Šis jautājums radījis šķelšanos un asas uzskatu sadursmes.

Intervija ar centra ”MARTA” vadītāju Liepājā Madaru Lapsu.

– Kā jūs prognozējat piketa Liepājā atsaucību un rezultātu?

– Pikets ilgs aptuveni stundu, līdzi katrs var paņemt gaismiņu, lai iedegtu redzamu klātbūtni.

Piketā var ierasties sarkanā apģērbā – atceroties visas sievietes, kas zaudējušas dzīvību, jo netika pasargātas, un solidarizējoties ar tām, kas šodien cīnās par savu drošību.

Tas nebūs agresīvs protests – tas būs mierīgs, cieņpilns pikets par drošību un cilvēcību, vienlaikus solidarizējoties ar Rīgu, nu jau arī – citām vietām Latvijā un ārpus tās, kur tajā pašā laikā notiks protesta akcijas.

Mēs dziedāsim, stāvēsim, būsim kopā par Latviju, kas neatsakās no cilvēktiesībām.

Prognozēju, ka atsaucība būs, jo cilvēki redz – šis jautājums vairs nav tikai par likumu, tas ir par mūsu vērtībām un drošību mūsu mājās.

Ja esi par Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, par drošību un cieņu, tad nāc un parādi to ar savu klātbūtni!

– Ko nozīmē būt Stambulas konvencijā Latvijai līdzās citām Eiropas valstīm?

– Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ir Eiropas Padomes līgums, kas paredz, ka valstīm jārīkojas, lai novērstu vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē, jāaizsargā cietušie un jāsauc pie atbildības vardarbības veicēji.

Tā ir par drošību, cieņu un cilvēktiesībām, nevis par ”dzimumiem” vai ”ideoloģijām”. Tā ir viena no spēcīgākajām starptautiskajām sistēmām, kas palīdz valstīm sakārtot likumus, pakalpojumus un prevenciju vardarbības jomā.

Kad Latvija 2023. gada nogalē to ratificēja, mēs beidzot nostājāmies līdzās citām Eiropas demokrātijām – valstīm, kas atzīst, ka vardarbība nav ”privāta lieta”, bet sabiedrības drošības jautājums.

Izstāšanās būtu solis atpakaļ gan cilvēktiesībās, gan drošībā.

Konvencija mums uzliek pienākumu reāli rīkoties – aizsargāt cilvēkus, apmācīt tieslietu sistēmas un sociālos darbiniekus, nodrošināt krīzes mājokļus, vākt datus, stiprināt prevenciju.

Pateicoties konvencijas ieviešanai, Latvijā pēdējā gada laikā, piemēram, kriminalizēta emocionālā vardarbība, pastiprinātas sankcijas par vajāšanu, draudiem un aizsardzības rīkojuma pārkāpšanu, ieviesta elektroniskā uzraudzība vardarbības veicējiem, lai aizliegumi tuvoties beidzot būtu reāli, u.c.

Konvencija prasa, lai valsts rīkotos sistēmiski, nevis tikai ”uz papīra”. Izstājoties šis ārējais mehānisms un atbildības sajūta vienkārši pazudīs.

– Daudzi saka: ”Mums pietiek ar Latvijas likumiem, konvencija neko jaunu nedod.”

– Šis ir viens no visbiežāk dzirdētajiem argumentiem un arī viens no vismaldinošākajiem, jo likumi paši par sevi neaizsargā.

Tie darbojas tikai tad, kad valstij ir mehānismi un pienākums tos īstenot dzīvē.

Tieši to arī prasa Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – lai aiz likuma burta stāvētu reāla aizsardzība, reāla palīdzība un reāli cilvēki, kas to sniedz.

Un tas nav tikai Rīgas jautājums. Liepājā mums ir bijis iespējams izmitināt krīzes patvērumos 14 sievietes un 15 bērnus.

Sadzirdiet taču!

Tie nav tikai skaitļi, tie ir cilvēki, kuri vienā dienā bija spiesti burtiski bēgt no savām mājām, lai paliktu dzīvi.

Un mēdz teikt: ”Mums jau ir visi likumi, tie aizsargā.”

