Lasītāj, vēsturē ir divas Liepājas aizstāvēšanas. Pirmā – 1919. gada novembrī, Neatkarības kara laikā. Liepājnieki atvairīja bermontiešu uzbrukumu. Otrā – 1941. gada jūnijā, ap Jāņiem.

Totalitāru lielvalstu duelis mūsu pilsētā. Par šo vēsturisko notikumu publicēts, sacerēts, zīmēts, gleznots, filmēts, dziedāts, muzicēts pāri mēram. Taču, jādomā, atceroties 70. gadskārtu, būs vēl un vēl… Ļoti pretrunīgs brīdis Liepājas pagātnē.

Padomju laiku oficiālā versija
Cietoksnis Dzintarjūras krastā. Aizstāvji – varoņi. Pilsēta godam nopelnījusi ordeni.
Doktora Gebelsa preses viedoklis.
Pirmā lielākā kauja Ostlandē. Ceļā stājās ļoti spēcīgs, noorganizēts pretinieks. Notika asas ielas cīņas par katru namu. Fīrera vīri nodemonstrēja savu pārākumu.

Vācu mākslinieku skaidrojums
1941. gada decembrī Rīgā iznāca zīmējumu mape “Kampß und Kunst”. Trīs mākslinieki, ejot kopā ar vācu armiju no Liepājas līdz Narvai, zīmējuši notiekošo.
Kāda vācu žurnālista publikācija.
“Tūlīt pēc kara. Ieņemot Libawu, krita ļoti daudzi mūsu vīri. Žēl. Bet no otras puses skatot – kritušiem nebija jābrien Krievijas dubļos, jāsalst pie Maskavas un jākaunas 1945. gada maijā pēc sakāves.”
Mūsu vēsturnieku, žurnālistu (lielākās daļas) skatījums.
“Dižkauja zināmā mērā kauna traips Latvijas vēsturē. Pilsētas aizstāvēšana nemākulības paraugs. Pilnīgi velta varonība. Nožēlojami tie latvieši, kas toreiz cīnījās krievu pusē.”

* * *

Vecā Rubīna atmiņu vīzijas.

Vēsturisks notikums? Ir patiess brīdī, kad tas notiek… Pēc tam virmo tikai subjektīvi viedokļi. Protams, tie arī dažādi. Vienos prevalē “skats no malas”. Otros – ezotēriska notikuma iekšējā dinamika. Stāstītājs pats ir bijis procesā iekšā. Lai kaut cik tuvotos “vēsturiskai patiesībai” (kā patiešām tas bija?), vajadzīgas abas subjektivitātes.

Andžila Remesa grāmatā “Pasta ielas namiņā” jūs sastapsit pirmo variantu. Es centīšos aizstāvēt “iekšējo redzi”. Kā man tas toreiz izlicies?

Nelaikā, spītējot veselajam saprātam, biju tapis par pilsētas kultūras nodaļas vadītāju. Vajadzēja atteikties, protams. Bet tādai “varonībai” nebiju gatavs. Savā jaunības mulsumā nācu klajā ar lielu rosību un pustrakām idejām. Proti, sarīkot vērienīgu brīvdabas izrādi Zaļās birzes fortos. Restaurēt kariņa sākumu mūspusē.

Liepājas aizstāvēšana – vēsturisks fakts. Attieksme pret to mainīga. Staļina laikos, tūlīt pēc kara, ļoti atturīga. Kobam mirušie latvieši patika labāk nekā dzīvie. Kad Josifs devās uz elli ieviest tur kārtību, notika būtiska pārbīde.

Pilsēta Dzintarjūras krastā – varoņu citadele. Liepāju slavēja līdzīgi Brestas cietoksnim… Padomju prese sajūsmā. Ciemos brauca politiķi, žurnālisti, rakstnieki. Par aizstāvjiem kļuva pat tādi, kas nekad pie mums nebija bijuši.

