Rucavas tradīciju nama “Zvanītāji” vadītāja Māra Tapiņa pastāsta, ka pūdeles kādreiz izliktas sētās, kurās Jāņos sanākuši līgotāji.

“To parasti uzlika kādā augstākā pakalnā vai kalna galā un tad varēja redzēt, ka tur ir tā vieta, kur visi kopā līgos.

Bet, ņemot vērā, ka te, Rucavas galā, ir vairāk purvu un mežu, pie mums tas nebija tik populāri.

Tas arī varētu būt tas iemesls, kāpēc vecāka gadagājuma cilvēki neatceras tās pūdeles,” spriež M. Tapiņa.

Kad Jāņu vakarā tiekot uzslieta pūdele, tad visi kaimiņi un ciema iedzīvotāji zinot, pie kā droši var doties līgot.

Tradicionāli pūdele ir veca koka muciņa, ko piepilda ar malku vai zariem un paceļ garas kārts galā, lai Jāņu gaisma spīdētu pēc iespējas augstāk un būtu saredzama no lielāka attāluma.

“Vecā mucā meta iekšā pagales. Tā jau bija atrakcija – kurš vairāk pagaļu iemetīs iekšā.”

Mūsdienu variants esot arī metāla mucas, kurās var iestrādāt caurumus vēdināšanai un dažādas latvju zīmes. Šādas mucas degot kaut visu nakti, jo nesadegot kā koka muciņas.

M. Tapiņa gan uzstāj, ka šis variants vairs neesot dabisks, taču arī šāda pūdele savu uzdevumu pildīs.

Pūdeles tiek vilktas kārtīs. Var izmantot gan metāla cauruli, gan nozāģēt garāku atbilstoša resnuma koku, kura galā novietot degošo mucu, trauku vai grozu.

Var izmantot arī nozāģētu resnāku koku, kuram ir izzāģēts vidus, lai tajā ieliktu degmateriālus.

Galvenais nosacījums ir, lai uguns pamatne būtu kārtīgi nostiprināta kārts galā, lai nekas degošs nekristu lejā. Tāpat arī jāizrok pietiekami dziļa kārts resnuma bedre, lai pūdele nešūpotos vai neapkristu.

Ērikas Mālderes grāmatā “3×9 Jāņi. Trejdeviņi padomi Jāņu svinēšanai”

ieteikts vispirms pamatni piepildīt ar pagalēm un tad to celt gaisā.

Autore arī piekodina, ka tas jādara vairākiem vīriem vienlaikus. Pūdeli var celt jau aizdegtu vai to aizdegt pēc tam.

Ē. Māldere gan norāda, ka ērtāk un vienkāršāk ir pūdeles stabu ierakt zemē un pamatni piepildīt un aizdegt, izmantojot pieslienamās trepes.