Bet es gribu pateikt ļoti tieši – neviens no spēkā esošajiem likumiem šīm sievietēm nedeva patvērumu, pirms nebija ratificēta konvencija, kas uzlika valstij pienākumu šādu sistēmu izveidot.

Un visiem, kas šodien izmanto šo argumentu, man gribētos dot iespēju –

ieskatīties acīs šīm sievietēm un bērniem un pateikt: ”Tava dzīvība un drošība nav svarīga.

Man svarīgāk ir baidīties no kaut kā, kas kādreiz varētu apdraudēt mani, manas politiskās uzvaras vai manus reliģiskos priekšstatus par pasauli.”

Konvencija patiesībā prasa tikai vienu – lai mēs neklusētu, kad redzam netaisnību. Tā nav pret ģimenēm. Tā ir par ģimenēm, kurās nav vardarbības.

Un, ja tiešām kāds uzskata, ka šis mērķis apdraud ”vērtības”, tad jājautā: kādas gan tās vērtības ir?

Tā ir realitāte, nevis teorija. Tā ir dzīve, kas katru dienu notiek tepat – mūsu pilsētā. Šie cilvēki, par kuriem es runāju – sievietes un bērni, kas bēga no savām mājām –, nav simboli.

Viņi ir dzīvi cilvēki, kuri vienkārši gribēja palikt dzīvi. Un neviens no skaisti skanošo konvencijas pretargumentu paudējiem viņiem tajā nepalīdzēja.

Taču tieši konvencija viņiem ļāva būt pasargātiem un dzīvot tālāk. Un tieši konvencija ļāva šiem cilvēkiem ne tikai dzīvot, bet arī, iespējams, gluži fiziski izdzīvot.

Konvencija pasaka pavisam vienkāršu lietu – nevienam cilvēkam nedrīkst nodarīt pāri.

Ne tāpēc, ka viņš ir sieviete, ne tāpēc, ka viņš ir vīrietis, ne tāpēc, ka viņš vienkārši ir citāds.

Un tas, manuprāt, nav ideoloģijas jautājums – tā ir cilvēcības robeža.

Latvijas likumi nosaka minimumu, savukārt konvencija nosaka standartus, kas liek šos likumus iedzīvināt praksē.

Tā ir kā ārēja kontrole, kas palīdz sistēmai kustēties – apmācīt policistus, uzlabot izmeklēšanas praksi, veidot reālu sadarbību starp institūcijām.

Bez šī ārējā ietvara mēs zinām, kas notiek: vardarbība atkal kļūst par ”individuālu problēmu”, finansējums atbalstam sarūk, un cietušie paliek vieni. Konvencija prasa konsekvenci – ne tikai likumu esamību, bet arī cilvēcīgu izpildi praksē.

– Ko pateikt cilvēkiem, kas vēl šaubās?

– Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu neiznīcina ģimenes. Tā palīdz nenormalizēt vardarbību šajās ģimenēs.

Tā nav par ”dzimumiem”. Termins ”sociālais dzimums”, kas izmantots konvencijā, nozīmē tikai to, kā sabiedrība iemācījusi mums skatīties uz sievietēm un vīriešiem – kādas lomas, pienākumus vai īpašības no viņiem sagaida.

Tas nav bioloģisks jēdziens, tas nav par dzimuma maiņu, un tas nav par identitātēm, tas ir par stereotipiem, kas baro vardarbību.

Diemžēl šis viens vārds ”dzimums” tiek apzināti izmantots, lai mulsinātu cilvēkus un radītu bailes. Lai novērstu uzmanību no galvenā – no tā, ka konvencijas būtība ir aizsargāt cilvēkus no vardarbības, nevis kaut ko ”ieviest” vai ”mainīt” ģimenēs.

Tas ir politisks troksnis, kas aizēno cilvēku ciešanas un reālos ieguvumus.Un, kamēr mēs strīdamies par tulkojumiem, kāda sieviete, bērns vai vecāka gadagājuma vīrietis sēž bailēs savās mājās, gaidot, lai kāds viņu aizsargā.

Konvencija tieši to arī dara – uzliek valstij par pienākumu aizsargāt, nevis novērst skatienu.Un man šķiet, ka tas ir mazākais, ko demokrātiska valsts varētu nodrošināt saviem cilvēkiem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.