Rubīna uzdrīkstēšanās bija radusies īstā laikā. Sacerot scenāriju, brieda filozofiskas problēmas. Kā pārbīdīt politiku sānis, uztaisīt “sapni vasaras naktī”? piepalīdzēja sirms krievu filozofs: “Молодой человек – люди почитают точку зрения простака…” (“Jaunais cilvēk – izdabā vienkāršā cilvēka gaumei…”)

Ģeniāli! Patiešām – plebejs iedzers, uzkodīs… Priecāsies – tikai pēc tam, ja nebūs paģiru, komunismu uzcelt ies… Tātad viņiem vajadzīga arī garīga barība.

Pirms Zaļās birzes pasākuma jutos kā cilvēks, kurš peldēšanu apguvis gultā un nu stāv straujas upes krastā. Tiesa, teorētiski biju pārgatavojies. Apguvis Ulmaņlaika svētku organizēšanas dižmeistara Jāņa Munča pieredzi. Izurbies cauri proletkulta masu pasākumu aprakstiem. Īpaši pētījis režisora V. Meierholda māksliniecisko kompozīciju un izteiksmes līdzekļus. Vienvārdsakot, teorētiķis, kam prakse nekāda…

1966. gada silta jūnija nakts. Nedaudz lija. Zaļās birzes fortos prožektoru gaismā sākas brīvdabas izrāde. Ap 800 pašdarbnieku, starp viņiem desmit aktieru. Pēdējos dresēja Liepājas teātra galvenais režisors Andrejs Migla (atsūtīts palīgā, lai es galīgi nenoslīktu).

Skatītāju pāri mēram. Pats galvenais republikas dižbiedrs – Augusts Voss ar svītu no Rīgas bija atbraucis.

Scenārijs primitīvs – kara ainu kolāža. Krievu karavīri, pārģērbti fašistu formās, sit savējos. Tie makten pretojās. Arī latviešu strādnieki pa vidu maisās. Ilgi un dikti šāva, skrēja un bļāva. Kanālā iekrita “bumbas”, augšup skrēja ūdens stabi. Apšļakstīja “vecos boļševikus”, kuri sēdēja pirmajās rindās.

Kāds vecs liepājnieks, pārģērbies par vācu karavīru, kļuva par izrādes “naglu”. Viņš apžilba prožektoru gaismā un ar savu motociklu ielidoja kanālā. Skatītāji (ap 20 000) skaļi aplaudēja.

Vecais Rubīns pārbīlī: “Drosmīgais hitlerietis aizies uz grunti, būs kriminālatbildība. Ak, laime, izķepurojās!” Pārtrūka sakari ar lidmašīnu – izpletņa lēcējus izmeta purvā.

Pēdējās rindās stāvošie slikti pārredzēja fortos notiekošo. Puišeļi kā mērkaķi tupēja kokos. Pēkšņi viens sadomāja krist lejā, Vosa apsargiem uz galvas. Zēniņam viegli sasitumi; čekistu aizveda ātrā palīdzība. Teātris teātrī.

Nejaušība? Protams. Šai likteņa ārlaulības meitai dzīvē milzīga loma, jo paši mēs taču esam nejaušības rezultāts.

Kad beidzās izrāde, gaisā lidoja raķetes. Raudāju kā bērnībā. Biju iemācījies peldēt “suniski”.

Paveikto (kopā ar Andreju) vērtējām kritiski. Toties pilsētā atsauksmes labas. Kaut kas tāds līdz tam Liepājā nebija bijis.

Neņemot to vērā, izveidoju pusprofesionālu komandu. No politikas pārgājām uz sportu. Mūs bija pamanījušas republikas fizkultūras organizācijas. Liepājā tika organizētas spartakiādes. Mūsu misija – “atklāt un aizklāt” sacensības.

