Sakarā ar nupat notikušo kultūras ministra vizīti Liepājā un pausto atbalstu profesionālajai mākslai, bija kāda saruna ar kultūras pārvaldes vadītāju Leldi Vīksnu, kurā viņa piekrita paustajai domai – izmantotā terminoloģija būtu pārdomājama.

Ar to biju domājusi sekojošo – nav īsti pareizi par profesionāliem māksliniekiem apzīmēt tikai Liepājas teātra aktierus un Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķus. Kā tad visi citi? Piemēram, “Atštaukas”, Baleta un deju studija, Cirka studija? Un vēl vairāki citi kolektīvi un organizācijas?

Pašreizējā situācijā ar profesionāļiem tiek saprasti tie mākslas darbinieki, kuriem valsts un pašvaldība maksā algas. Tātad Liepājā – teātris un orķestris. Zināmā mērā dalījums ir saglabājies no padomju laikiem, kad tie, kam maksāja algas, tie bija valsts darbā, pārējie – dažādi pulciņi, studijas un citi kolektīvi – ar to vai citu lietu nodarbojās brīvajā laikā un to visu kopā sauca par māksliniecisko pašdarbību. Ir tikai viena nianse – padomju laikā nekāds trešais variants nebija iespējams, jo tādu cilvēku, kas algu sev nopelnīja paši, nebija. Visiem bija viens darba devējs – valsts, jo visas iestādes, rūpnīcas un vispār jebkurš uzņēmums piederēja valstij.

Laiki ir mainījušies un tagad līdztekus tiem, kas algu saņem no valsts vai pašvaldības, ir parādījušies cilvēki, kas algu sev maksā paši. Viņu darbības juridiskās formas turklāt ir ļoti dažādas – SIA, nevalstiskā organizācija, pašnodarbināta persona. Tomēr viņi ir un strādā, tajā skaitā kultūras lauciņā. Un viņu ieguldījums veido ļoti nozīmīgu daļu kultūras panorāmas. Tātad, nevar teikt, ka viņi visi būtu amatieri. Protams, paliek neapstrīdamas lietas, kas arī mūsdienās ir un paliek mākslinieciskā pašdarbība – piemēram, tautas teātra aktieri ir pašdarbnieki, jo naudu ar šo nodarbošanos nepelna, un parasti tam velta tikai brīvo laiku.

Kur tomēr mūsdienās ir velkama robeža starp profesionāli un amatieri? Šis jautājums ne vienu reizi vien ir ticis diskutēts arī plašākos kultūras un mākslas darbinieku forumos, bet pie vienotiem kritērijiem tā īsti nav nonākts. Viena versija ir šāda: profesionālis ir tas, kas ar savu darbību attiecīgajā nozarē pelna dienišķo maizi, amatieris – tas, kam šī nodarbe ir vaļasprieks. Vairumā gadījumu tiek atzīts, ka dalījums pēc šādiem kritērijiem būtu pats taisnīgākais, jo vārds “profesionālis” tiek atvasināts no vārda “profesija” un ar profesiju taču tā vai citādi parasti saprot cilvēka materiālās eksistences pamatu. Praktiski tas nozīmē to, ka, piemēram, dzintarapstrādes mākslinieks (jo arī lietišķā māksla ir mākslas un kultūras dzīves daļa), kas pārtiek no tā, ka darina un pārdod dzintara izstrādājumus, ir profesionālis, bet dzintarapstrādes mākslinieks, kas šādus izstrādājumus darina tikai brīvajā laikā un izmanto radu un draugu apdāvināšanai – amatieris.

Cita versija aicina par kritēriju atzīt izglītību attiecīgajā nozarē. Tomēr šī versija varētu izrādīties strīdīgāka. Ir nozares, kur nekādi nav iespējams strādāt bez tieši šajā nozarē iegūtas izglītības (medicīna, jurisprudence, inženierzinātnes u. c.), bet mākslas nozarēs tā varētu arī nebūt. Mākslas nozarē izšķirošais tomēr ir talants, bet talanta noslieces var nesakrist ar iegūto izglītību. Turklāt ir nozares, kur iespējams strādāt ar līdzīgā vai radniecīgā specialitātē iegūtu izglītību (piemēram, ir ne mazums valodas (ne obligāti latviešu) un literatūras skolotāju, kas strādā par žurnālistiem, redaktoriem u.tml.). Turklāt arī Liepājā ir kultūras darbinieki, kas apguvuši, piemēram, tādas specialitātes, kā kultūras vadība, kultūras menedžments. Tā ir ar mākslas un kultūras sfēru saistīta izglītība, taču tā nav tiešā veidā mākslas, mūzikas vai horeogrāfijas skola. Un tomēr tas nenozīmē, ka šie cilvēki vienlaikus nav talantīgi mūziķi, gleznotāji, dejotāji utt. Cits variants tepat vēl varētu būt ar mākslu saistītās pedagoģiskās specialitātes (piemēram, vizuālās mākslas skolotājs, mūzikas skolotājs). Un vēl tāds piemērs, kas izskanēja kādā kultūras darbinieku forumā. Jauns gleznotājs pabeidz mākslas skolu, bet tad saprot, ka ar to maizi nenopelnīs, un pabeidz juridisko fakultāti. Viņš strādā par notāru (vai jebko citu jurisprudences laukā), bet mājās reizēm glezno. Viņš savus darbus nepārdod, jā, viņš nepelna ar to sev iztiku, bet, pēc izglītības dokumenta vadoties, vienalga ir profesionālis!

Cilvēka darba vērtību oficiāli kritēriji, protams, nenosaka. Un tomēr Liepājas kultūras darbinieki tiek aicināti pārdomāt iespējamos priekšlikumus, kā mūsdienīgā veidā nošķirt profesionālo un neprofesionālo mākslu.

Kristīne Jākabsone,
nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja