Salīdzinoši nesen publiskots pētījums par kultūras patēriņu Latvijā 2009. gadā. Jāatzīst, ka vārds “patēriņš” attiecībā uz kultūru griež ausīs, bet acīmredzot savādāk to nenosaukt. Ja kultūra ir produkts, tad to patērē.

Pētījumu ik gadu pasūta Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija (SAK). Aptauju par pagājušo gadu veikusi mārketinga un sociālo pētījumu aģentūra Fieldex. Pētījuma jēga – noskaidrot mūsu (Latvijas iedzīvotāju) ieradumus kultūras patēriņā.

Uzmanīgu mani darīja interneta portālā diena.lv Zanes Radzobes rakstītais, ka “ja iedomātā daudzdzīvokļu mājā Latvijā iedzīvotājiem liktu izvēlēties starp vakaru operā un žirafu apskati Rīgas Zooloģiskajā dārzā, biļeti uz izrādi ņemtu sešpadsmit no simta”. Te man spuras gaisā, jo diezgan kaitinošs ir šāda veida salīdzinājums. Opera ir kā spoža, dārga automašīna. Tā ir piedeva, neatņemama sastāvdaļa noteiktam stāvoklim sabiedrībā. Elitāri, ne visiem pieejami. Pastaiga brīvā dabā vienatnē vai kopā ar ģimeni – dabiskāk, pieejamāk un, manuprāt, nebūt nenorāda uz ļaužu “zemo” kultūras līmeni. Pēc manām domām, tuvredzīgi tā spriest un salīdzināt, jo plaisa starp sabiedrības slāņiem jau tā ir biedējoša.

Pēc man pieejamās informācijas Liepājā šāda veida pētījums veikts 2008. gadā – “Kultūras patēriņa un pieprasījuma tendences Liepājas pilsētā”. Pētījumā jaušams, ka ap 30% aptaujāto liepājnieku paši aktīvi piedalās kultūras aktivitātēs – dzied korī, spēlē mūzikas instrumentus. Arī nodarbojas ar sportu, kas priecē, jo liecina par veselu miesu un secīgi – par veselu garu.

Pastāv uzskats, ka aktīvam dzīvesveidam pretēja darbība ir dirnēšana pie televizora un aizraušanās ar televīzijas pārraižu skatīšanos. Pagājušā gadā kultūras raidījumus televīzijā vērojuši 70% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju. Kultūras raidījumu 100g kultūras skatās 46% respondentu. (Raidījuma projekta vadītāja Ieva Rozentāle komentē, ka tas ir sasniegums, jo “faktiski 100g kultūras ir vienīgais vērā ņemamais televīzijas kultūras raidījums valstī! Šis fakts liek padomāt par to, ko tērējam savām garīgajām un intelektuālajām vajadzībām”.) Gandrīz tikpat daudz lasa grāmatas. Šo nodarbi varētu veicināt grāmatu maiņas punkti.

Interesanti būtu uzzināt, kādēļ cilvēki apmeklē vai neapmeklē kultūras pasākumus – vai tie ir finansiāli, piedāvājuma klāsta, izvēles, transporta aspekti.

Kad aiz loga saule kutina kupenām sānus un cerība par pavasari nešķiet mānīga, gribas kustēties un televizors tiek ieslēgts retāk. Nenoliedzami, ir posmi dzīvē, kad kultūras produktus saņemu tādā veidā – ar televīzijas starpniecību. Parasti kultūra un sports ir tās jomas, kas uzlabo omu, kad viss šķietami piegriezies.

Piekrītu viedoklim, ka statistika ne gluži ir realitāte. Bet, ja interesē citu viedokļi par šo tēmu – par iztikas minimumu kultūrā raksta Pauls Bankovskis rakstā ”Kompensācijas kultūra”.

Agnese Matisone,
ieinteresēta persona