Lieliski darbojās trīs izcilas liepājnieces. Lilija Berga gatavoja masu vingrojumus (skat. G. Kopštāla foto). Olita Laiveniece ar dejotājiem dažkārt tēloja sportistus. Visbeidzot Ausma Lēmane ar savām mākslas vingrotājām jebkurai etīdei prata uzbērt skaistuma pūdercukuru. Komandas izpilddirektors Jānis Ruņģis – trokšņu taisīšanas dižmeistars. Spridzināja gaisā un uz zemes. Visnotaļ pārspējot arābu pašnāvniekus. Labiekārtošanas kombināta priekšnieks Arkādijs Leinis nesavtīgi tika galā ar uzdevumu saimniecisko pusi. Komponists, pianists Valdis Aivars scenārijam piespēlēja mūziku, iemācīja aktieriem dziesmiņas.

Vecā Rubīna pasākumos allaž tika angažēti profesionāli aktieri. No sākta gala līdz uzvarošām beigām tāds bija Aivars Kalnarājs. No Mākslas vidusskolas audzēkņa par mākslinieku un arī aktieri izauga Raimonds Kalniņš. Ar lielu prieku piedalījās motosportisti, jātnieki, retro automobilisti.

Sporta biedrības kritizēja republikas vadošie laikraksti. Uz atklāšanu un aizklāšanu skatītāji bijuši tūkstošiem, bet uz pašām sacensībām tikai daži simti.

1981. gadā pilsētas vadībai vēlreiz ienāca prātā atcerēties Liepājas aizstāvēšanu. Atkārtot izrādi Zaļajā birzē atsacījos, piekritu stadionā “Daugava”.

Nebiju ar pliku roku ņemams, aiz manis visa Mākslas vidusskola. Mācību daļas vadītājs Leonīds Sēlietis izveidoja Liepājas bildi 60 metru garumā, trīs stāvu augstumā (skat. zīm.).

Jaunums – iesaistīju Rīgas kinostudijas kaskadierus kuplā skaitā. Izrādē atkal piedalījās simtiem dalībnieku.

Jau mēģinājumos jutām – esam topā. Taču izpildkomiteja vienā mierā darba vietās izdalīja piecus tūkstošus ielūgumu un neņēma vērā mūsu brīdinājumus.

Svētku dienā ierados stadionā (kā parasti) divas stundas agrāk. Jūrmalas parks pilns ar cilvēkiem. Skatītāju vietas jau arī aizņemtas. Jūtu – briest vētra.

Desmit minūtes pirms izrādes sākuma piebrauca Rīgas dižbiedri melnās “Volgās“. Miliči, protams, atvēra vārtus, lai brauc iekšā. Tobrīd arī sākās ļaužu “cunami”. Nelūgtie viesi gāzās iekšā. Izpildkomitejas priekšnieks Jānis Liepiņš (mans audzēknis) prasīja: “Rubīn, kā glābties!?” Miliči vairs nekontrolēja situāciju.

Nostājos stadiona vidū, pieglaudīgā balsī uzrunāju iebraucējus. Tie, kas to būtu domājis, paklausīja. Palēnām izveidojās pasakains paskats. Milzīgs ļaužu bars, stadiona vidū notiek Liepājas aizstāvēšana. Pie tam viss noritēja gludi un skaisti – daudz labāk, nekā toreiz Zaļajā birzē.

Tomēr kaut kas politiski komisks bija noticis Komjaunatnes ielā. Motosportisti, kuri tēloja vācu triecienvienību, bija uzvilkuši fašistu formas par agru. Motocikli ar blakusvāģiem ar milzīgu troksni strauji brauca pa pilsētu. Padomjcilvēki šuta, bet tautieši māja ar roku, meitenes meta ziedus. Urravas! Brauc atbrīvotāji… Viss kā toreiz 1941. gadā.

Pēc šī jandāliņa komandas slava aizlidoja līdz Rīgai un Ventspilij. Tikām uzaicināti rīkot “ūdens svētkus” Daugavā un Ventā.

Rihards Rubīns,