Jau no 1999. gada sekoju līdzi iecietības, tolerances un sabiedrības saliedētības jautājumiem Latvijā, piedalījos pētījumā “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, kas fokusējās uz pilsoņu un nepilsoņu jautājumu, bet vienlaikus iekļāva arī jautājumus par atvērtību dažādībai, iecietību un toleranci.

Pētniecība un sekošana šiem jautājumiem arī citās valstīs ļauj secināt, ka atvērtība dažādībai nostiprinās ļoti lēni, viena vai pat vairākas kampaņas neko būtiski nemainīs, jo sasniedz tikai daļu sabiedrības.

Tas nenozīmē, ka šāda kampaņa nav vajadzīga. Tieši otrādi, ir ļoti vajadzīga, bet jāņem vērā, ka tās ietekmes iespējas ir ierobežotas.

Piemēram, mūsu kaimiņu valsts Krievijas Federācijas televīzijas kanāli, kas apgroza milzīgus finanšu līdzekļus, masīvi veicina naidu un neiecietību, šobrīd konkrēti pret ukraiņiem, amerikāņiem, “anglosakšiem” (ar to saprotot ASV, Kanādu, Lielbritāniju), LGBT kopienu, arī augstprātīgu attieksmi pret kirgīziem, kazahiem u.c.

Centrālāzijas tautām, bet Latvijā daļa no krieviski runājošajiem joprojām turpina šos kanālus skatīties. Mani kaimiņi priecīgi lielās, ka skatās Latvijā “aizliegtos” kanālus, un tas nav viens gadījums. Viņi turpina uzņemt šo propagandu.

Turklāt vienlaikus sabiedrībā pastāv neformālie līderi – viedokļu nesēji, kas dažādus vēstījumus, tajā skaitā arī propagandas viedokļus, izplata un nostiprina tālāk. Tas, piemēram, skaidro to, kādēļ krievu vidū neiecietība pret LGBT Latvijā ir ievērojami izteiktāka nekā latviešu vidū (starptautisko aptauju dati 2019. un 2021. gadā).

Tātad – sasniegt visus tos, kas ir neiecietīgi pret atšķirīgajiem, ir diezgan sarežģīti, īpaši sadalītās informācijas telpas dēļ.

Attiecībā uz atvērtību pret dažādām etniskajām grupām līdz šim aptauju un interviju dati liecina, ka aizspriedumi ir galvenokārt pret vizuāli atšķirīgām etniskajām grupām (romi, afroizcelsmes, kaukāziešu izcelsmes utt.) un arī musulmaņiem.

Tam ir vairāki skaidrojošie faktori: gan vēsturiski izveidojušies stereotipi, gan bailes no nezināmā, gan masu mediju ietekme. Piemēram, 2001. gada 11. septembra terorakts ASV un tā atspoguļojums, Islāma valsts saukļi un izplatītie videomateriāli, tie visi rada bažas un aizdomas pret musulmaņiem, kas, cita starpā, ir arī diezgan atšķirīga reliģiskā tradīcija no mums zināmās.

Līdz ar to, piemēram, pakistānieši vai indieši Latvijā, no kuriem daudzi studē Latvijas augstskolās un strādā uzņēmumā ”Bolt”, saskaras ar noteiktām aizdomām Latvijas iedzīvotāju vidū.

Kā veicināt atvērtību? Lielākoties vispozitīvākie un atvērtākie pret šīm grupām ir tie, kas ar šo grupu pārstāvjiem draudzējas vai dzīvo kaimiņos un ir ieguvuši pozitīvu saskarsmes pieredzi. Tātad – tieša pozitīva saskarsme, kā arī labie pieredzes stāsti ir tas, kā iecietību veicināt, un kampaņas uz to arī ir vērstas.

Tiem, kas strādā daudznacionālā uzņēmumā, vispār pazūd problēmas šajos kontaktos, viņi pat vizuālās atšķirības nepamana. Bet tā nav Latvijai tipiska realitāte, tādēļ aizspriedumu un nezināšanas ir daudz, un šādas kampaņas ir nepieciešamas un turpināmas.

Vienlaikus jāapzinās, ka

skandalozi notikumi, kas saistīti ar noteiktu etnisko grupu/reliģiju un guvuši plašu atspoguļojumu medijos, piemēram, dažādi terorakti, pastiprinās neiecietību pret šīs grupas pārstāvjiem.

Tas darbojas arī pretēji. Piemēram, no latviešu puses varam kopumā vērot ļoti draudzīgu attieksmi pret ukraiņiem, kas būtiski pastiprinājās Krievijas iebrukuma dēļ, pirms tam ukraiņu etniskā grupa tika uztverta vairāk neitrāli.

To Latvijas iedzīvotāju vidū, kas pakļauti Krievijas propagandas ietekmei, gan šādu draudzīgu attieksmi nevarēs novērot, zināms, ka tajā vidē ukraiņi tiek saukti par nacistiem, narkomāniem un negatīvā apzīmējumā “hoholi”.

Šie piemēri ļauj secināt, ka nozīmīgi notikumi un mediju uzmanība maina attieksmes, bet ar kampaņām attieksmes var mainīt tikai ļoti pakāpeniski un lēnām. Aizdomīgums un stereotipi pret atšķirīgajiem saglabājas ļoti ilgi, ja nav personīgas pozitīvas pieredzes, ko var gūt, piemēram, arī ceļojot, mācoties, strādājot citās valstīs un tml.

Inese Šūpule, nodibinājuma ”Baltic Institute of Social Sciences” pētniece