Acis gluži kā no miega atveras, brīvības vērtību apzinoties laikā, kad redzi, ka pavisam netālu neatkarīgai zemei (Ukrainai) agresors (Krievija) valsti grib ar varu atņemt – nogalinot, pazemojot, apzogot. Jo citā laikā, iespējams, kādam liekas, ka brīva un neatkarīga valsts mums ir iedota uz Saules mūžu un ka reiz izcīnīto mums nekad un neviens nespēs atņemt.

Vēsture turklāt arī rāda, ka tā nebūt nav viena reize – reiz izcīnīto mēs zaudējām un tad atkal izcīnījām. Tas, runājot par starptautisku atzītu valsti. Bet, ja paraugāmies vēl senākā vēsturē, tad mūsu senču cīņas par mūsu zemi jau nesākās tikai 20. gadsimtā, bet senāk, protams.

Tā jau arī ir vēstures izzināšanas galvenā misija: apzinoties notikušo, drošāk raudzīties nākotnē. Ja vēsturi ignorējam, tā atkārtojas skarbākajā versijā; ja izdarām secinājumus, no senām kļūdām ir cerība izvairīties.

Visiem zināms, kā Krievijas cara vectētiņš Vladimirs Putins uztver Padomju Savienības sabrukumu.

Viņš jau sen lolo atkal izveidot lielvaru, kas, iespējams, būtu jau trešais šāds vēsturiskais Krievijas mēģinājums, attiecīgi sekotu trešais lielkrievu impērijas sabrukums.

Par to, protams, vēsturniekiem var būt atšķirīgs viedoklis, nepretendēju uz baltu patiesību.

1939. gadā Vācija un PSRS no divām pusēm pakļāva Poliju. Padomju Krievijai radās iespēja ne tikai pievienot sev jaunus apgabalus – Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju –, bet vēl izmantot jauniegūtās pozīcijas tālākam komunistiskās pasaules revolūcijas spiedienam uz Rietumiem, teikts vācu okupācijas laikā izdotajā grāmatā ar sarkastisku nosaukumu ”Lai dzīvo padomju Latvija!”.

Uzsākot bijušo Polijas apgabalu ”atbrīvošanu”, padomju valdība 1937. gada 17. septembrī kaimiņvalstīm (arī Latvijai) iesniedza notu, ka tā pieturas pie ”pilnīgas neitralitātes politikas”. Taču, protams, tie bija klaji meli – tieši tādi, kādus mēs dzirdam šodien no Kremļa propagandistu skaļajām mutēm naidā pārvērstos ģīmjos.

Igaunija jau 11 dienas pēc šī melu paziņojuma bija spiesta parakstīt ”savstarpējās palīdzības paktu”, jo krievi par ieganstu izmantoja kādas poļu zemūdenes bēgšanu no Tallinas ostas.

Oktobra sākumā tādu paktu parakstīja arī Latvija un Lietuva. Somi no šī pakta laipni atsacījās, un mēs zinām, kas pēc tam notika, – novembra beigās sarkanarmija uzbruka Somijai.

Krievija solīja neaizskart Latvijas suverenitātes tiesības. Kā tad… Padomju prese liekulīgi slavēja Padomju Savienības valdības lielo miermīlību un gādību pār mazajām valstīm, lai tās nekristu ”imperiālistisko plēsoņu” rokās…

Cienījamie lasītāji, vai jums šodien ausīs neskan tieši tie paši propagandistu panti, kādus krievi izmantoja pirms vairāk nekā 80 gadiem?

Latvijas brīvvalsts iznīcināšanas pirmā stadija nevilkās ilgi. Tikai astoņus mēnešus pēc ”savstarpējā palīdzības pakta” noslēgšanas, 1940. gada 16. jūnijā, Latvija no krāpnieku pārvaldītās imperiālistiskās valsts saņēma jau pavisam citu notu, izvirzot vairākus smieklīgus apvainojumus par pakta pārkāpšanu, piemēram, par militāru savienību starp Latviju un Igauniju, kas bija noslēgta stipri senāk. Jau nākošajā dienā, 17. jūnijā, Sarkanā armija un tās tanki ienāca Latvijā un Rīgā.

