“Kurzemnieces ir lepnas – viņām vajag daudz, spoži un bagātīgi,” saka Kurzemes Tautastērpu informācijas centra vadītāja Lia Ģibiete. Arī galvassegas kurzemnieces bija iecienījušas krāšņas un vienkāršās baltās aubītēs apkārt nestaigāja.

Vainagā tikai vienreiz gadā
“Tautastērps ir īpaša vērtība. Dažādu laiku spaidota un vēstures vējos locīta tā tomēr noturējusies savās sākotnējās saknēs. Pateicoties labiem meistariem un valkātājiem, glabātajiem un skaidrotājiem, šī vērtība nešaubīgi noturēsies arī turpmāk. Par to liecina augošā interese. Arī Dziesmu svētku starplaikos, ne tikai īsi pirms tiem,” stāsta L. Ģibiete. Tomēr īpaši aktuāls jautājums par tautastērpu valkāšanas tradīcijām kļūst tieši pirms Dziesmu svētkiem. Un viena no pamanāmākajām tautastērpa sastāvdaļām ir galvassega – tā parāda ne vien valkātāja piederību kādam Latvijas reģionam, bet arī sociālo statusu. Gatavojoties jūlijā gaidāmajiem XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem, “Kultūras Pulss” skaidro, kādas ir kurzemniecēm raksturīgākās galvassegas un kā tās pareizi valkājamas.

Visas tautastērpiem piederīgās galvassegas var iedalīt divās lielās grupās – meitām un sievām paredzētās.
Meitas izsenis rotājušās ar vainagiem, gan ziedu pīnēm, gan krāšņi apdarinātiem kroņiem, savukārt sievas savus matus apslēpj zem dažādām aubēm un lakatiem. Pēc tam, kad sieviete izgājusi pie vīra, viņa vainagu var atļauties uzvilkt vairs tikai vienreiz gadā – vasaras saulgriežos.

Par pamatu izmanto vēstules
Kurzemei raksturīgākie ir augstie ar izšuvumiem klātie vainagi, ko savulaik veidoja uz bērza tāss vai papes pamata. Mūsdienās, kad materiālu daudzveidība ir krietni lielāka, vainagu pamatam izmanto arī dažādus plastikāta materiālus, bet muzeja krājumos atrasti pat vainagi, kuru pamatā iestrādātas vēstules, stāsta Liepājas Muzeja muzejpedagoģe un vainagu darinātāja Astra Dzērve.

“Vainagu jau skonēja, pa lietu jau negāja vainagā!” uzsver folkloras kopas “Atštaukas” vadītāja Ināra Kalnarāja. Tāpēc par spīti šķietami neizturīgajiem materiāliem, vainagi savām lietotājām kalpoja ilgi. “Nīcas un Bārtas vainagi darināti ar stipri paplašinātu augšējo malu un vainags veido konusu, kas noslēdzas ar lielām slīpētām stikla zīlēm. Raksts komponējas posmos un izveido īpatnēju kroņveidīgu rakstu, kas iežogots ar rupjākiem stikla salmiņiem. Vainaga apakšmalā piešūta sudraba lente, bet augšējā malā zeltīta līkločveida lente. Valkājot vainagu, meitas matus pina vienā bizē,” vēsta tautastērpu centra “Senā klēts” informācija.

Savukārt Rucavā meitas savulaik nav nēsājušas vainagus, bet galvā likušas kaspīnes – īpašas matu lentes. “Kaspīne nestāv cieši ap galvu, lente ir mīksta, bet formu tai piedod matu sakārtojums – lai galva nebūtu apaļa, bet stūraina,” stāsta L. Ģibiete. Bet Ventspils, Kuldīgas un Alsungas novados valkāja spangu vainagu. Par spangām sauc apaļas caurumotas metāla ripiņas, kuras tiek sarindotas gar metāla stīpas malām, un tās piešuj pie vainaga pamatnes.

Visbeidzot, kad meita izgāja pie vīra, viņa galvā lika īpaši greznu, ar metālu un dažādām pērlītēm apdarinātu vainagu. Bet pēc laulībām, sabiedrībā izejot, galvu apsedza. Turklāt valkāt greznos vainagus nepienācās ne vien sievām, bet arī pavisam jaunām meitenēm – gan spangu vainagus, gan ar pērlītēm izšūtos kroņus nēsāja meitas precību gados. Ar to mūsdienās bieži grēko, jo arī mazajām dejotājām gribas uzlikt skaistos vainagus, atzīst Tautastērpu informācijas centra vadītāja. Jaunas meitenes var rotāties ar ziedu vainadziņiem vai matu lentēm.

Apakšveļā apkārt nestaigāja
“Kurzemnieces nekad nestaigā tikai ar baltajām aubēm, vienmēr ir vai nu lakats, vai virsū otra cepure,” saka L. Ģibiete. Dziesmu un deju svētku skatēs nereti nācies redzēt, ka sievas uzvilkušas vienkāršas baltas aubītes, taču tas noteikti neatbilst tradīcijai, viņa uzsver. “Tās es saucu par sievām apakšveļā,” ar smaidu saka tautastērpu eksperte.

Savulaik sievas galvā sēja krāšņus zīda lakatus, kā arī lika dažādas cepurītes. Kurzemniecēm visai ātri bija pieejami arī dažādi no ārzemēm iepirkti materiāli, ko izmantoja tautastērpu un galvas rotu apdarē. Dienvidkurzemē sievas lika galvā lielākas auduma cepures, kas nereti bija darinātas no bieziem brokāta audumiem, bet Ziemeļkurzemē sievu cepurītes bija maziņas, cieši pieguļošas galvai, taču grezni rotātas. Gan zem lakatiem, gan cepurēm bieži lietoja arī vienkāršas apakšcepurītes.

Īpaša ir Rucavas sievu galvas rota – nāmats. Tā valkāšanas tradīcijas saglabājušās līdz pat mūsdienām, un lielos godos aktīvās rucavnieces nāmatus sien joprojām. “19. gadsimtā seno sievu galvassegu balti – pelēkam dvielim līdzīgu lina audekla autu nāmatu – saglabājušas tikai rucavnieces. Galvas segas galus rotāja knipelēta mežģīne. Nāmats pēc apsiešanas apņēma galvu no visām pusēm un atstāja neaizsegtu tikai seju. Pāri nāmatam vēl varēja siet krāsainu zīda lakatu,” rakstīts “Senās klēts” materiālos.

“Tautastērpu darina pakāpeniski, soli pa solim izdzīvojot katru tā daļu. Tas ir pietiekami darbietilpīgs process, arī ieguldījums naudas izteiksmē ir gana iespaidīgs. Atliek laika izzināt visu līdz sīkumam. Arī pats ceļš uz tautastērpu var sagādāt atklājumus un pārsteigumus. Meistara un tērpa valkātāja abpusēja saskaņa ved uz vislabāko rezultātu. Tas savukārt dod gandarījumu abiem un priecē arī pārējos – skatītājus. Tā mēs visi it kā sasaistāmies ciešāk un pozitīvāk. Šo vārdos neizsakāmo saistību visstiprāk sajūt Dziesmu svētkos. Tas ir ļoti spēcinoši.”