieredz Ukraina, savās mājās nepieredzētu.

Taču diemžēl redzam arī pretēju tendenci – centienus normalizēt un pieņemt agresiju – vai tas būtu sportā, politikā vai biznesā.

“Ar vārdiem un politiķu nostāju šeit vien nepietiek. Ir nepieciešams arī pastāvīgs un neatslābstošs sabiedrības spiediens un rīcība,” sacīja prezidents.

Rinkēvičs aicināja visus nepagurt un strādāt tālāk, līdz Ukraina atgūst savas teritorijas, līdz Ukraina ir brīva un neatkarīga.

Kā norādīja prezidents, karš liek novērtēt mieru, iespēju strādāt, veidot, radīt, nebaidoties no tā, ka viss jau rītdien var tikt sagrauts.

“Šī iespēja nav pašsaprotama,” teica prezidents, aicinot šo miera iespēju izmantot, radīt un sargāt, negaidīt vieglākus laikus, jo “mums šodien tāda iespēja ir”.