Ar šo brīdi sākās latviešu tautas smagās ciešanas – vēlēšanu blēdības, atklāti meli, izlaupīšana, sarkanais terors – izsūtīšanas, spīdzināšanas, nogalināšanas –, kara šausmas. Un neatkarības pilnīga zaudēšana.

Kā domājat? Ja Putins iesoļotu Ukrainā tik viegli, kā viņš bija iecerējis – trīs dienās –, kas notiktu pēc tam? Ja Rietumi nobaidītos atbalstīt Ukrainu Putina kodoldraudu dēļ, apgādājot šo daudzcietušo zemi ar militāro un humāno palīdzību, kur mēs būtu pamodušies šodien?

Teiksit, ka nevajag visu tā vienkāršot? Esam NATO dalībvalsts utt. Varbūt jums taisnība. Bet nevajag arī pārvērtēt Latvijas armijas spēju turēties pretī tik milzīgam pārspēkam.

Karotāji mums profesionāli un braši, taču mums nav tik daudz cilvēku un ieroču, lai apkautu kaut vai Krievijas piedzērušos demoralizētos mobilizētos, ja tie nāktu virsū kā jūra raķešu zalvju pavadībā.

Vienīgais glābiņš ir NATO iesaiste. Un te nu jāiedarbina attiecīgie panti un jāseko rīcībai. Jautājums: cik ātra tā būs, un cik daudz cilvēku tad jau būs zaudējuši dzīvību?

Es teiktu, ka šodien mēs divās svarīgās pozīcijās esam krietni labākā situācijā, nekā bijām pagājušā gadsimta 30. gadu beigās, bet vienā – daudz sliktākā.

Par labo. Pirmkārt, šodien Krievijai uz rokas nav slepenu vienošanos par teritoriālo ietekmes pārdali Eiropā (es tam ticu), kāda bija starp hitlerisko Vāciju un Staļina padomiju toreiz (Molotova–Ribentropa pakts).

Otrkārt, Latvija mūsdienās ir NATO dalībvalsts – pasaulē lielākās un spēcīgākās militārās savienības locekle. Un tas nozīmē, ka Krievija nevar rīkoties tik pārdroši – tā reāli no NATO baidās.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, kāda nomaldījusies raķete nokrita Polijas teritorijā, nogalinot divus cilvēkus. Krievija nekavējoties steidzās ziņot, ka tā nav šāvusi pa NATO dalībvalsti.

Sliktais savukārt ir fakts, ka pasaule ir bruņojusies ar kodolieročiem un Krievija ir kodollielvalsts, kas ik pa laikam izmanto šo faktu kā šantāžas argumentu. Tas arī attur Rietumus no radikālām militārām operācijām.

Domāju, ka atsevišķas valstis jau sen varēja iet talkā Ukrainai, un Krievija karu zaudētu daudz ātrāk. Rietumi pret agresorvalsti vēršas ar ukraiņu rokām un ukraiņu asinīm, un šāds Krievijas armijas iznīcināšanas process, visticamāk, nav viena gada jautājums.

Tātad – Krievija zaudēs. Jautājums: vai tā savas sakāves agonijā spiedīs sarkanās pogas vai ne.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Latvija svin valsts proklamēšanas 104. gadadienu.

Pretrunu māktā valdības veidošana tikusi līdz deklarācijas izstrādei.

Uzturēšanās atļaujas saņēmušajiem būs jākārto valsts valodas zināšanu pārbaude.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Valsts prezidents Egils Levits svētkos uzrunā tautu pie Brīvības pieminekļa.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

G20 samitā līderi nosoda Krievijas agresiju pret Ukrainu.

ANO klimata konferencē vienojas atbalstīt nabadzīgākās valstis.

Katarā sākas pretrunīgi vērtētā Pasaules kausa izcīņa futbolā.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Donalds Tramps paziņo par kandidēšanu ASV prezidenta amatam 2024. gadā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.