Ligita Kupčus-Apēna: Neesam vienīgie uz šīs zemeslodes
“Salūtu vajag! Vai tiešām viss ir tik slikti, ka nevar šo prieku atļauties?!” – ilgus gadus uguņošana ir bijusi viena no galvenajām svētku asociācijām, un daļa sabiedrības nav gatava mainīties, to pierāda diskusijas pēc aizvadītajiem valsts svētkiem.
liepajniekiem.lv
Uguņošanu rīkoja tikai divās Latvijas pilsētās, un sabiedrība dalās divās frontēs. Kādam tikai tā – grandiozi, ar vērienu – rodas īstena svētku sajūta, citam tas nav vajadzīgs.
Liepājā atšķirībā no Ogres un Ventspils uguņošanas nebija, 18. novembra svētku programmu veidoja sportiski, muzikāli, sirsnīgi mirkļi.
Tomēr uz abām pilsētām, kur uguņošana rīkota, brauca daudzi, un viens no argumentiem, lai saviem bērniem – pirmo reizi mūžā! – parādītu salūtu, jo visur citur tas ir atņemts un tas neesot saprotami. Bet vai tikai brauciens nav sanācis velts, jo ne visiem ķipariem salūts tiešām sniedz prieku? Bieži vien tas rada izbīli un bailes.
Nenoliedzami, salūts ir meistardarbs, uguns ziedu saskaņa ar mūziku ir brīnumaina, bet es bez tā varu iztikt.
Manī sajūtas nav citādākas, kā, piemēram, skatot izgaismotas vides instalācijas, multimediālus lāzeru uzvedumus vai gaismas akcijas. Tas taču ir tikpat elpu aizraujoši un sajūsminoši!
Atminaties īpašo lāzerprojekcijas instalāciju “Karaliskās debesis” Miķeļa Valtera ielā pastaigas “Izgaismotā Liepāja” laikā? Tas bija kas īpašs un pierādījums tam, ka var citādāk, mākslinieki tiešām ir izdomas bagāti.
Šonedēļ Liepājā iedegs Ziemassvētku rotājumus, radīti arī jauni vides objekti. Un tikai ar ziņu vien, ka kaut kas tāds būs, daudzi cilvēki jau padalījušies, aicinot uz Liepāju ciemos, jo zina, ka “December Design” prot radīt skaistumu. Baudīt dzīvi un priecāties var un vajag.
Bet, ja nav salūta, tad tā visa nav…? Kaut kā mazliet skumji par to.
Kādam par sarūgtinājumu, kādam par prieku arī Jaungadā Liepājā salūta nebūs. Pilsēta lielajos pasākumos no tā ir atteikusies, apliecina Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks Nauris Lazdāns.
Kā iepriekš, tā arī šobrīd pašvaldība neatkāpjas no solidaritātes principa – kamēr Ukrainā norit karadarbība un kamēr mūsu pilsētā ir cilvēki, kas šeit raduši patvērumu no kara šausmām, tikmēr uguņošanas netiek rīkotas.
“Protams, šīs izvēlas pamatā ir emocionāls fons, bet tas parāda, ka esam empātiski, solidāri un cieņpilni pret cilvēkiem, kam skaļas zalves var radīt trauksmi un skumjas atmiņas,” norāda N. Lazdāns.
Privāti gan uguņot drīkst, tas nav aizliegts.
Jā, kāds teiks, ka liekulīgi utt., kādēļ Ukraina ir īpašāka par Afganistānu, Irāku vai Izraēlu, kādēļ agrāk nesolidarizējāmies ar Āfriku, kur cilvēki mira no bada…? Sak, dzīrojām, kamēr citur cieta! Bet nedomāju, ka visu vajag mest vienā kaltā, bet lietas tomēr nodalīt.
Patiesībā runas par alternatīvu meklēšanu salūtiem nav nekas jauns.
Pasaulē no mirdzošā skaistuma atsakās tā negatīvās ietekmes dēļ uz gaisu, ūdeni, augsni un mums pašiem.
Turklāt, daudzu ieskatā, tā ir gaisā izmesta nauda, ko varētu atvēlēt kam citam, piemēram, palīdzēt kādam bērnam portālā ziedot.lv vai trūcīgajiem senioriem.
Mēs labi zinām Raiņa slavenos vārdus: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Un labi, ka cilvēki aug savā izpratnē par to, ka neesam vienīgie uz šīs zemeslodes.
Mainās laiki, tehnoloģijas, bet ir vērtības, kas nemainīsies, un tādas vienmēr mūsu acīs būs – daba un veselība.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.