Agrita Maniņa: Draudzība ilgāka par pusi mūža
Brīvdienas rīts. Pa augstceltnes logu skatos pāri Juglas priežu galotnēm un apkārtējiem jumtiem. Pie savrupmājām vējā plivinās karogi, ābeles grasās balot. Saule kāpj, ēnas īsinot, un vēl vienas skaistas dienas ar katru minūti kļūst vairāk.
liepajniekiem.lv
Skatos lejup. Mazs Jorkšīras terjerītis sarkanā vestē tipina pa trotuāru, cilvēku tuvumā neredz. Nebūs taču izlaists viens?
Pīlādzī šūpojas balti ziedu čemuri, ceriņu krūmos – violeti. Bērzi tik viegli zaļi, kādi ir vien maijā, kad plaukst lapas. Viss šķiet maigs, saudzējams.
Agrs, citi vēl guļ, un pārņem mātišķa vēlēšanās nosargāt šo mieru.
Aiz sienas skaļi drebinās lifts, bet pie tā šeit pierasts. Aizveru virtuves durvis, lai kafijas aromāts nepamodina.
Šajā brīdī man nepieciešama viena konkrēta dziesma, es to ielieku ausīs. “Tu esi tā kā klusā daba…” viņi dzied, un es atgriežos pie loga.
Mēs runājāmies vēl ilgi pēc pusnakts. Par lidojumu virs Rīgas. Nu, to es nez vai kādreiz aizmirsīšu! Smējāmies, kā kurā brīdī katrs juties.
“Lidmašīna viegla kā taurenītis,”
pilots teica, it kā mums jau nebūtu pieticis ar pārsteigumu, cik tā izrādījās maza!
Stiprais, brāzmainais vējš šūpoja uz nebēdu, un gaisā uzņemtie video saglabājuši manus aaa–ai!, kad griežoties lidmašīnu sasvēra. Nu, kā var nebūt jautri, to skatoties?
Šo piedzīvojumu man uzdāvināja, un es dāvanā dalījos ar draugiem.
Pārrunājām Eirovīzijas priekšnesumus un Dona dziesmas vārdu tulkojumu latviski. Par nemieriem Gruzijā un Armēniju tai blakus. Par Kazahstānu, kur tagad tautas atmoda, bet neatkarības protesti bija jau 1986. gadā.
Par mazbērniem, kas brīžiem nav valdāmi, bet arī pieglaužas, sakot, ka mīlēs līdz mūža galam.
Par jaunākajām grāmatām un tomātiem, kas varbūt izstādīti par agru un siltumnīcā var padoties salnai. Par darbu un vēl visu ko.
Draudzība ar šiem cilvēkiem ir ilgāka nekā puse mana mūža. Esam balstījuši cits citu, kā nu kurā dzīves pagriezienā, bet viņi – vairāk.
Palīdzējuši ar naudu, pieskatījuši manu bērnu, veduši lielus gabalus ar savu automašīnu un devuši sbābenes zupai. Uztic dzīvokli, kad vien gribu atpūsties Rīgā vai jāpārlaiž nakts pirms ceļojuma.
Zinu, ka ieradīsies kaut nakts laikā, ja man būs slikti.
Dzīvē sastrādājam muļķības, nodarām pāri paši sev un citiem. To nožēlojam, bet varbūt pat neredzam, kādas sekas nesusi mūsu rīcība vai vārdi. Un tad ir tik svarīgi, ka tuvie cilvēki nenovēršas.
Mana draugu ģimene tāda ir – kā vecāki, pie kuriem var atgriezties. Viņi aplies liepziedu tēju un apņems ar rūpēm, lai sasildu nosalušos pirkstus un arī dvēseli.
Kopīgi pavadītā vakardiena bija tik raiba, iespaidi krājās cits aiz cita, ka šķita: pagājis vairāk laika. “Tu esi tā kā durvis vaļā…” viņi turpina dziedāt, bet mani gaida nākamā dāvana.
Mēs brauksim uz teātra izrādi, un šķiet, ka nav skaistāka rīta par šo.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.