Jā, bija daudz, par ko patērzēt. Arī Ukrainā, protams, noskaņojums krasi svārstījās. Vispirms valdīja trauksme, tad apjukums un tad neizpratne, kas mijās ar smiekliem.

Protams, pasaule apsprieda Trampa plānu, kuru pats Tramps pat nebija redzējis. Un viņa tuvākās aprindas nevarēja saprast, no kurienes šis “plāns” radies.

Bet, kā jau varat iedomāties, neviens neuzdrošinājās publiski iebilst vai apšaubīt, jo tas bija Trampa plāns!

Vajadzēja tikai nopludināt informāciju medijiem un… spēle sākās!

Izcila Kremļa operācija, kurai izdevās mainīt darba kārtību un sākt diskusiju par Kremļa imperatora sapņiem un murgiem.

Arī Maskava izvirzīja konkrētus mērķus. Pirmais bija atlikt papildu sankciju ieviešanu pret viņu naftas gigantiem.

Tā kā Ukraina noraidītu šādu plānu (kas ir tieši tas, ko Putins vēlas), diktators pārliecinātu Trampu, ka otra puse nevēlas ne sarunu, ne miera.

Un tas arī sašķeltu Ukrainas sabiedrību “kapitulācijas” jautājumā. It kā sakot, ka tie nav mūsu priekšlikumi, bet gan kopīgs projekts.

Īsāk sakot, kamēr visi vēl nebija attapušies, diskusija noritēja pēc Kremļa scenārija.

Situācija bija jālabo ātri. Jo īpaši tāpēc, ka arī Eiropa bija iesaistījusies un sākusi formulēt vairāk vai mazāk reālistisku plānu.

Arī Tramps sāka spēlēt līdzi… pats sev. Jo prezidents sāka saprast vai viņu informēja par to, ka “nu, gan ir mēsli sataisīti”…

Domāju, ka Trampu informēja, jo,

ņemot vērā viņa īstermiņa domāšanu, prezidents, visticamāk, pats neko nebūtu sapratis.

Viena vārdā neminēta amerikāņu amatpersona komentēja vēl skaidrāk: “Jūs pasakāt Trampam: “Es centīšos panākt vienošanos.” Viņš atbild: “Labi, paskatīsimies, kas no tā var iznākt.” Un tā ir visa informācija, kas viņam ir.” Un tas attiecas ne tikai uz Trampu, bet arī uz viņa tuvāko loku.

Tikai padomājiet par ASV viceprezidenta Vensa vārdiem: “Kāpēc krievi un ukraiņi tā vietā, lai nogalinātu viens otru, netirgojas savā starpā, neceļo starp abām valstīm vai neiesaistās kaut kādā kultūras apmaiņā?”

Ko tas nozīmē: varenu valsti ar rozā brillēm vai arī kārtējo Ukrainas pārbaudi, lai noskaidrotu, līdz kurai robežai tā piekāpsies?

Un tas viss arī parāda, ka

Amerikas vadībai būtībā ir viens pīpis, ko tā paraksta ar ukraiņiem.

Un maz ticams, ka vairums no amerikāņiem jebkad sapratīs Ukrainas un Krievijas kara būtību un iemeslu, kāpēc ukraiņi ir gatavi mirt, bet nepadoties.

Galvenais ir pārvērst Trampu par miera uzturētāju un panākt Nobela prēmijas piešķiršanu. Vismaz kaut kad.

Baltais nams steidzas un jau paziņojis, ka vienošanās ir teju gatava. Ak, cik grūti man tam noticēt… Domāju, ka mēs būsim liecinieki ne vienam vien Trampa plānam.

Oleksandrs Grinka, žurnālists